Dita Eglīte

Lai rosinātu mākslinieku fantāziju un kustību valodā parādītu maza, omulīga vīriņa piedzīvojumus, Astrīdas Lindgrēnes „Karlsons, kas dzīvo uz jumta” ir pateicīgs darbs. LNO šosezon tapušo baleta iestudējumu bērniem „Karlsons lido…”, ko radījuši komponists Juris Karlsons un horeogrāfs Aivars Leimanis, noskatījos rudenī un pavasarī, taču Karlsons… nelido ne tiešā, ne pārnestā nozīmē.

Andris Pudāns Karlsona lomā (otrajā sastāvā Aleksandrs Osadčijs) ir gana artistisks, izrādē spēlējas un ampelējas gluži kā puika. Tomēr kā spilgtākais iespaids attiecībā uz viņa attēloto varoni paliek „multenes” attēls skatuves fona video ekrānā, kurā Karlsons (kā šķiet, iekārts trosē), gaisā atsperdamies un palēnināti bumsījoties, peld kā varde. Un tā izrādes gaitā vairākas reizes…

Baletā šoreiz nav izdevies samērot skatuves mutes un dejotāju proporcijas atbilstību. Lindgrēnes stāsta varoņi milzīgajā skatuves kārbā atgādina sīkas skudriņas. Ja nu vienīgi varenais Boks – jeb Inta Roziņa Bokas jaunkundze izskatās daudz maz adekvāti uz scenogrāfiskā iekārtojuma lielizmēra detaļu fona (daudzstāvu māju silueti, kluči bērnu augumā u. c.). Kaut ideja par „kluču deju”, kurā transponēta eksplodējoša tvaika mašīna, ir gana asprātīga ideja, izrādei nepieciešamo dinamiku tomēr smagnējie elementi bremzē.

Asprātīgi košs izdevies Ilzes Vītoliņas ietērptais konfekšu valsis, ko varētu rādīt pat bez īpašas horeogrāfijas. Zāle ir sajūsmā (un es tai skaitā), mūziku neviens vairs nedzird, visapkārt gan latviešu, gan krievu valodā dzirdami pusčuksti, atpazīstot „Laimas” konfekšu markas. Uz Konfekšu valsi biļetes varētu tirgot pat atsevišķi kā uz autonomu, vizuāli nevainojamu, teju gastronomiski māksliniecisku piedzīvojumu. Kostīmu ziņā neizpratne vienīgi radās attiecībā uz baleta ievadā redzamajiem skursteņslauķiem, kurus iespējams noturēt arī par ugunsdzēsējiem. Arī skolniecēm īsās kleitiņās šķiet pārāk seksīgas.

Libretā ir gana daudz dažādu pretrunu, kas nodarbina prātu – piemēram, kāda velna pēc tieši bars skursteņslauķu dzenas pakaļ diviem veļas zagļiem?! Pirmās daļās finālā gan redzam atkal vienu atjautīgu vizuālo risinājumu – saliekot skursteņslauķu kāpnes vienu virs otras, iznāk cietuma restes. Bet – kāpēc bērns steidzīgi jāsūta gulēt, līdz ko viņš atkal sācis fantazēt par Karlsonu… Tāpat var rasties jautājums – kāpēc Brālītis iet gulēt ar dienas drēbēm, un kāpēc Brālītis kategoriski atsakās braukt kopā ar ģimeni uz laukiem, bet ir gatavs palikt kopā ar kaut kādu svešu Bokas jaunkundzi?…

„Pēc motīviem” jau gan var sacerēt jebko. Žēl vienīgi, ka tikpat brīvi nav fantazēts arī baleta mugurkaulā jeb horeogrāfijā. Shematiski izstiepto sižetisko versiju nav izdevies piepildīt ar aktīvu un jēgpilnu kustību materiālu. Pantomīmas šajā baletā šķiet pat vairāk nekā dejisko horeogrāfiju (kurai Bokas nosapņoto modes skati arī grūti pieskaitīt). Līdz ar to no dejas izrādes atmiņā vairāk paliek tas, kā Bokā jaunkundze nemitīgi kārto kuplās krūtis un parūku; kā Karlsons, izklaidējot brālīti, taisa klaunādi un burvju trikus; kā ilustratīvu prieku spēlē ģimenīte, apdāvinot Brālīti ar mantām; kā Karlsons imitē braukšanu pie stūres, kad Brālītim tiek izrādīta gleznu kolekcija… Šīs „nedejiskās tortes” garnējums ir Bokas nosapņotā (tas skatītājam jāsaprot pēc mizanscēnas, kur, klubkrēslā ievēlusies, Boka tiek vienkārši iestumta kulisēs) modes skate, kura drīzāk izskatās paņemta no kāda cita iestudējuma.

Sekojot Jura Karlsona mūzikai, kur Filles un Rulles darbībām dots džezisks motīvs, arī kustībās horeogrāfs mēģinājis ieviest kaut ko „džezīgāku”, kas gan ātri notušējas zem skatītāju smīdināšanas ar kautrīgu bufonādi, cilājot milzīgas apakšbikses (tak veļas zagļi! lai neviens nepārprastu…), kam savukārt seko trauksmaina skraidīšana no vienām kulisēm uz otrām.

Horeogrāfijā īpašāk piedomāts pie māmiņas un tētiņa mīlas un harmonijas divdejām, kuru laikā pārējiem ģimenes locekļiem uzdots viegli šūpoties mūzikas ritmā. Bet visbrīvāk, šķiet, horeogrāfs juties, iestudējot paklanīšanos jeb finālu. Pilnīgi noteikti un bez ironijas to var saukt par Aivara Leimaņa firmas zīmi, fināli horeogrāfam sanāk ļoti labi, dinamiski, dzīvi, koši, koncentrēti un skatītāju pacilājoši, lai mājās varētu doties patiešām svētku noskaņā.

Kā komponista sveiciens postmodernismam droši vien uztverama Štrausa polkas stilizācija ar neiztrūkstošo diriģenta iepūšanu taurītē un parafrāze par Balkānu orķestri modes skates ainā. Baletā ir vēl arī daudz citu mūzikas „kultūrcitātu”, tomēr jaundarbs nešķiet ne īpaši izteiksmīgs, ne sarežģīts. Iespējams, ar šo Jura Karlsona mūziku varētu iestudēt gan 3 sivēntiņus, gan 3 musketierus, atliktu nomainīt tikai bildi un kustību materiālu… Savukārt, novērtējot horeogrāfijas (ne)sarežģītību – jādomā, ka šo versiju pilnīgi noteikti var veidot kā skolas izrādi (RHV savulaik bija tradīcija, ik pa laikam saņemties uz lielākiem projektiem), kas savukārt varētu būt šī jaundarba pluss.

Skatoties šo baleta izrādi, rodas iespaids, ka iestudējums būvēts kā koncertnumuru virtene: publika ar aplausiem vairāk reaģē uz „bildēm”. Piemēram, beidzoties „ģimenes” numuram, māte, tēvs un Brālītis sastingst idilliskā portretā, un zāle aplaudē; Bokā, nocīnījusies ar lidojošajām bulciņām, atkrīt krēslā, un zāle aplaudē… Baletā parasti aplaudē tad, ja dejotāji skatītājam spēj parādīt īpašas profesionālās kvalitātes.

Šoreiz īpašas diemžēl bija tikai Ilzes Vītoliņas „končas”.