Gaidot izrādes “Kad pūcei aste ziedēs…” atgriešanos, kas vienlaikus būs arī pavisam jauna ierašanās, DANCE.LV žurnāls ielūkojās vēsturē. Piedāvājam Ditas Eglītes 2004. gadā rakstīto atsauksmi par “Pūces” pirmizrādi un stāstu par to, kā sākās viņas satikšanās ar laikmetīgo deju. Pateicoties fotogrāfam Jurijam Žitluhinam, mums ir iespēja ielūkoties arī tā laika izrādes fotogrāfijās. Vēl arī daži citāti no toreiz saņemtajām atsauksmēm presē un tīmekļa komentāros. 2004. gada 3. un 4. aprīlī izrādē “Kad pūcei aste ziedēs…” dejoja: Ilze Zīriņa, Inga Raudinga, Kristīne Borodina, Kristīna Šukstule, Guntis Spridzāns, Andris Kačanovskis un Kristers Matuševics. 2012. gada atjaunojumā dejos Elīna Breice, Elīna Lutce, Katrīna Albuže, Dmitrijs Gaitjukevičs, Andrejs Filipovs, Edgars Šļakota un Fēlikss Lipskis. Toreiz un tagad spēlē grupa “Dzelzs vilks”. Zālē skatītāji, kuriem klāsies tāpat kā toreiz – vieniem patīk, citiem nē, vieni mokās sižeta meklējumios, citi saprot, ka deja ir atsevišķs mākslas žanrs ar savu izteiksmību. Jauki, ka publika turpina būt tikpat sašķelta, tas nozīmē, ka laikmetīgā deja turpina attīstīties, būt laikmetīga un neērta. Ja 2012. gadā visi kā viens teiks – jā, šī ir manta! –, tad tā jau būs klasiska nevis laikmetīga māksla.

Mana dejas diena

Dita Eglīte

Šogad Dejas dienā atkal būs skatāma laikmetīgās dejas izrāde „Kad pūcei aste ziedēs…”. Tas, ka gandrīz pirms desmit gadiem radīta horeogrāfija un dejas izrāde tiek iestudēta no jauna, ar jaunu izpildītāju sastāvu, nozīmē gan to, ka izaugusi jauna dejotāju paaudze, gan to, ka ir nepieciešamība atgriezties pie vērtībām „saknē”. Tātad varam runāt par pietiekami apjomīgu laikmetīgās dejas vidi un ieinteresēto loku, pie kura varu pieskaitīt nu arī sevi. Un, pateicoties tieši 2004. gada iestudējumam. Apstākļu sagadīšanās rezultātā, iepriekš neko par laikmetīgo deju daudz nezinot, noskatījos „Kad pūcei aste ziedēs…” pirmizrādi. Pēc tam vajadzēja arī uzrakstīt recenziju.

Ja godīgi, toreiz tā īsti nesapratu – par ko tas viss, kāpēc? Cilvēki kustas, cilvēki dejo, cilvēki spēlē… Kaut laikam izrādes otrajā daļā uz mirkli kaut kas mani skāra arī dziļi personīgi, kopējā sajūta tomēr pēc noskatīšanās bija: nu, o.k., var arī tā, it kā jau neko pārmest nevaru, iestudējuma dalībnieki visu dara ar atdevi un pārliecību… Bija skaidrs, ka klāt īsti vēl šai mākslai netiku, tāpēc DELFI.lv uzrakstīju dažas pieklājīgas rindkopas (publikācija “Dejojošās gudrās pūces sapnis”)

Un tikai pēc tam:

– uzzināju, ka īstā izrāde esot piedzimusi tikai otrās pirmizrādes vakarā;

– sapratu, ka ir nozīme pazīt māksliniekus, lai izprastu dejas izrāžu (jo īpaši horeogrāfijas) radīšanas procesu;

– tika skatītas vai visas laikmetīgās dejas izrādes, ko vien bijusi iespēja redzēt;

– vairākus gadus pēc pirmizrādes, kad Olgas Žitluhinas dejas kompānija „Pūci” atkal rādīja savas kompānijas desmit gadu jubilejā „Grīvas mēbelēs”, izrādes laikā no emocionāla pārdzīvojuma riju krokodila asaras;

– savu maģistra darba tēmu saistīju ar Olgu Žitluhinu un viņas „dejas skolu”.

Taču joprojām rakstīt par deju, kas taču nozīmē valodu bez vārdiem, ir grūti un sarežģīti. Bet, sagaidot kārtējās Dejas dienas, mani atkal pārņem panika – gribas būt visur klāt, īpaši meistarklasēs. Atkal jāmēģina izkalkulēt – ko un kur paspēt…

Jurija Žitluhina fotogrāfijas no izrādes “Kad pūcei aste ziedēs…”

[oqeygallery id=18]

Tā runāja skatītāji 2004. gadā

Ieva: “Izrāde it ļoti, ļoti jauka! Tā ir smeldzīga, skarba un sapņaina. To caurstrāvo spēcīga enerģija. Paldies izrādes veidotājiem!”

Nora: “Beidzot Limbažos kaut kas kulturāli svaigs! “Dzelzs vilka ” mūzika uzvedumā – lieliska! Paldies!”

Kristīne: “Man arī prieks ! Nu re, un daži vēl te jautāja, kāda atšķirība starp kultūras (tādiem, kur sirds un radoša dzirksts klāt) un ķeksīšu pasākumiem :))”

Freedom: “Nezinu, nezinu, man izrāde likās pilnīgi un galīgi garām, “Dzelzs vilka” vietā tikpat labi varēja būt jebkura cita grupa, jo bija sajūta, ka mūziķi paši pa sevi, dejotāji paši pa sevi, beigās izdomāja sanākt kopā. “Dzelzs vilka” mūzika kā vienmēr laba, bet ne šai izrādei. Cerams Juris to izmantos tekstiem.”

Beato: “Ari es biju pirmizrādē, un man ļoti, ļoti patika. Izrāde bija cieši uzrunājoša, aicināja domāt un just. Gribētos to piedzīvot vēlreiz. Tā bija daudzkārt labāka, nekā varēja noprast pēc U. Rudaka raksta.Mūzikai bij jābūt “Dzelzs vilka”, jo neviens cits par mūžīgajiem meklejumiem neraksta tik skarbi sāpīgi. Dejotāji bij’ Labie! Olga Žitluhina priekš manis ir liels atklājums, būs jāaiziet uz “Alisi” 5. maijā operā.”

Nekaa poziitiva manaa komentaa: “Absolūts sviests. Bijām, noskatījāmies, pārnācām mājās. Jau uzveduma laikā radās doma, ka lai kaut kā šo māksliniecisko traumu salabotu, drīzumā būs jāaizdodas uz kādu “Dzirnu” koncertu.

Kāds tam visam uzvedumam vispār bija sižets? Nekur par to ne vārda. “Kad pūcei aste ziedēs…” – tā tas saucas. Varbūt, kad tam putnam tā aste ziedēs, tad arī uzvedums izpelnīsies skatītāju atzinību. Varbūt nebija pareizais noskaņojums, bet tā deju grupa arī likās pilnīgi garām – kaut kāda roku mētāšana, zemē krišana utt… ja vēl būtu kaut vismazākais pavediens, kurā virzienā domāt par sižetu. Labi, ir jau cilvēki strādājuši, lai tas viss izdotos, bet nu es stingri vien šaubos par to, vai tas patiešām izdevās… varbūt pašiem tā liekas.

Nu, nezinu, neesmu baigais speciālists šajās te moderno uzvedumu lietās, bet nu tāda vilšanās gan sanāca.”

Skatiitaajs: “Veči tā ir modernā deja, tā ir tāda tehnika, kā visu izpilda, saprotu kāpēc neko nesaprotat, jādomā līdz, jābauda, šeit nepastāv gaismu saspēle, mūzika vai kādas tur citas ambīcijas, tas viss vienkārši ir jāredz, jo jebkura dejotāju saspēle ir teātris, tur ir viss, visu var saprast, es ne lielu, ne nopeļu, tāds ir šis žanrs, paskatieties un tad izsakiet savu vērtējumu.”