Krišs Grunte*

Jūlijs. Svētki. Viļņa. Tie punkti ir tilti.

6. jūlijs. Lietuvas deju svētki “Pāri gadsimtu tiltiem” (Amžių tiltais). Lietuvas Futbola federācijas stadions. Svētki ir laika tilti.

Lietuvai šī gada Dziesmu un deju svētki ir visai nozīmīgi ar to, ka tie ir simtgades svētki. Tos caurvij motīvs “Lai zaļo mežs!”, kas Lietuvas dziedāšanas tradīcijā ir tikpat būtiska dziesma kā Latvijai “Gaismas pils”. Savukārt deju uzvedumā “Pāri gadsimtu tiltiem” galvenais svētku vadmotīvs atklājas caur koku kā tilta un mediatora metaforu (režisors Vīgants Kazlauskis, scenārija autors un mākslinieciskais vadītājs Vidmants Mačulskis).

Lietuvas Futbola federācijas stadions. Salīdzinot ar Daugavas stadionu, tas ir divas reizes mazāks, bet skatītāju ietilpība – gandrīz desmit reižu mazāka. Deju rakstus skatītāji no augšas īsti neredz, taču tie ar kameru un citām tehnoloģijām tiek fiksēti, un vēlāk uzveduma ierakstā saredzami krietni labāk. Uzvedums noris nenosegtā stadionā – baltās līnijas, ar kurām tiek marķēti futbola laukumi, ir redzamas un brīžiem iztraucē deju rakstu uztveršanu.

Deju svētku izteiksmes līdzekļi Lietuvā ir ļoti līdzīgi Latvijas svētkiem. Gan lietuvieši, gan latvieši ir Baltu tautas, kas atrodas pietiekami tuvu viena otrai, lai izveidotos arī zināmas kopsakarības. Salīdzinot ar Latviju, Deju svētku tradīcija Lietuvā gan aizsākusies vēlāk, taču atšķirības slēpjas deju lieluzveduma veidošanas detaļās. Latvijas un Lietuvas svētku salīdzināšana šajā rakstā būs tikai mana interpretācija, ar kuras palīdzību centīšos saprast, kādas variācijas ir iespējamas vieniem un tiem pašiem folkloras izpausmes veidiem.

“Tēvu laipas” (2013)¹ saknes

Viena no redzamākajām līdzībām starp šā gada Lietuvas un Latvijas 2013. gada Deju svētkiem ir ideja par tiltiem. Deju svētku uzvedumā “Tēvu laipas” koncepts tika realizēts ar pašas nozares izteiksmes līdzekļiem, proti, ar dejām, kas iezīmē tiltu starp pagātni un tagadni. Kompozicionāli senākās latviešu tautas dejas (“Jandāliņš”, “Plaukstiņpolka”, “Metieniņš”) kā intermēdijas bija novietotas blakus jaunākām dejām, tādējādi mudināja jautāt – kas ir mainījies, kas palicis, kur esam laipojuši? Vēl viena laipošana mūsu uzvedumā norisēja Ingas Ābeles atlasītajos un jaunradītajos tekstos, kas iezīmēja tiltus jau ārpus dejas nozares – teksti veidoja lingvistiskos tiltus starp kurzemnieku, zemgalieti, latgali, līvu, sēli un vidzemnieku.

Kā laipo Lietuvā? Šajos Deju svētkos laipošana realizēta caur pieciem tematiskajiem tiltiem – “Siržu tilts”, “Paaudžu tilts”, “Kultūras tilts”, “Tilts uz mājām”, “Tilti pāri gadsimtiem”.

“Siržu tiltā” tuvojamies mežam, ielaižam saknes, pienākam pie kustoņupes, pār kuru stiepjas tilts. Aiz tā mēs varam kādu sastapt. It kā mums būtu apsolīts, ka vienmēr kāds sagaidīs otrā pusē. Šajā uzveduma daļā upe uz laukuma vizualizēta pārsteidzoši – dejotāju veidotas diagonālas līnijas iezīmē krastus, kur vienā sēž meitas ar baltiem audekliem, bet otrā – noris puišu kauja. Tas ir tik ļoti vienkārši, tomēr tiek panākts spēcīgs efekts – upe tiek atklāta nevis ar vilnīšiem vai citām, tieši ilustrējošām kustībām, bet gan ar miera stāvokli vai vispārinātām upes dzīles kustībām.

“Paaudžu tilts” tematiski akcentē zināšanu pārmantojamību no paaudzes paaudzē. Var saprast, jā, tā jau ir – vecāki mums iemācījuši ēst, runāt, kustēties, lāpīt drēbes, taisīt ēst… Varbūt tā arī izpaužas folklora, kas savieno paaudzes, jo mēs savā ikdienā darām kaut ko no tā, ko kāds jau darījis iepriekš. Uzveduma kontekstā tilta semantika iezīmējas arī ar to, ka (atšķirībā no Latvijas) Lietuvā Deju svētki ir kopīgi gan bērniem, gan pieaugušajiem.

“Kultūras tilts” ar horeogrāfiskiem līdzekļiem atklāj tādas kultūras tradīcijas kā tirgus un cirks, kalve, gastronomija, mītiskie sižeti. Savukārt “Tilts uz mājām” aicina atgriezties tos lietuviešus, kas mīt citās pasaules valstīs – dejo diasporas kolektīvi. Varbūt viņi tiešām atgriezīsies? Bet var būt, ka viņi visu laiku uzturas tādā kā atgriešanās zonā? Pēdējais tilts uzvedumā tiek dēvēts par “Tiltu pāri gadsimtiem”, kas idejisks, manuprāt, drīzāk ir strupceļš. Ar kustībām tiek mēģināts šķietami panākt ideju par nemitīgām temporālām pārejām – it kā būtu tāda pagātne, kas pārnes mūs uz kādu nākotni. Jā, šī ir nepārejoša ideja² par to, ka kaut kas ir pirms un kaut kas būs pēc mums. Lai gan šī ilustrējošā pāreja uz nākotni jau ir tikai pāreja uz tagadni, uz šo 2024. gada 6. jūliju. Mēs varam redzēt tikai to, ko laiks ir izdarījis ar šiem cilvēkiem, bet nevaram ieraudzīt to, ko tas vēl tikai izdarīs.

Lai cik šie tilti nešķistu mīļi, skaisti un nepretenciozi, nepamet sajūta, ka to tematiskā un kompozicionālā izvēle ir neskaidra. Atbildība par uzveduma koncepta sakārtotību ir uzveduma dramaturģiskā materiāla veidotājiem – jo tieši tas ir pamats, ap kuru tiek sakārtota deju uzvedumu horeogrāfija. 

“Māras zemes” (2018)³ stublājs

Gan “Pāri gadsimtu tiltiem”, gan “Māras zeme” ir uzvedumi, kas tapuši simtgades zīmēs. Latvijā tā bija Latvijas kā neatkarīgas valsts simtā gada diena, bet Lietuvā – Dziesmu svētku simtgade. Uzvedums “Māras zeme” ielūkojās Latvijas teritoriālās vēstures hronoloģijā. Lietuvas uzvedumā “Pāri gadsimtu tiltiem” laiks ietverts pāriešanas un tilta idejā. Taču abos uzvedumos līdzīgs ir vizuālais noformējums – visu uzveduma laiku griežas pulksteņa rādītāji, kas imitē laika kustību. “Pāri gadsimtu tiltiem” scenogrāfiju veido trīs metāliski puzuri, kuriem vidū ir ekrāns. Ekrānos parādās krusts, kura līnijas griežas, imitējot laika ritumu.

Abu uzvedumu prologā tiek izmantots Austras koka simbols. Latviešu un lietuviešu mītiskie priekšstati ir ļoti radniecīgi, un koku simboliskā nozīme kā latviešu, tā lietuviešu apziņā ir ļoti būtiska. “Pāri gadsimtu tiltiem” Austras koka tēma ir saprotama, jo tā sabalsojas ar dziesmu svētku vadmotīvu. Manu uzmanību īpaši saistīja mēģinājums atdzīvināt Austras koka rakstu, kas abos uzvedumos noris pēc spirāles principa.⁴ “Pāri gadsimtu tiltiem” jau izveidotu raksta atdzīvināšana notiek ar roku kustībām, kuras sākas raksta centrā, periodiski pievienojoties citiem raksta posmiem.

Līdzīgi kā uzvedumā “Māras Zeme” bija meiteņu deja “Veļu druva, iļģu lauks” ar villainēm un puišu deja “Cīrulīti, mazputniņ” ar šķēpiem, arī uzvedumā “Pāri gadsimtu tiltiem” bija vieta meiteņu dejai “Saule mīļo baltu linu audekliņus” (“Balkit, drobelės, saulės pamyluotos”), izmantojot baltus audeklus un puišu dejai “Taukačikas”, izmantojot koka atribūtus. Abos uzdevumos līdzīgais bija gan deju atribūtu pielietojumā, gan kompozicionālajā aspektā – abas tiek dejotas viena pēc otras.

 “Mūžīgā dzinēja” (2023)⁵ zari. Un tas, kā nav mums

Gan “Mūžīgā dzinēja”, gan “Pāri gadsimtu tiltiem” koncepcijā uzmanība tiek pievērsta jautājumam par svētku nozīmi 21. gadsimtā, kur deju svētki ir kā pagātnes liecību atspoguļojums tagadnē. Līdzības vērojamas arī vizuālajā noformējumā, kur viļņveida līnijas scenogrāfijā ik brīdi iemirdzas un maina krāsas. Tāpat sabalsojās abu deju svētku fināldejās izmantotie izteiksmes līdzekļi – dejotāji virknēs pāriet no vienas laukuma puses uz otru, un atpakaļ.

Tas, kā nav mums. Pirmkārt, deju lielrakstu zīmējumu vienkāršība. Piemēram, pārsteidzoša bija jau minētā upe, kura var būt tik ļoti vienkārša un kura nav īpaši “jākustina”. Vai – bērna zīmēta saule, kuras vidū vēl mazāka saule, un tajā griežas stari un apļi. Reizēm varbūt var iztikt bez iespaidīgām lielrakstu zīmēm, pietiek ar vienkāršu vizuālu atveidojumu. Vajag pašiem zīmēt saules! Otrkārt, centieni aptvert plašākus folkloras materiālus. Svarīgi šajā ziņā izcelt deju “Salakas pūķis” (Stinta Pukis), kuras pamatā ir lietuviešu buramvārdi, ar kuriem ziemā āliņģos pievilina Salakas pūķi. Tieši šī deja lika atskārst, ka buramvārdi darbojas līdzās kustībai, kustība – buramvārdiem, un tie ir mītisko priekšstatu daļa, kurā atklājas cilvēku dzīves. Folkloras pētnieka Aigara Lielbārža monografijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti” (2024) pārdoto eksemplāru skaits pierāda, ka joprojām latvieši aizraujas ar buršanās ideju. Labprāt reiz redzētu sirreālisma estētikā radītus deju svētkus, kuri pievēršas mītiem un burvestībām.

Lūk, ir tādi tilti, kuri visu laiku it kā atkārtojas un ļauj pāriet. Tie ir savienojumi. Bet kas notiek, ja šos tiltus pārrauj? Un vai visus tiltus noteikti vajag uzbūvēt? Dažreiz mēs paši esam tādi tilti, kas neļauj pāriet. Tiltai į mus.⁶ Sveicieni Lietuvai!

*Krišs Grunte par sevi: “Esmu mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā, pierakstu literārās kardiogrammas, pētu folkloru, brīvdienās braucu uz mājām, lai ar suni dotos garās pastaigās, dejotu un visu ko sadomātos. Pēdējos gadus ļoti daudz laika pavadu, domājot (p)ar deju. Kustība ir vienīgais, par ko gribas rakstīt. Varbūt tas ir skumji, bet tā vienkārši ir.” 

Foto autors: AHOY

ATSAUCES

1. Vispārējie latviešu XV Deju svētki
2. Gennep, Arnold van (1975). The Rites of Passage. Chicago: The University of Chigago Press, pp. 3
3. Vispārējie latviešu XVI Deju svētki.
4. Purviņš, Jānis (2024). Deju svētku laukuma zīmējumu veidošanas principi. Rīga: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Kultūras akadēmija, 173. lpp.
5. Vispārējie latviešu XVII Deju svētki.
6. Tilti uz mums (lietuviešu valodā)