Kartē atrastais un pazaudētais. Recenzija par Agates Bankavas darbu “Karte”

28/07/2020

Laura Jasmane

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Agates Bankavas darbs “Karte” skatāms šeit.

Agate Bankava savā darbā “Karte” uzdod nozīmīgus jautājumus par sociālpolitisku vienlīdzību. Tā ir vienlīdzība kā galamērķis, kura sasniegšanai izmantojams kartē atrodamais ceļš. Līdzvērtīgas tiesības, kuras balstās noteiktā skatījumā uz cilvēku un sabiedrību. 

Fakts, ka Agates darbs veidots video formātā, to neierobežo, tieši otrādāk. Tas sniedz horeogrāfijai papildu nozīmi un vērtību. Kamera šajā gadījumā ir kas vairāk nekā tikai medijs, caur kuru uztvert horeogrāfiju. Tiešs horeogrāfes skatiens kamerā un dejas vērotāju aptverošs žests ir dejas līdzekļi, kuri dekonstruē ceturto sienu. Tādā veidā ar skatītāju tiek nodibināts tiešs, personīgs kontakts. Iespējams, pat vārds “skatītājs” šajā gadījumā būtu neprecīzs, jo viņš šajā gadījumā nav tikai pasīvs vērotājs, bet gan darbā un tā tēmā iesaistīts dalībnieks. Panāktais efekts ir spēcīgs un papildina horeogrāfisko vēstījumu. 

Darbs ved skatītāju cauri vairākām fāzēm ceļā uz līdzvērtīgu tiesību sasniegšanu. Autores interpretācijā tā ir sociālpolitiska vienlīdzība – vienlīdzība likuma priekšā. Šis ceļš sākas ar cilvēku kā sevī aizvērtu, intīmu būtni. Acis atveras, un mēs redzam sociālu, sabiedrisku cilvēku, kuru iezīmē audio materiāla atskaņošanas sākums. Pašas Agates ierunātais skaņu celiņš ir ceļvedis darba interpretācijā. Tajā Agate deklamē dažādus ar cilvēku, sabiedrību un vienlīdzību saistītus jēdzienus. Viņa interpretē šo cilvēka sociālo, publisko esamību kā masku, tēlu, kurš neatbilst personas iekšējam stāvoklim. Kā pati darba autore to definē: mūsdienu pasaules uzvalks. Tas ir uzvalks, kas spiež, grauž un žņaudz. Pasaule, kurā ārējas izpausmes aizēno un aizslauka cilvēka īsto būtību aiz tām.  

Otrā fāze, otrā pieturvieta kartē ir sabiedrība. Agates interpretācijā sabiedrības galvenie vadmotīvi ir normas, kas horeogrāfijā izpaužas sistemātiskos žestos, kuri pauž pavēli un kontroli. Sabiedrība ir kā mehānisks modelis, kuru regulē un vieno dažādas intereses. Līdz beidzot, ar uzvaras žestu, ir sasniegta vienlīdzība. Vienlīdzība, kurā cilvēks likuma priekšā ir vienkārši cilvēks, neatkarīgi no piederības kādai sabiedrības grupai vai funkcijai tajā. 

Vērojot žestu valodu, kuru Agate izmanto horeogrāfijā, rodas šaubas: vai žestu saturs šajā darbā  nav otršķirīgs? Vai ir iespējams uzskatīt, ka lietotie žesti ir patstāvīgas, no to satura neatkarīgas vienības? Šī žestu nozīmju neviennozīmība varētu piešķirt horeogrāfijai jaunu nozīmi.

Par labu šādai interpretācijai liecina arī Agates ierunātais skaņu celiņš. Ir nenoliedzami, ka gan katram izteiktajam konceptam, gan to savienojumam piemīt jēga. Tomēr šo jēdzienu deklamēšanas stils arī apdullina un liek domāt par to patieso jēgu. Rodas ideja par disbalansu starp jēdzieniem, simboliem, to skaitā pašu vienlīdzības konceptu un realitāti – reālo personu, kuras dzīvi šīs idejas ietekmē. Daudz tiek runāts par vienlīdzību, bet vai mēs paši īsti apzināmies, kā ir pastāvēt pasaulē, kurā dzīvi fundamentāli ietekmē no paša izvēles neatkarīgi apstākļi? Pārlieku liels jēdzienu un simbolu lietojums galu galā var novest pie to tukšuma un bezjēdzīguma. Pasakot visu, netiek pateikts nekas. Šo situāciju ilustrē internetā nesen klaiņojošie joki par to, ka šī gada jūnijā, kad vienlaicīgi bija starptautiskais praida mēnesis un aktīva Black Lives Matter kustības norise, uzņēmumiem bija sarežģīti izlemt, kuru no abām aktivitātēm iekļaut savā mārketinga kampaņā. Koncepti nenoliedzami ir fundamentāli jebkuram domas procesam, taču tie var būt arī slogs, kas nogurdina un aizēno patieso problēmu. 

Horeogrāfijā sasniegtā vienlīdzība nav statiska poza, tā ir cīņa, kas beidzas kritienā. Skatienam ir pavēries spogulis – spēcīgs simbols, kas reflektē tajā vērsto skatienu un tā īpašnieku. Tā izliektā virsma uztver un atspoguļo to, kas mēs esam. Vai aiz spoguļa skatiena robežas mēs vēl arvien esam vienlīdzīgi? Un vai mēs vispār apzināmies, kas vienlīdzība ir?

Laura Jasmane beigusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, baletdejotāja Latvijas Nacionālajā baletā kopš 2012. gada. Ieguvusi bakalaura grādu filozofijā.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.