Baiba Ķestere

Uz sarunu par deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” ieceri un tapšanu jau aizvadītā gada nogalē aicināju tā māksliniecisko vadītāju un Deju svētku virsvadītāju Jāni Purviņu. Latviešu skatuviskās dejas dejotāju aprindās šis lieluzvedums dzīvo un tā tapšanas process norit jau turpat divu gadu garumā. Tas aizsākās pandēmijas ēnā, tomēr nu uzņēmis lielus apgriezienus un enerģiski virzās uz savu kulmināciju šīgada vasarā, Deju svētkos.

Šie svētki top līdzīgi kā pēdējie seši Deju svētki – visiem sākuma punkts jeb dzīpars, ap ko veidojas koncepcija, nācis no deju kolektīvu vadītājiem un dejotājiem. Sarunu formāta konference, izvērtējot aizvadītos svētkus, aizved pie skatījuma, kādiem būtu jābūt nākamajiem svētkiem. Un, runājot par deju lieluzvedumu “Mūžīgais dzinējs”, pēc iepriekšējā deju lieluzveduma “Māras zeme” deju kolektīvu vadītāju, deju pedagogu un arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (Horeogrāfijas nodaļas – aut.) studentu vidū norisinājās diskusija ar skatu nākotnē – ko mēs vēlamies dejot? Pēc šīs diskusijas tika formulēti divi galvenie kritēriji:  pirmais – ir jāveido novadu programma, otrs – repertuārs jāveido no dejām, kas tapušas, rādītas un tikušas godalgotas Jaunrades deju konkursos gadu gaitā. Šie divi kritēriji tika arī ņemti vērā, veidojot “Mūžīgā dzinēja” koncepciju.

Jānis Purviņš stāsta: “Tad nu mums, radošajai grupai, vajadzēja saprast un izdomāt, kas būs tas īpašais, pie kā mēs “pieķersimies” – kas būs tas vēstījums, ko mēs novadu programmā gribētu rādīt. Pirmā novadu programma Deju svētkos tika parādīta jau 1993. gadā. Pēc būtības šī nav novitāte Deju svētkos, tāpēc mums bija jādomā, ko varam veidot jaunu, saturiski citādāku. Radošā darba grupa¹ jau uzreiz noformējās sastāvā, kādā tā ir pašreiz. Kopā ar Madaru Gruntmani-Dujanu un Kasparu Bērziņu par šo domājot, Kaspars izstāstīja par Jāni Jaunsudrabiņu un viņa aprakstiem – par to, kā viņam kā ceļiniekam gājis, apceļojot Latvijas novadus, un kāda tajos bijusi cilvēku reakcija, kad viņš iegriezies mājās palūgt ūdeni. Šī reakcija novados bijusi atšķirīga. Un šis bija tas punkts, no kura sāka augt mūsu vēstījums – paskatīties uz novadiem nevis pašu vietējo iedzīvotāju acīm, bet gan ar ceļinieka acīm.”

Nākamais posms sastāvēja no izpētes – tika meklēts pēc iespējas vairāk materiālu dažādu rakstnieku darbos, folklorā, gleznās, žurnālistu rakstos. Pēc būtības tika meklēti cilvēki, kas izzināšanas kāres pēc ir devušies ceļojumos pa Latviju un savus novērojumus ir pierakstījuši. Tādējādi tika atrasta “esence”, par ko ir “Mūžīgais dzinējs”. “Tas ir iecerēts kā vēstījums, kas veltīts izziņas kārei un mūžīgās izaugsmes meklējumiem, dejās un stāstos apceļojot Latvijas kultūrvēsturiskos novadus un atklājot katras vietas sajūtas, raksturu un iedzīvotāju unikālo dzīvesziņu,” formulē Jānis Purviņš. Lieluzveduma nosaukums ir 21.gadsimtam piederīgs un it kā nav saistāms ar tautas folkloru, tomēr tajā ir ielikts mūžīgais dzinulis – tas, kas liek izzināt, attīstīties, meklēt jebkurā laikmetā.

Laikā, kad tapa koncepcija deju lieluzvedumam “Mūžīgais dzinējs”, tās autori jau bija iecerējuši kopā ar četriem kultūrvēsturiskajiem novadiem atainot arī piekto – Sēliju. Kad šī koncepcija jau bija uzrakstīta, tika pieņemts Latviešu vēsturisko zemju likums², atzīstot arī Sēliju kā vēsturisko Latvijas novadu. Deju svētku lieluzvedumā ceļš vedīs caur Kurzemi, Zemgali, Vidzemi, Sēliju, Latgali un Rīgu.

Jautāts par pēcpandēmijas laika izaicinājumiem un veiksmes stāstiem, Jānis Purviņš stāsta par ierobežojumu ietekmi, kas atstājusi pēdas deju kolektīvu darbībā. Lai sagatavotos Deju svētkiem, grūtību bija ne mazums, jo latviešu deja nozīmē dejošanu pārī, grupās un visbeidzot kolektīvā. Ierobežojumi, kas neļāva dejot ne pārī, ne kolektīvā, radīja bažas par gatavošanās procesa realizēšanu, jo pats pēdējais brīdis, kad sākt repertuāra apguvi, bija 2021. gada noslēgums un 2022. gada sākums. Ierobežojumiem samazinoties, radās iespēja gan veidot produktīvākus mēģinājumus, gan ķerties klāt repertuāra apguvei. Saprotot nozares grūtības pandēmijas dēļ, 2022. gada pavasarī radās ideja par to, ka būtu jāredz visas Latvijas kolektīvu patiesā situācija, stāsta Jānis Purviņš: “Tika izdomāta novitāte – veids, kā apskatīties pulciņus, lai aptvertu, kādā situācijā tie ir gan fiziski, gan emocionāli un mākslinieciski. Vēlējāmies izbraukt visu Latviju un ļaut kolektīviem dejot tādiem un tādā sastāvā, kādi tie šajā brīdī ir, kā arī veltīt laiku, lai parunātos ar vadītājiem, dot  viņiem impulsu no šīs kopā būšanas, satikšanās un kopā dejošanas, lai varētu turpināt strādāt.” Tika iecerēti metodiskie semināri, kas aizstāja tradicionālās repertuāra pārbaudes skates. Tajos bija būtiski saprast, cik daudz Latvijā ir kolektīvu – kas ir saglabājies pa šiem diviem pandēmijas gadiem. Ideja par metodiskajiem semināriem ļāva veidot jaunas formas, kā novērtēt kolektīvu stāvokli. Sadarbībā ar deju apriņķu virsvadītājiem radās jauns modelis, kā kolektīvus apskatīt, – dejošana ārā, lielajās estrādēs un dejošana vienlaikus vairākiem kolektīviem blakus. Šis modelis ļāva dejotājiem un kolektīvu vadītājiem sajust citam citu un saprast, ka “tu neesi viens, kas cīnās, tu neesi viens tāds uz pasaules, ir vēl arī citi”, norāda Jānis Purviņš un  izceļ divus lielākos un spilgtākos metodiskos seminārus – Rojas estrādē, kur 29. aprīlī sadejoja visi Kurzemes deju kolektīvi, izņemot Tukuma deju apriņķi, un Krāslavas estrādē 29. maijā, kur piedalījās Jēkabpils, Līvānu, Preiļu, Krāslavas novadu deju kolektīvi. Ja Rojā ikvienu pavadījis satraukums – kā tas viss notiks, kā būs –, tad pēdējā metodiskajā seminārā Krāslavā šī dejošana notikusi jau ar Deju svētku smeķi.

Šādi semināri notika 18 vietās, un diasporas kolektīviem tika veidots videoseminārs. Salīdzinot ar iepriekšējiem Deju svētkiem, kur piedalījās 705 deju kolektīvi, 2022. gada pavasarī metodiskajos semināros piedalījās 666 deju kolektīvi³. “Neliels kritums šajā deju kolektīvu skaitā ir, tomēr, manuprāt, tas ir salīdzinoši mazs, pie tam apzinoties, ka ne visi deju kolektīvi atnāca un atrādīja sevi,” Jānis Purviņš komentē. Jauniešu deju kolektīvu daudzumā novērojamas vislielākās izmaiņas, tomēr tas lielākoties izskaidrojams ar to, ka divus gadus jauniešu kolektīvi, kas ir arī vidusskolēnu kolektīvi, nevarēja dejot, jo skolu vidē ierobežojumi bija vēl stingrāki. Tāpat jauniešu deju kolektīvus ietekmējuši arī pārceltie un uz e-vidi pārveidotie Skolu jaunatnes deju svētki .

Uz šogad gaidāmajiem Deju svētkiem varētu būt arī tendence deju kolektīviem apvienoties – tas attiecināms uz kolektīviem, kuri pastāv ar nepilnu dejotāju pāru skaitu. Jānis Purviņš šo tendenci nevērtē negatīvi, jo kolektīvi saglabā nākotnei iespēju atjaunoties pilnos sastāvos un pastāvēt pilnvērtīgi vēlāk.

Kā veiksmes stāsti ir uzsverami kolektīvi, kas ceļu uz Deju svētkiem ir sākuši A grupu kvalitātes pakāpē, un vēl jo vairāk jāpriecājas, ka tas nenotiek tikai Rīgā – arī Jūrmalā, Jēkabpilī, Smiltenē un Krāslavā. Vēl viens veiksmes stāsts ir deju apriņķu jaunie virsvadītāji, kas uzsākuši savu darbību un iezīmējuši pozitīvas perspektīvas nākotnei, kā arī jaunie deju kolektīvu vadītāji. Tas parāda, ka nozarei tic arī jaunie un tā turpināsies. Kā pozitīvu notikumu, kam pēc pandēmijas liekama “+” zīme, Jānis Purviņš min arī jau aprakstīto jauno repertuāra pārbaudes formu, kas likusi aizdomāties, vai arī turpmāk tā nav saglabājama pirmajā gatavošanās gadā – kolektīvu apskatīšana bez 50 punktu sistēmas. “Tas paņemtu nost dejotājiem satraukumu un nervozitāti. Protams, uz skatuves kāpjot, satraukums ir tāpat, bet šādā gadījumā nav jādomā par to, cik nomērīs tavu nostiepto pirkstgalu.” Otrs lielais pozitīvais ieguvums nozarei ir metodisko materiālu izstrāde, kas netiktu veidoti, ja nebūtu šāda situācija un nepieciešamība. Tie ir ievietoti Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) mājaslapā un ir visu laiku pieejami deju kolektīvu vadītājiem. Iepriekšējā prakse ar repertuāra apgūšanu semināros vienam dejotāju pārim kopā ar dejas autoru pandēmijas apstākļos tika aizstāta ar autora dejas iestudēšanu deju kolektīvam, kur dejas materiāls ar autora komentāriem ir nofilmēts pa gājienam un ievietots LNKC mājaslapā.

Runājot par to, kādām sajūtām būtu jābūt dalībniekiem un skatītājiem deju lieluzveduma laikā un arī pēc  tā, Jānis Purviņš min, ka svētkos gaidāmi pārsteigumi, ko sagatavojusi radošā grupa, – tie būšot gan dalībniekiem, gan kolektīvu vadītājiem, gan publikai. Dalībiniekiem pārsteigumi varētu būt scenogrāfijā un laukuma iekārtojumā, savukārt kolektīvu vadītājiem jaunums būtu līdzdarbošanās sajūta visa lieluzveduma garumā – pirmo reizi viņiem plānota īpaša vieta skatītāju rindās, kur būt kopā ar savu kolektīvu un vērot gadu gaitā sagatavoto.

Īpašais, ko Jānis Purviņš vēlētos, lai sajūt gan dalībnieki, gan skatītāji, ir kopības sajūta, kurā robeža starp skatītāju un lieluzveduma dejotāju pazustu. Lai šie svētki būtu kopā būšana “kurā dejotāja veidotais raksts, ornaments, kustības spēks un emocijas spēks savijas kopā ar skatīšanās prieku, un lai notiktu emociju sinerģija no vienas un otras puses. Lai tas izveidotos par latvietības svinēšanu un spēka rituālu turpmākai darbībai. Lai tiktu iedota dzirkstele mūsu mūžīgajam dzinējam turpināt darboties uz priekšu. Un, lai arī katri svētki ir ar atšķirīgu vēstījumu, tie vienalga vēstī par mums – par mūsu saknēm, par mums pašiem un par to, kur mēs vēlamies doties”.

Deju lieluzvedumā “Mūžīgais dzinējs” ir iekļautas 16 autoru 32 dejas, sākot no pagājušā gadsimta 50. gadiem, astoņas no tām ir no latviešu skatuviskās dejas zelta fonda, 13 ir godalgotas Jaunrades deju konkursos. Viena deja šiem svētkiem tika restaurēta – Ulda Žagatas “Kur tu biji, bāleliņi”.

Šogad tiks atzīmēta Harija Sūnas 100 gadu jubileja, un deju lieluzvedumā iekļauta viņa deja “Sadancošana Ludzā”, kas pirmo reizi iestudēta pirms 65 gadiem. 2023. gadā arī Uldis Žagata atzīmētu 95 gadu jubileju – deju lieluzvedumā iekļauta viņa deja “Es mācēju danci vest”, kas iestudēta pirms 60 gadiem .  Arī Vilis Ozols šajā gadā tiks godināts 100 gadu jubilejā, un deju lieluzvedumā iekļautas divas viņa dejas – “Klabdancis” un “Svinīgais solis”. Sešas dejas repertuārā tika iekļautas pēc deju kolektīvu vadītāju un dejotāju aptaujas – katram vēsturiskajam novadam un Rīgai pa vienai dejai. Atsevišķa deja ir arī diasporas deju kolektīviem – Ivetas Asones un Indianapolisas deju kopas “Jautrais pāris” interpretācijā deja atjaunota no fotogrāfijām un Margas Bērziņas un Roberta Vanaga pierakstiem.

_____________________________________________________________________________________

1 – Koncepcijas autori, režisori – Madara Gruntmane-Dujana un Kaspars Bērziņš, uzveduma muzikālais vadītājs – Rihards Zaļupe, scenogrāfija – Didzis Jaunzems, inscenējumu veidošana – Kārlis Krūmiņš.

2 – Latviešu vēsturisko zemju likums, pieņemts 16.06.2021., stājies spēkā 01.07.2021.

3 – Jauniešu deju kolektīvi (A, B, C grupas) – 227 (2018. gada Deju svētkos piedalījās287 kolektīvi), vidējās paaudzes deju kolektīvi (D, E grupas) – 326 (2018. g. – 322),senioru deju kolektīvi – 108, (2018. g. – 87).

Foto: Reinis Oliņš, 2022. gada 11. jūnijs Alūksnē