Kāpēc ne šajā pavasarī? Skatītāja par izrādi “Kad pūcei aste ziedēs…”

15/05/2012

Lāsma Bergfelde

Gaisā virmo ziedputekšņu trakums. Liekas, ka katrs žoga stabs ir gatavs saplaukt. Dobēs zied tulpes, parkos – vizbulītes, grāvmalā – pienenes. Un, ja pūces aste varētu kaut kad uzziedēt, tad tas pilnīgi droši notiktu pavasarī. Un kāpēc lai ne šajā?

Ir arī teiciens, ka divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar. Un, lai arī visi jutekļi teiktu, ka tā smaržo tāpat, iegulst plaukstā tāpat, laiks ir ritējis, un tā upe, kurā bradāji pirmajā reizē, pa šo laiku ir vienkārši aiztecējusi citur. Tas, kas paliek, ir atmiņu nospiedumi. Cik tie uzticami un prātam neietekmējami, zinās teikt tie, kas redzējuši arī iestudējuma oriģinālo versiju. Varbūt labi, ka nepiederu to pulkam, jo atgriežoties kaut kur, ir neiespējami izvairīties no salīdzināšanas. Prātīgiem esot, varam sev iestāstīt, ka ūdens upē ir mainījies, lai arī krasti palikuši vecie, bet gandrīz neiespējami ir pamanīt, ka arī paši esam pa šo laiku mainījušies un uz upi skatāmies jau ar pavisam citām acīm.

Izrādes dzīvais nervs, protams, ir “Dzelzs vilks”. Īsts, skaļš līdz ārprātam, ar tik jūtīgu sasaisti ar dejotāju locekļiem un sirdīm, ka reizēm liekas, ka viņus saista neredzami pavedieni. Iestudējuma kustīgais sastāvs kopā darbojas lieliski, jūtams vienots ansamblis, kurā katrs pats par sevi ir spilgta individualitāte, kas brīvprātīgi dod savu pienesumu kopīgajā veselumā, neaizmirstot arī par savu Ego. Šīsdienas attiecību kultūrā, kad savu attieksmi varam izrādīt, izdzēšot vai neizdzēšot kādu no draugu pulka portālā draugiem.lv, ļoti gribas redzēt cilvēcisku saskarsmi un attiecības darbībā, pa īstam. Un deju kompānija to zīmē teicami. Liekot lietā gan fizikas likumus, ka katram spēkam var darboties pretī pretspēks, ka centrs riņķa līnijai ir viens un, vienlaicīgi uz to skrienot, tur arī visi satiksies, līdz pilnīgai fizikas ignorēšanai, kad liekas, ka dejotāju ķermeņi saskaras un iedarbojas viens uz otru pēc pavisam citiem noteikumiem. Daži elementi liekas kaut kur jau redzēti, bet pieļauju, ka tie bijuši tieši citāti no šīs izrādes.

Skatuves tērpu toņkārta ļoti nomierina acis un sakārto darbības telpu. Jūties sakārtots un saprasts, kā īpašu balvu saņemot sviedru lāsītes, kas spiežas cauri dejotāju tērpiem, lēnām mainot to nokrāsu. Un saproti, ka nekas jau nenotiek tāpat, arī lai paceltu roku vai paceltu acis ir jāpieliek spēks, katram no mums tas prasa citādāku piepūli.

No skatuves nāk stipra pulsācija, gan no skaņas dažādajām frekvencēm, gan attiecību diagrammām un emociju uzplaiksnījumiem. Un paliec domājot, vai tas, kurš aiziet ir stiprākais vai vienkārši mīl mazāk. Un cik bieži var atgriezties tajās pašās rokās? Kad tu sāc saprast, ka tās rokas ir jau citas? Un nav runa par spēju vai nespēju piedot, bet par vēlmi iekāpt tajā pašā upē vēlreiz.

Neviens nezin kā izskatīsies pūces aste, kad tā ziedēs, nav zināms arī, kad tas būs, mums tikai jābūt gataviem. Jo kādreiz taču tas notiks… Un kāpēc ne šajā pavasarī?

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.