Lāsma Bergfelde

Atkal „Artelis” mani ir savaldzinājis, pārvēršot pirmdienas vakaru par dzirkstošu ballīti tango ritmos. Nezinu, kur vēl varētu gūt tādu vieglumu darba nedēļas pašā sākumā. „Arteļa” skatuves drapērijas liekas burtiski piesūkušās ar skatuves cilvēku sviedriem un spēles prieku, šeit viss liekas norit pēc saviem noteikumiem. Publika omulīgi iekārtojas pie kūpošām kafijas tasēm vai vīna glāzēm un apmierināti burbuļojot ļaujas šīs vietas vilinājumam.

„Arteļa” vieglums ir tieši šajā spēles elementā it visur. Katrs uz šo vakaru var izvēlēties savu lomu – vari būt vienkārši klausītājs, bet vari arī būt prezidents ložā. Arī viesmīles jauc vakara gaisu, ļaujot noticēt, ka pasniegtais balzāms pārvērties aizliegto augu eliksīrā, un zupa varbūt arī nav tā, ko pasūtīji, bet ar lielisku stāstu un smaidu pasniegtu, tu ar prieku to pieņem, kāda tā ir. Un no brīža, kad esi akceptējis spēles noteikumus, vairs nevari būt pārliecināts ne par ko, tavs sarunu biedrs var izrādīties gan lielākais blefotājs, gan naivākais cilvēks pilsētā. Katrs gan izvēlas pats, cik ilgi ļaut tējas lapiņām ievilkties un cik koncentrētu „Arteļa” virumu baudīt, bet skaidrs, ka tajā visā ir kas reibinošs.

Tango vakars sākas ar soļu skicēm, kas mēģina preparēt deju, sadalot to sīkākos nogriežņos. Atsevišķie stopkadri parāda, ka no malas atšķetināt šādu divu cilvēku saspēli būs sarežģīti. Tērpos ieturētā 60. – 70. gadu stilistika ievirza prātu konkrētā gultnē, nāk prātā laimīgas mājsaimnieces brokastu pārslu reklāmās. Esi gatavs noticēt, ka dzīve ir tieši tik vienkārša. Virpuļojot tālāk tango ritmos, samtainās akordeona skaņas un kontrabasa vibrācijas pilnīgi pārņem savā varā. Dejas laukumā cilvēcisko attiecību kaislības tiek ieskicētas, tango izmantojot kā ķīmiski atdalītu kaislības koncentrātu, kas var strāvot starp jebkurām cilvēciskām būtnēm, arī starp četrām sievietēm, kurām, ticiet man, ir ko dalīt. Dažādo noskaņu tango virknējas viens aiz otra, nezaudējot mazliet ironisko piesitienu. Skatītājiem tiek pasniegtas arī asprātīgas pamācības un norādījumi tango mākslā, kas rezultātā noved pie secinājuma, ka pareizu soļu tango nav, jo nevar kaisli ielikt rāmjos, atliek paļauties uz improvizāciju.

Vakara otrā daļa iztiek bez dejām, bet tas ir lielisks vakara turpinājums ar temperamentīgo un dzirkstošo Aiju Vītoliņu. Vērojot “Tango sin Quinto” mūziķu un dīvas saspēli, arī tā šķiet maza izrāde, kur sava nozīme ir savstarpējo skatienu rotaļai, krītošo nošu horeogrāfijai un dažbrīd kautrajam sārtumam kāda vaigos. Viss notiek pilnīgi ievērojot „Arteļa” noteikumus.

Mans ieteikums, ejiet uz „Arteli” un droši noticiet visam, ļaujieties baudījumam un apmānam. Jo pat dzīves lietošanas pamācībā teikts: ticiet, ļaujieties un mīliet no visas sirds, citādi liksies, ka nemaz neesat dzīvojuši. Un, ja dejojat, tad zāles vidū, jo tango prasa plašas kustības.