Annija Belogrudova

Starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla „Laiks dejot 2019” viesizrādes „Pēdējā reize” (horeogrāfs Cai Rans Rens Kvings, Ķīna), „Neredzamie ieradumi” (T.H.E. Dance Company, hor. Kuiks Svī Būns, Singapūra) un „Chiname” (Sjao Ke un Zi Hans, Ķīna), kā arī pašmāju horeogrāfu Evas Kronbergas un Jāņa Putniņa „Ideale Fe[male]” kontekstuāli veidoja it kā vienu stāstu – stāstu par identitātes krīzi, sevis un savas vietas meklējumiem globālajā pasaulē, kurā, šķiet, pazudis jūtas ikviens. Katrā izrādē impulsi, kas radījuši identitātes zuduma sajūtu, gan ir atšķirīgi, tomēr mūsdienu pasaulē tie vienlaicīgi pastāv cits citam blakus. Izrādē „Pēdējā reize” šis impulss ir tēva, autoritātes zaudējums, izrādē „Neredzamie ieradumi” – kultūra un etniskā piederība, kurām „piederi” kopš dzimšanas. Izrādē-lekcijā „Chiname” impulss ir kultūras identitāte globalizācijas kontekstā, kas darba veidotājiem liek uzdot jautājumu: „Ko nozīmē būt ķīnietim, un vai to vispār ir iespējams definēt?”

Eva Kronberga un Jānis Putniņš izrādē „Ideale Fe[male]” par identitāti runā caur partnerattiecību prizmu, vīrišķā un sievišķā mijiedarbību. Mums Latvijā ir gana daudz telpas, kur nodoties sevis izprašanai; piemēram, Singapūrā ir trīsreiz vairāk iedzīvotāju 89 reizes mazākā teritorijā. Tāpēc lielākie dzīves izaicinājumi, šķiet, latviešus skar brīdī, kad satiekamies ar citiem. Iespējams, tāpēc abiem horeogrāfiem šoreiz aktuāli ir ne tik daudz individualitātes meklējumi, cik savstarpējo attiecību tēma.

Izrādes nosaukums pats par sevi ir iedarbīgs un veic svarīgu funkciju izrādes kontekstā. Tas liek skatītājam vēl pirms izrādes padomāt, kādam tad ir jābūt ideālajam vīrietim/sievietei. Pēc tam horeogrāfi šīm jau iepriekš sagatavotajām idejām pretstata savu darbu un panāk vēlamo efektu – skatītājs vairs nespēj palikt vienaldzīgs un izjūt emocijas, kuras citkārt, iespējams, mēģinātu ignorēt. Paralēli šīm uzurdītajām emocijām izrādes laikā mani pārņēma arī atvieglojuma sajūta, saprotot, ka tās tēma iesniedzas daudz dziļāk par, manuprāt, nu jau tik novazāto, sabiedrību šķeļošo un uz mārketinga trika robežām balansējošo #metoo kustību. Manuprāt, lieliski, ka „Ideale Fe[male]” akmeni met gan vīriešu, gan arī pašu sieviešu dārziņā.

Skatītājiem nākot zālē un ieņemot sēdvietas, uz skatuves jau notiek darbība. Priekšplānā uz grīdas guļ violeta, gliteriem klāta kleita ar tilla volāniem. Pa skatuvi staigā Viņa (Eva Kronberga), reizēm it kā neitrāli uzmetot aci Viņam (Jānis Putniņš), kurš relaksēts sēž uz zemes, atspiedies pret galda kāju. Viņš lēni no glāzes malko, visticamāk, ūdeni, tomēr fakts, ka tā ir viskija glāze un ūdenī peld laima daiviņa, automātiski rada asociāciju ar alkoholisku dzērienu „drosmei”. Veldzējis slāpes, Viņš pieceļas un dodas uz skatuves priekšplānu, novelk kreklu un uzsāk vingrinājumu kombināciju, kura liek nojaust, ka, iespējams, tiek veikta kāda garīgā prakse. Paralēli sieviete, uzlikusi sev saistošu tehno ritmu mūziku, apsēžas uz gliterainās kleitas un nododas, šķiet, savas sievišķās enerģijas uzlādei brīvā, pat raganīgā manierē.

Izmantojot mūziku, kas balansē starp tehno, transu un popu, kā arī katram veicot savu „garīgo” praksi, mākslinieki velta diezgan ilgu laiku izrādes motora iegriešanai, taču, šķiet, šis laiks nepieciešams arī skatītājam, lai pieņemtu notiekošo. Abi dejotāji it kā mēģina uzlādēties, tomēr viņu sejas nekļūst laimīgākas. Gluži pretēji – vīrietim sāk beigties enerģija, vingrinājumi liek viņam izmirkt sviedros un noved līdz muskuļu krampjiem, kas rezultējas visa ķermeņa trīcēšanā un spēka iztrūkuma vaidos. Sieviete dodas viņu balstīt (cik klasiski!), lai gan arī izskatās izpumpējusies. Vīrieša spēku trūkums un sievietes līdzjūtība ir iemesli vīrišķajam un sievišķajam savienoties, kas ļauj izrādei uzņemt apgriezienus. No šī brīža tā pārvēršas skarbā duetā, no kura abi iesaistītie šķiet gūstam mazohistisku baudījumu, tomēr vienlaicīgi ir tik noguruši un savā veidā notrulināti, ka vairs nespēj, kā asociatīvi liekas, sasniegt ne fizisko, ne garīgo orgasmu – viņi ir enerģētiski tukši un, dejojot kopā, turpina tukšot viens otru.

Izrādē fiziskā pakļaušana, ko veic vīrišķā puse, mijas ar sievietes īstenoto psiholoģisko pakļaušanu, un, lai gan pēc nosaukuma varētu domāt, ka šis nu būs darbs par apspiestajām sievietēm, šajā duetā sieviete īsti nav cietēja. Jā, viņa ir samocīta, meklējot spēkus dejas turpināšanai, bet neizrāda vēlmi pretoties un šķiet gūstam savādu baudu no procesa. Izrādē abi dzimumi ir līdzsvarā, tikai šoreiz ne tuvu ideālajam un harmoniskajam līdzsvaram, pēc kura alkst ikviens. Gan vīrietis, gan sieviete tiek vienlīdzīgi mocīti, abi tiek novesti līdz spēku izsīkumam, un abi dodas pa pašu veidotu ceļu, lai gan skaidri redzams, ka tas ved pretī iznīcībai.

No malas skatoties, protams, liekas neloģiski, kāpēc viņi šo turpina un neizbeidz… Tomēr dzīve rāda, ka tā notiek (pat bieži), jo otrpus rampai visam ir sava psiholoģiski sagrozīta loģika. Izrādes beigās tiek piedāvāts variants, kas ļautu no šī mazohisma izkļūt, tiek parādīta pretinde, kas vestu pretī saskaņai, tomēr darbs tiek pabeigts ar daudzpunkti – ikviena paša ziņā ir šo pretindi apzināti izmantot vai tomēr turpināt iet pa ciešanu iemīto, pazīstamo taciņu.

Izrāde stāsta un liek aizdomāties par garīgo krīzi, kas piemeklējusi abus dzimumus. Tie dzīvo gadsimtā, kad vai nu „Dievs ir miris”, vai arī par dieviem ir kļuvuši retušēti žurnālu vāki, popzvaigznes, piektdienu vakari, ēdiens, instagrami un visa veida ķermeniskās baudas – vienalga, ar ko un kā sasniegtas. Savā ziņā abi dejotāji turpina ciešanu tēmu, ko Eva Kronberga 2016. gadā aizsāka darbā „Ananda”, tikai šoreiz to it kā paliekot zem lupas, lai redzētu, kas notiek tieši starp vīrieti un sievieti. Pēc trīs gadiem ir radīta vēl viena izrāde-rituāls, kurā caur skarbumu, nežēlību, necieņu un brutalitāti skatītājiem tiek pasniegta iespēja atbrīvoties no šīm negācijām.

Strukturētais haoss, ko abi dejotāji rada uz skatuves, izvēlētā mūzika un dziesmu teksti, Evas un Jāņa emocionālā atsvešinātība, izdejojot mežonīgos, seksualitātes un nolemtības piepildītos duetus, kas mainās tikai kustību materiāla dinamikā un virzībā telpā, bet saglabā nemainīgu raksturu, liek skatītājam izjust riebuma sajūtu pret redzēto. Taču šoreiz tas ir ideāli (kompliments darba veidotājiem!) – ja šim riebumam ļaujas, izrādes noslēgumā tas attīra, atvieglo, nomierina un mudina vismaz apsolīties būt patiesam pret sevi, lai spertu kaut mazu soli pretī savam ideālam.

Foto: Julia Zhitluhina