Inta BALODE

Īstas un gaismu dizaina saules pielietajā ĢIT mazajā zālē izskan Bez vadiem pēdējās skaņas un kustības, acu kaktiņā sazin no kurienes saskrien tāda kā aizkustinājuma, tāda kā laimes asara, un tad sākas…

Blakussēdētāji jāuzlūko ar mirdzošām acīm, jāmetas aizskatuvē bučot izrādes dalībniekus un teikt kaut ko apmēram tādu: „Labais! Šo var pārdot! Nu tiešām ļoti labi, beigās gandrīz apraudājos!” (un apraudos atkal). Puiši nolūkojas uz mani ar sejas izteiksmēm, kas apvieno neticību, līdzjūtību, smaidu, pārsteigumu, pateicību un nogurumu. Jūsma sirdi neatstāj arī ĢIT trepēs – šķiet sen tik liegā solī neesmu lidojusi. Arī aiz ĢIT stūra viss ir tik skaists, un pār Rīgas jumtiem riet īpaša saule. Mašīna ripo priecīgāk, galvenajiem cilvēkiem ātri tika noziņots, ka uz šo izrādi noteikti jāiet un vēl galvā dungojās visādas jaukas dziesmiņas par pavasari, piemēram, „Māmiņ, mīļo, māmiņ, ļauj man pastaigāt tikai īsu brīdi skaistā Gaujmalā.” Vēl jo trakāk, jūsmas jūtas tiecas pēc tūlītēja iemiesojuma – Gauja tālu, bet gar Mazo Juglu izstaigājos, dziedādama un odus mīlēdama ar visām savas sirds asinīm.

Visjocīgākais ir tas, ka Valērijs Oļehno savas izrādes pieteikumā sola saulainu un pozitīvu domāšanu. Izlasot šādu izrādes pieteikumu, protams, nodomāju – jā, kā tad! Skatoties izrādi, domāju – nekāda naivā saule jau te nav gan. Var just, ka autoram ir, ko teikt, var just, ka darbs ir dzimis no nepieciešamības runāt, no pieredzētā un pārdzīvotā nevis no ambīcijām veidot izrādi. Un pēc izrādes, kā jau teicu, viss tikai sākās.

Kontrastam varu pieminēt, ka iepriekšējā vakarā es arī biju izrādi. Un arī pēc tam braucu mājās. Uzreiz, cik vien ātri var, izcīnot niknas cīņās rindā pie garderobes. Vakars meteoroloģiskā ziņā bija līdzīgs, tā man šķiet, īsti neatceros. Par autostāvvietu bija jāmaksā divi piecdesmit, ielas, kā vienmēr, bija pilnas ar cilvēkiem, kas neprot braukt. Knapi tiku pāri slieksni, cik pārgurusi biju. Ledusskapis izrādījās tukšs, devos gulēt ar sāpošiem kauliem un naktī sapņoju, ka mans suns ķer un kož kaķēnus, ka asinis vien šķīst.

Un kā jums ir gājis?