Atbalstītāji un sadarbības partneri
Kā paņemt rokās ūdeni? Par izrādi „3/4 ūdens”
02/01/2013
Inta Balode
Es jau gandrīz biju uzrakstīju recenziju par izrādi „3/4 ūdens”, kad saņēmu jautājumu, uz kuru gribu vismaz mēģināt atbildēt. Jautājums ir ļoti būtisks un laikmetīgās dejas kontekstā vienmēr aktuāls, turklāt tas izskanēja no cilvēka, kuru ļoti cienu un vienmēr ticu viņas patiesajai un dziļajai interesei. Jautājums ir: „Kā man uz to skatīties?”
Domāju, ka šo jautājumu sev uzdevis ne viens vien laikmetīgās dejas skatītājs. It kā jau skaidrs, ko es redzu, bet – kā to visu uztvert, kā to visu saprast un vai tas maz ir iespējams? Vai nu es esmu dumjš, vai arī tādi ir izrādes autori? Vai der teātra skatīšanās pieredze vai labāk ķerties pie vizuālās vai instalāciju mākslas uztveres rīkiem? Kā vispār uztvert kustību, kas nav deja tradicionālā izpratnē – ja nepazīstu ne soļus, ne žestus, tad kas paliek? Un tad vēl tā struktūra! Ainas savā starpā nereti saista tikai tas, ka viss notiek šeit un tagad, un mans apziņas ietvars to mēģina sakārtot. Nav ne libreta, ne sižeta, labi ja ir pāris teikumu, kas kaut cik ievada stāstā, taču var arī aizvest pa maldu ceļiem.
Tikai nepārprotiet – izrāde „3/4 ūdens” nav īpaši „jocīgāka” par citām laikmetīgās dejas izrādēm, tā nelauž nekādus priekšstatus žanru pašreizējās attīstības ietvaros. Zināmā mērā izrāde ir pat piesardzīga un jūtīga pret iespējamo skatītāja garlaikošanos, pārlieku „sagruzīšanos” un noguršanu no tā, ka neko nepasaka priekšā. Te interesanta un atšķirīga no citām dejas izrādēm loma ir tekstam. Izskan daži īsi personisku atmiņu stāsti. Pirmais ir negaidīts, jo izrāde liek domāt, ka šoreiz gan nerunās. Šis ir mirklis, kuru mazliet preparējot var pamanīt spilgtu valodas funkciju. Valoda ir norises, situācijas sašaurināšana, glābšanas riņķis izjūtu un sajūtu okeānā peldošajiem. Valoda ir kā slīcēja galva, kas parādās pie horizonta, iedodot ļoti konkrētu nozīmi. Tā pazūd, okeāns ir tāds pats, bet mūsu uztvere ir mainījusies. Racionālais prāts omulīgi konstatē, par ko ir izrāde. Vai arī sašūt par to, ka tikai par to vien ir izrāde. Nezinu, vai uznirstošās galvas teksta formā struktūras ziņā bija vajadzīgas, taču esmu ļoti priecīga par tik spilgtu verbālās valodas funkciju demonstrēšanu. Pēc šī vairs nevar apgalvot, ka valoda dod papildu informāciju. Tā no visas informācijas gūzmas, kas nemitīgi virmo mums apkārt, uzlasa nejaušas drumslas, sākot mūs mānīt ar iespēju atrast sistēmu un piekļūt visa okeāna būtībai. Prātā nāk kāda Roberta Mūka piedāvāta vizuāla metafora apziņas un zemapziņas attiecībām – zemapziņa ir milzīgs bezgalīgi plašs un dziļš okeāns, apziņa ir tā okeāna daļa, kas viļņojas.
Es nezinu, kā jāskatās laikmetīgās dejas izrādes. Zinu tikai vienu – ir jāskatās rūpīgi un pamatīgi, uz visu, kas notiek, un nedrīkst izdarīt nekādus priekšlaicīgus secinājumus. Pēc pieredzes zinu, ka lieliski dejas skatītāji ir bērni (dzirdēju, ka arī šī izrāde bērniem labi gājusi pie dūšas). Bērni skatās un viss. Viņi redz tantes hidrotērpos, redz, ka tantes nes burkas, burku ir daudz, dažās ir vairāk ūdens, citās mazāk, tantes sēž un guļ starp burkām, ap burkām, uz burkām, tantes izlej ūdeni no burkām, viņas izskatās satrauktas un mazliet dusmīgas, bet vairāk gan vienaldzīgas. Laikam vienai tantei par otru nav nekādas daļas. Vienu reizi gan viņas paauklē viena otru, bet citādi katrai ir savas darīšanas, savas rūpes, gluži kā mammai ar tēti. Viena tante trakoja, tas bija bailīgi, jo burkas var saplīst, otra tante vēlāk izlikās par nāru. Viņa to darīja ļoti labi, jo es zināju, ka tā ir nāra, pat ja viņai nebija astes. Nārai nav labi, kad ir par maz ūdens. Nāriņa grib patikt cilvēkiem, jo okeānā ir ļoti vientuļi. Vēl bija dažādi trokšņi tumsā. Vēlāk izrādījās, ka viena tante (tā, kas nāra) atnesa burkā ledus gabaliņus. Burkā bija iemontēta baterija, tāpēc varēja redzēt, kāda traka ir viņas seja, kad viņa grauza to ledu. Tad viņa to ledu vēl sabāza aiz tā hidrotērpa. Brrr… Es saprotu, ka gribas pamēģināt. Es jau arī ziemā drusku mēli pieliku pie piekaramās atslēgas. Daudz reizes gan tā negribas darīt. Bet sniegs aiz apkakles gan ir nieks, jo var uzreiz ieiet istabā un tad, kad atsilsti, tik labi nāk miegs. Vispār tās tantes bija noslēpumainas, vēl bija trešā tante, kas slēpās aiz trepēm un spēlēja kokli un laikam ģitāru. Es biju viņu redzējusi televīzijas šovā. Bet te nebija šovs, tantes darīja visas tās jocīgās lietas, bet nebija nekādu triku. Skatītāji arī sēdēja klusu. Tantes, man liekas, saprata labāk, bet onkuļi vai nu gulēja vai palika tādi dusmīgi. Onkuļiem nepatīk, kad nevar saprast, ko tantes dara. Tantēm jau pašām arī reizēm bail no savām jocīgajām izdarībām. Bet neko jau nevar padarīt, ja naktī rādās, ka istabā kāds ir. Var izstāstīt mammai, bet viņa jau teiks, ka nav tur neviena, teiks, ka lielas meitenes tādas muļķības neizdomā. Šitās meitenes ir ļoti lielas, bet vienalga dara muļķības. Tad, kad es izlaistu pa grīdu ūdeni, mamma man prasa, kāpēc es tā darīju? Es saku, ka tāpatās. Viņa dusmojas. Bet es tiešām tāpatās, jo gribēju redzēt, kā viņš tek, kā izplešas, kā satek šķirbās, kā krājas tur, kur bedres, kā netiek pret kalnu, kā lēnām sāk žūt, kā durvju tuvumā sasalst, kā pie krāsns pārvēršas par dūmiem un ceļas gaisā. Kas tur slikts, ka man interesē?
Vienalga netieku ne par matu tuvāk tam, kā jāskatās. Skatos, paciešos, pieciešu, baudu, aizraujos, vēroju, kā dažas lietas mani garlaiko, kā dažas ļoti lēnas lietas mani sajūsmina uz aizrauj, smejos par sīkumiem Elīnas gaitā vai Sintijas sejas izteiksmē. Izbaudu, kā mans miers un pacietība, un atvērtās acis tiek atalgotas ar domām un tēliem, kas uzpeld manā apziņā. Vienmēr pārbaudu savas prognozēšanas spējas un, jo grūtāk uzminēt, kas būs tālāk, jo lielāks gandarījums. Alkatīgi pētu kopbildi un mazas kustību detaļas – skatos, kā tumsā, kam lāgā neredz robežas, gaisā ir pakārtas lampas, kas savukārt atspīd stiklā un pēc tam ūdenī. Ūdens sakustas, jo varbūt tieši es noklepojos, un uzreiz viss mainās – pārvēršas atspulgs, telpas robežas. Šis bija murgaini poētisks un pārspīlēts izteikums, bet lai nu paliek.
Vēl es zinu, ka manī ir dažādi kanāli – ir bilžu kanāls, smaržas, garšas, dzirdes, taustes kanāls, visa ķermeņa kinestētiskās reakcijas kanāli. Kad aizeju uz izrādi, es nezinu, kuri no tiem darbosies, turklāt tie pa vienam nekad nestrādā. Reizēm ir grūti izķert, kurš tieši kanāls ir piegādājis kādus konkrētus datus, kas vēlāk rosās pa prātu, bet es cenšos. Vēl es zinu, ka ir lietas, ko gaidu, ir lietas, ko zinu, ir lietas, ko esmu redzējusi, grāmatas, ko esmu lasījusi. Es it kā zinu, kas skaitās labi un gudri, profesionāli un kvalitatīvi, zinu, kas ir jaunāks un kas ir vecāks. Bieži varu atšķirt savus interpretācijas sadomājumus no autoru iecerēm, taču dejā ar to ir daudz grūtāk nekā teātri. Dejas izrādes autori ļoti reti ir sludinātāji, kādi diezgan bieži ir režisori. Horeogrāfi ir vairāk tādi situācijas radītāji un pētnieki. Viņiem tik ļoti nerūp, lai es saprotu, ko viņi gribēja teikt. Viņus vairāk satrauc, vai es klausījos, vai es sarunājos, vai es vispār kaut ko dzirdēju? Viņi ar lielu interesi noklausīsies manu interpretāciju un neteiks – tas nu gan tur nebija! Citreiz, kad es būšu redzējusi tieši to, ko redzēja autors, viņi būs aizkustināti un jutīsies sadzirdēti. Sadzirdēti no tās lielā okeāna skaņas nevis no uznirušās galvas kliedziena.
Viss, ko saku, izklausās pēc tā, ka horeogrāfi nezina, ko dara, pieslēdzas tik kaut kādā veidā zemapziņai un bliež vaļā. Nav taisnība, horeogrāfi aizraujas ar matemātiku, viņi izsver līdz sekundei vietu laikā, norises ilgumu, elementu blakus nostatīšanu, secību, vietu telpā, kustības intensitāti, klusumu un mieru, negaidītību. Lai ir pieredze, lai ir ceļojums.
Mana galva pārāk ilgi ir bijusi virs ūdens un runājusi. Nezinu, vai tādai galvai kā apziņas simbolam pretstatā zemapziņai ir svarīgi ieraudzīt glābiņu (zemi, kuģi, milzu burku), vai arī ir svarīgi, lai glābiņš ierauga viņu. Galvenais, lai dzīvība nav atkarīga no tā, cik patiesi būs izteiktie vārdi. Varbūt galva tikai grib redzēt debesis un tāpēc uznirst?
Es nezinu, kā man uz to skatīties. No sākuma ir grūti. Ar laiku pierod. Vēl ar laiku kļūst aizvien patīkamāk. Un pēc tam jau galva uznirst un ir gatava izteikties.
Te nu būs tas teksts, ko gandrīz jau biju uzrakstījusi, pirms saņēmu jautājumu. Piebildīšu, ka viss, ko rakstu, vienmēr šķiet „gandrīz uzrakstīts” – dažreiz vairāk, dažreiz mazāk „gandrīz”. Varbūt tāpēc man tā patīk deja, jo tur „gandrīz var saprast”, kas un kāpēc notiek?
Par izrādi „3/4 ūdens” pirms man pajautāja
Nopietna, intraverta, būtiska izrāde. Bez liekas aktuālo prasību ievērošanas, bez drošās ironiskās distances, bet intelektualizēšanas kā garantētā attaisnojuma, ka ticis veikts pētījums. Izrāde par cilvēku, par cilvēku-sievieti, par cilvēka-sievietes iekšējo pasauli.
Ģertrūdes ielas teātrī izrādīta apvienības „Dejas anatomija” jaunākā izrāde „3/4 ūdens”. Horeogrāfe Agnese Bordjukova bijusi mazāk pamanāma kā autore blakus kursa biedrenēm Sintijai Siliņai un Elīnai Breicei, kas šoreiz ir viņas dejotājas. Atmiņā gan vēl aizvien spilgti iespiedies Agneses diplomdarbs „Pēdas” ar mūziku no Taņa Duņa (Tan Dun) avangardiskās „Spoku operas”. Arī šoreiz mūzika ir ļoti būtiska, izrādē nav ne miņas no nereti tik populārās visa kā kolāžas. Tīrs Laimas Jansones radīts un dzīvajā izpildīts „3/4 ūdens” darbs. Laima gan slēpjas aiz tribīnes. Zinot to, cik populārs ir viedoklis, ka Laima Jansone ir īpaša tad, kad viņu redz, protams, arī mani moka ziņkārība, kā viņa „uzvedas”, spēlējot šo sev ne tik ļoti tipisko mūziku. Te arī pirmais skaidrais pieteikums uz to, ka būs citādi, būs no iekšpuses. Laima, tāpat kā mēs visi, ir pelnījusi, lai viņu dzird un sajūt nevis uz viņu skatās uz brīnās.
Izrāde ir par iekšpusi. Ir banāli aizņemt vietu ar kostīmu apceri, bet šoreiz tam ir liela nozīme. Sintija un Elīna ir tērpušās hidrotērpos vai sērfotāju kostīmos, nezinu, kā pareizi tos sauc. Te otrs spītīgi gudrais „būs citādi” – Laimu Jansoni jūs neredzat, kostīmi sargā nevis no tā ūdens, kas ir ārpusē, bet gan no tā, kas ir iekšpusē. Cilvēkā ir apmēram ¾ ūdens, līdz ar to arī visas iespējas, ka tā agregātstāvokļi var būt no cieta ledus līdz izkliedētam tvaikam. Tas viss ir apziņas vadībā. Taču tikpat labi ir skaidrs, ka apziņas kontrolē nav nemaz tika liela teritorija. Kā līdzībā, ko izteicis Karls Gustavs Jungs – apziņa ir tā teritorija, ko izgaismo sveces liesma, kad mēs ejam cauri tumsai. Zemapziņa ir tā ēna, ko šīs pašas sveces liesmas dēļ mēs radām aiz sevis.
Vīrieši dusmojas, ka nevar tās sievietes izprast. Sieviete cenšas būt racionāla, kamēr vēl nezina, vai viņš ir īstais, bet, kad atveras, tad līdzi paveras arī tie mistiskie dziļumi, kuros viņa orientējas ne labāk kā viņš. Un izrāde pieskaras tiem stūrīšiem, kas nejauši izlīst pāri, kas liek mulst tiem, kas blakus, kas liek mulst pašam.
Kas tur reāli notiek? Divas sievietes hidrotērpos spēles laukumā ar apmēram 40 trīs litru burkām, no griestiem kā striķos piekārtas zvaigznes karājas spuldzītes. Ko viņas tur dara? Mājsaimnieciski krāmē burkas, organizējot sevi un pasauli, izstāsta pāris epizodes, kuras reiz sajustas tā, ka ūdens iekšā saviļņojies un nerimst. Histērisks Sintijas Siliņas solo, Elīnas Brieces nāras vilinājuma un prieka deja, kontrole, sieviešu solidaritāte un novēršanās (plašā atsvešinātības un „nav mana problēma” teritorija). Ledus gabals aiz kakla pie kailas miesas. Cerot, ka šoreiz spēs izkust un sasilt līdz nākamajam ledainajam pieskārienam. Neviens nav vainīgs, es pati. Emocijas aiziet tikpat negaidot, kā nākušas. To, ka vajag ainas sasaistīt ar pakāpeniskām pārejām, izdomāja tie, kas ar mākslu tiecas kontrolēt. Patiesībā dzīvē viss mainās uzreiz un bez kādas racionālas, pēctecīgas jēgas.
Izrādi nav viegli un vienkārši skatīties. Skatītājam netiek „mesta” virsū informācija. Izrāde iesūcas pa padilušajām vīlēm (vai neiesūcas). Mans paziņa pēc izrādes teica, ka, lai saprastu, būtu vajadzējis kaut ko iedzert vai uzpīpēt. Un tad uzreiz sāka runāt par sievietēm, par to, kā viņas nevar izprast, kā šie izprašanas projekti ilgs gadiem utt… Izrādes iespaidi (tiešas sekas) visā spilgtumā, tikai bez izrādes vainošanas pie sava negaidītā noskaņojuma. Re, kā tiem horeogrāfiem sanāk, lauri tiek nejaušam gadījumam, nevis viņu darbam.
Pienākums liek arī izteikt kādas iebildes. Izrāde tā līdz galam neaizrauj ar savu iekšējo loģiku, jo līdzīgi kā dažās citās pēdējā laikā tapušās dejas izrādēs mazliet jūtami saprotamības un pieejamības spaidi. Tā atbildības nasta, kas ir loģiska, ja izrāde tiek rādīta teātrī, nevis dejas norises vietā (kuras Latvijā nav). Tā ir atbildība, jo ne tik daudziem horeogrāfiem ir iespēja veidot un izrādīt savus darbus. Ir svarīgi, lai neatkarīgie teātri, kuri savā repertuārā iekļauj deju, to turpinātu darīt. Svarīgi nenobaidīt skatītāju, kuram šī varbūt ir pirmā pieredze. Un tad vēl viss tas, ko kolēģi teiks un domās. Traks var palikt! Ja vien būtu zāles, lai par to nedomātu, visi būtu daudz laimīgāki. Ja vien mēs pieņemtu, ka deja atšķiras no teātra, arī visi būtu daudz laimīgāki.
sveiks, solaris. kā Inta Balode savā atbildē jau minēja, katrs skatītājs izrādē saskata un izrādes laikā sajūt kaut ko citu, jo pārdzīvojums saistīts ar personīgo pieredzi (bieži paša indivīda neapzināto) un ekspektācijām (apzinātām un neapzinātām). vēl būtiski pieminēt arī to, ka katras konkrētās izrādes noskaņu un radīto pārdzivojumu ietekmē arī paši skatītāji. par teātri kā dzīvo mākslu laikam ir dzirdēts? tas kā un kāds (un vai vispār) veidojas skatītāju un dalībnieku kontakts ietekmē katru, kas atrodas konkrētās izrādes konkrētajā norises telpā. cita starpā jūsu pašu izstrāvotie impulsi, pēc ‘sintēzes procesa’ ar citu skatītāju un izrādes dalībnieku impulsiem, atgriežas pie jums atpakaļ. t.i. izrāde ir arī sava veida jūsu iekšējo pārdzīvojumu (apzināto un neapzināto) spogulis. vai tagad ir pietikami sarežģīti?
par ne tik sarežģīto – uz izrādēm neviens netiek vilkts ar varu, un katram izrādes apmeklētājam ir tiesības izvēlēties, kuru izrādi, kur, kāpēc un kad piedzīvot, tādejādi uzņemoties līdzatbildibu izrādes laikā piedzīvoto. ja nav pārliecības par to, vai gribas vakaru veltīt kādas konkrētas izrādes apmeklējumam, var palīdzēt rūpīgāka iepazīties ar informāciju par gaidāmo izrādi, kā arī tās veidotājiem un dalībniekiem. tas varbūt ne vienmēr sniegs gaidītās atbildes, bet noteikti ļaus sajust, vai ko tādu šobrīd gribas piedzīvot.
der arī atcerēties, ka izrāde nav produkts, kuru var aptasustīt, paturēt rokās un pirms lietošanas pielaikot, lai ‘ar garantiju’ iegādātos.
izrāde ir brīnums. katra. “you cant manufacture a miracle”…
lai aizraujoši atbilžu meklējumi!
Jautājums būtu vienkāršs tikai tādā gadījumā, ja skatītājs pirms izrādes varētu kaut aptuveni nojaust, kāda tā būs. Tad jā, tad katrs izvēlas atbistīgi savai gaumei un noskaņojumam. Kā tas ir kino – viens skatās šausmu filmas, cits melodrāmas, cits komēdijas utt., un nav nekādu problēmu un jautājumu, jo par filmas ievirzi informācija ir pieejama, pirms pērc biļeti.
Bet dejas izrādēs neviens neinformē, ka būs, piemēram, bļaušana dibenā vai videoprojekcija ar cilvēka acī skraidošām skudrām, kā ir gadījies redzēt. Līdz ar to skatītājs pats nevar izvēlēties. Tātad atbildība par izrādes piemērotību skatītājam ir vienīgi režisora ziņā. Ja režisors vēlēsies šokēt (radīt negatīvas emocijas), tad daļai skatītāju noskaņojums būs sabojāts. (Ja režisors nevēlēsies radīt negatīvas emocijas, tad sliktākais var būt vienīgi garlaicība, bet ne negatīvas emocijas.)
Jautājums, kā iepriekš teicu, vai tam tā arī jābūt kultūras projektos? Kādas ir prioritārās vērtības civilizācijas kultūras jomā vispār – vai svarīgāk ir māksliniekiem brīvi izpaust savu kreativitāti (vienalga, kā) vai arī svarīgāks ir tas ieguvums, ko no mākslas gūst skatītāji.
Nepiekrītu, ka šis ir vienkāršs jautājums. Godīgi sakot, pat izbrīna, ka kultūras jomai tuvāks cilvēks, nekā es, šo uzskata par “pat ļoti vienkāršu jautājumu”.
Kristīne: “[…] ir forši dzirdēt viedokļus, kas noved pie diskusijām […]”.
o.k.
Tikai viens “mazs” jautājums – vai tās ir diskusijas starp nozares pārstāvjiem iekšienē, vai arī diskusijās pilvērtīgi tiek iesaistīti arī… skatītāji?!
Manuprāt, tas ir principiāli svarīgi.
Jā, protams, skatītāji ne vella nesaprot no šā kultūras žanra. Skatītāji ir nesagatavoti, gan teorētiski, gan praktiski. Skatītāji turklāt ir ļoti dažādi cilvēki, gan emocionāli, gan racionāli. Tāpēc ar skatītājiem diskutēt ir ļoti grūti.
Ar skatītājiem daudz vieglāk ir – manipulēt…
Ko šīs izrādes ‘3/4 ūdens’ režisori, manuprāt, arī apzināti cenšas darīt.
Apzināti cenšas izraisīt skatītājos negatīvas emocijas.
Tikai diez cik labi viņiem tas neizdodas.
Varbūt tāpēc, ka ‘skatītājs parastais’ (spectator vulgaris) ir noguris no ikdienas negatīvisma un, nopērkot biļeti, nāk uz kultūras pasākumu (dejas / teātra izrādi, kāda nozīme), lai gūtu POZITĪVAS emocijas.
‘3/4 ūdens’ nesniedz pozitīvas emocijas.
Ja kāds uzskata – kas gan par to, tad kāds cits uzskata – nav forši. Nav forši aiziet vakarā pēc darba uz izrādi, kura tev sabojā noskaņojumu.
Tāpēc ir vispārīgs jautājums, vai [visas] kultūras norises būtu jāuzskata par pašpietiekamām civilizācijas izpausmēm, kurām lietderības kritērijs nav piemērojams? Tātad, galvenais, lai notiek pēc iespējas vairāk kultūras pasākumu, kur katrs režisors var pašizpausties, kā vien ienāk prātā?
Vai tomēr būtu jāņem vērā arī tas, kā kultūras pasākums ietekmē skatītāja parastā (spectator vulgaris) ikdienu un noskaņojumu?
Jā, jautājums ir par atbildību pret skatītāju. Citiem vārdiem, par kultūras projektu ētiskajiem un estētiskajiem aspektiem. Par faktiskajām civilizācijas vērtībām.
Sarežģīts jautājums, nudien.
Es domāju, ka jautājums ir par ļoti vienkāršs. Un arī atbilde ir ļoti vienkārša. Nav tādas lietas kā “skatītāja parastā” jeb, kā Jūs dēvējat, “spectator vulgaris”. Katrs skatītājs ir unikāls, katram ir savas vēlmes un katrs reaģē atšķirīgi uz jebkuru mākslas darbu. Īpaši tas attiecas uz emocijām. Tas, ka Jums šķiet manipulācija, kuras mērķis ir izraisīt negatīvas emocijas, jebkuram citam “parastajam skatītājam” var šķist kaut kas pilnīgi atšķirīgs – piemēram, mīļš un smieklīgs pastāsts par sieviešu dīvainībām. Turklāt ne visi vēlas izbēgt no ikdienas negatīvisma, ir daudz profesiju, kurās jāsaskaras ar riebīgu “pār-pozitīvismu”, un tad ir burvīgi padomāt par ko atšķirīgu.
Taču absolūtu piekrītu, ka ir ārkārtīgi būtiski dialogā par mākslas darbu kvalitātēm un uztveri ietvert arī skatītājus. Cits jautājums, kā to veiksmīgāk izdarīt. Reti kurš jau ir gana aktīvs, lai komentētu internetā. Tātad ir svarīgi sarunāties turpat teātrī. Tas arī pēdējā laikā notiek aizvien biežāk, bet varbūt tiešām ir vērts rīkot īpašas sarunas, kur jautājumi tiek skatīti plašāk. Paldies par atgādinājumu!
Yes! Viss notiek! Sakustās!
Lasot, šķiet,ka tādu terminu dēļ kā “teātris” un “režija”, notiek kaut kādi savstarpēji pārpratumi. Ja “režiju” piemin horeogrāfijas kontekstā, tad liekas, ka ir cilvēku grupa, kuriem šķiet, ka dejai grib piesiet teatralitāti. Bet, klau, nu tas taču nav par to. Dejas kontekstā terminu “režija” pielieto attiecinot uz skatuvisko domāšanu. Dejā skatuviskajā domāšanā ir vieni principi, teātrī – citi. Ir dejas teātri, bet tāpēc vien tas nenozīmē, ka deja ir teātris. Gan horeogrāfi to saprot, gan arī teātra nozarē esošie to saprot, bet tā vien šķiet, ka gan vieniem, gan otriem ir nepārliecinātība par to, ka abas puses tā tiešām uzskata. Kā arī man ir radies priekšstats, ka ir viedoklis, ka mums jaunajiem horeogrāfiem šķiet, ka skatuviskā domāšana nozīmē teātra režijas principu izmantošanu – arī tas tā nav, lai gan, nenoliedzu, pieredzes trūkuma dēļ, esam ievēlušies otrajā galējībā, kļūstot teatrāli, bet, tas ir tikai tādēļ, ka meklējam dejas izrādes veidošanas iespējas, meklējam kā nodot domu, lai tā nav pārāk abstrakta un nav arī ar karoti mutē liekama. Nav tas tik viegli. Varbūt man arī nevajadzētu runāt visu vārdā. Bet iespējams, ka tas tomēr attiecas ne tikai uz mani. Notiek meklējumi, ko tad nozīmē skatuviskā domāšana horeogrāfijā, lai mācētu savu domu pēc horeogrāfiskajiem principiem formulēt ar kustības, teksta, telpas, skaņas, gaismas u.c. palīdzību. Tiek aptaustītas iespējas, meklējot veidus “KĀ?”. Notiek izpēte, kādi ir resursi un meklējumi, kā tos pielietot, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. Jā, gribētos, lai jau akadēmijas laikā būtu bijuši semināri, kas iemāca šo līdzekļu izmantošanu horeogrāfijas kontekstā. Ramona diezgan labi izstāstīja par situāciju, bet tomēr domāju, ka varbūt ir vērts pārvērtēt prioritātes. Bļin! Nu, zinu, ka aikido ir lietderīgi, bet varbūt tomēr tā vietā labāk, ko citu? To es jau arī trešajā kursā teicu. Tiesa, tad man likās, ka aikido vietā varētu būt stiepšanās, jo es neiedomājos, ka špagats man nepalīdzēs iemācīties uzbūvēt izrādi. Domāju par sevi tikai kā par izpildītāju, bet tomēr esmu arī horeogrāfe un ar to ir jārēķinās. Nu, kā tad būt? Ir viegli kritizēt, gausties, bet tajā pašā laikā ir forši dzirdēt viedokļus, kas noved pie diskusijām, kas veicina procesu. Forša vitalitāte tajā visā.
Mācamies, meklējam, taisām un no rezultāta gribot, negribot neaizbēgsim..:)
Ramona,ja vēl neesmu apnikusi ar saviem virtuālajiem ieteikumiem, tad ļoti labprāt braukšu ciemos.
Kristīne Vismane
Vienmēr var labāk un vajag labāk, par ko mēs te arī visi iestājamies un diskutējam, jo šķiet, ka varbūt zinām, kā būtu labāk, ko var mainīt.
Jāapzinās, ka 4 gadu laikā cilvēkam, kurš stājoties akadēmijā, savu motivāciju studēt definē: mana dzīve ir deja, jāsāk to realizēt dzīvē un jāsāk apjaust, ko tas vispār nozīmē. (Gan jāatzīmē, ka pateicoties Latvijas Kultūras koledžas dejas programmai, to studentu priekšstats par savu profesijas izvēli un studijām LKA ir daudz reālāks. LKA vienlaicīgi jāapgūst gan vispārizglītojoši studiju kursi, gan specialitātes kursi. Domāju, ka studentiem akadēmijas laiks ir ļoti piesātināts. Lai gan būtu ideāli, ja horeogrāfijas studiju programmā vēl varētu ietvert skatuves gaismas, mūzikas analīzi, režiju, balss nodarbības utt. Taču realitāte ir tāda, ka pastāv noteikti valsts standarti augstākajā izglītībā, kas nosaka gan kontaktstundu, gan kredītpunktu maksimālo skaitu. Arī studentu kapacitātei ir robežas. Nav iespējas apmaksāt papildus viespasniedzēju darbu. Ko gan, varētu izmest no programmas? Vai dejas tehnikas, vai improvizāciju, vai kompozīcijas, vai ķermeņa un kustības apzināšanās kursus? Un neviens neguļ uz lauriem un nedomā, ka viss ir izdarīts: papildus tiek darīts gan iespējamais, gan neiespējamais, lai ar meistarklasēm brauktu viespasniedzēji, lai ar studentiem strādātu profesionāli horeogrāfi (PALDIES! Viņiem, jo daudzkārt tas tiek darīts misijas un radošās intereses vārdā), studentiem papildus 8 reizēm četros gados (kompozīcijas eksāmenu koncerti un diplomdarbu izrādes), būtu iespēja savus radošos darbus rādīt uz profesionālas skatuves, lai būtu iespēja piedalīties dažādās starptautiskās augstskolu apmaiņas programmās un festivālos, tiek domāts par to, kā veidot nozares pilna cikla augstākās izglītības secīgu programmu, sākot no koledžas, cauri bakalaura līdz maģistrantūras studijām.
Te nu gribu pieskarties arī jautājumam par telpu pieejamību. Nesaprotu, kāpēc cienījamajiem diskusijas dalībniekiem šķiet, ka deja nav pelnījusi savu māju. Latvijā skatuves dejai nav. Mēs sadarbojamies, draudzējamies (PALDIES, tiem, kas sadarbojas un draudzējas!), īrējam skatuves, mēģinājumu telpas, bet šī mētāšanās ir diezgan nomācoša un visu laiku ir tāda gaisā pakārtības sajūta – ciemiņa sajūta.
Runājot par Laikmetīgās dejas horeogrāfijas studiju programmu, mans viedoklis ir tāds, ka Oļgas Žitluhinas pieredze un kompetence laikmetīgās dejas jomā ir visnotaļ respektējama un viņas vadītās apakšprogrammas studiju programma atšķiras no teātra režijas programmas, jo arī deja un teātris nav gluži viens un tas pats.
Piekrītu, ka siltumnīcas apstākļi laikmetīgās dejas horeogrāfijas studentiem ir klātesoši, un ir tikai saprotami, ka arī tūlīt pēc bakalaura izglītības iegūšanas, joprojām ir jūtama nepieciešamība pēc kāda, kurš pateiks, kas ir, kas nav pareizi, kas atbalstīs, pamācīs, uzmundrinās. Un paldies visiem, kas to dara. Tomēr mākslinieks izaugsme daudzējādā ziņā ir atkarīga arī no paša mākslinieka. Un šobrīd, sākot strādāt patstāvīgi, un apjaušot savas zināšanas un nezināšanas, spējas un nespējas, talantus un netalantus, sākot saprast, kas ir viņu radošās intereses, tēmas, varbūt ir laiks padomāt par maģistrantūru, kur tad arī būtu telpa gan režijas teorijai un praksei, gan kustības pētījumiem, gan pētnieciski radošajam darbam horeogrāfijas laukā. Protams, LKA nav vienīgā augstskola, var meklēt un atrast tieši savām interesēm atbilstošu. Jāmācās ir visu laiku! Aicinu LKA absolventus atnākt uz savu bijušo augstskolu un izteikt savus ieteikumus, ko, viņuprāt, varētu darīt, lai deja būtu tik daudzveidīga un augstvētīga, kādu mēs katrs vēlamies to just un redzēt.
Paldies par ieinteresētību!
Inta, jā, tieši tā – LV nav ne labāki ne sliktāki dejotāji un horeogrāfi un to veidotās izrādes. un, pateicoties Olgai Žitluhinai un viņas kompānijai, ĢIT un LJTI mērķtiecīgajiem centieniem, profesionālā laikmetīgā deja Latvijā ir nevis “kaktiņos”, bet uz profesionālajām skatuvēm, t.sk. ĢIT, DDT, Dailes mazā zāle. un jā, potenciāls ir. un jā, mūsdienu pasaulē ir nesavtīgi misijas veicēji. es personīgi uzskatu, ka arī Olga Žitluhina ir viena no šiem misijas veicējiem. kāpēc viņa palika viena, man grūti spriest. kas zin, varbūt tā bija Olgas misija, ar savu piemēru rādīt, ka viss ir iespējams, ja vien zin ko un kāpēc dara un ja ir gatavība nenogurdināmi un neatlaidīgi strādāt, par spīti grūtībām un šķēršļiem, pulcējot domubiedrus, kas ir gatavi strādāt kopīga mērķa sasniegšanai. savukārt ar ĢIT vērtībām un uzdevumiem var iepazīties teātra mājaslapā (http://git.lv/?page_id=2): ĢIT ir laikmetīgās mākslas skatuve, nevis komerciāls teātris, tāpēc ĢIT durvis vienmēr paliks atvērtas mākslinieku, teātra un dejas, topošo, jauno un pieredzējušo, meklējumiem, kamēr izrādēm-produktiem, kuriem jānodrošina garantēts biļešu noiets, lai pildītu kasi, ir iespējas iezemēties uz citām profesionālām skatuvēm.
un vēl par deju. jau martā ĢIT aicinās uz Baltic Dance Platform nedēļu, kuras programma šobrīd tiek pieslīpēta, jācer, ka būs vērojama interese un aktīva dalība arī no LV dejas nozares profesionāļiem.
šodien turam īkšķus par Vismanes, Albužes un Jarovoja izrādes “Pietiekami labs” pirmizrādi! 🙂
Paldies par piedāvājumu, konsultēties ar tādiem profesionāļiem, kā M. Pavlovu , L. Stašāni, A. Jarovoju u.c., lai sastādītu horeogrāfijas nodaļas programmu augstskolā. Tomēr domāju, ka katram jādara savs darbs. Lai menedžmenta pārstāvji dara labi savu darbu, režisori – labi savējo, mācību spēki – labi savējo, bet horeogrāfi – labi savējo. Mums visiem vēl ir kur augt. Ļaujiet arī jaunajiem horeogrāfiem mēģināt, gūt pieredzi, izdarīt secinājumus, mēģināt atkal. Manuprāt labs speciālists rodas kopā ar pieredzi – gan dzīves, gan profesionālo. Kurš var pacelt roku, sakot – “es iznācu baigais speciālists no skolas!”? Vai visu skolu programmu saturi būtu jāizskata? Esmu pārliecināta, ka arī visi augstāk minētie profesionāļi savu talantu atraisīja tikai strādājot – kļūdoties, mācoties, krājot, izvērtējot, uzlabjot utt. Paldies ĢIT, kas ļauj jaunajiem horeogrāfiem darboties. Tāpēc mums ir nepieciešama sava telpa, kur varam strādāt: gūt pieredzi, kļudīties, mācīties, dalīties, attīstīties savā vidē, daloties ar savas nozares speciālistiem. Mums nav nekas jāpierāda. Mums ir jādara savs darbs. Tāpat kā jebkurai citai profesijai.
ar cieņu, ilze zīriņa.
“Ļaujiet arī jaunajiem horeogrāfiem mēģināt, gūt pieredzi, izdarīt secinājumus, mēģināt atkal.” – Ilze, kurš to liedz darīt? viss taču notiek. 🙂
man arī patīk sapņot, tomēr cenšos nezaudēt saikni ar realitāti. piemēram, varbūt svarigāk ir rast veidu turpināt Lauras Stašānes aizsākto “Jaunie nāk!” tradīciju, nevis skumt par to, ka nav savas-savas dejas mājas? neviens jau neapstrīd, ka būtu labi, ja būtu sava māja (ko vispār to saprot – ēku?…), jautājums – kam to māju vajag? kā arī, kādam no gribētājiem ir priekšstasts, ko nozīmē uzturēt savu ēku, tehniku, personālu + nodrošināt māksliniekiem honorārus un administrācijai atlagojumu + nodrošināt mākslineciski pilnvērtīgu programmu pilnas sezonas garumā? un tam visam klāt – kas to visu vadīs un organizēs? kamēr sava māja ir jauks sapnis, kurš agrāk vai vēlāk noteikt piepildīsies, “Jaunie nāk!” tomēr ir konkrēta lieta, kas sekmē topošo māklinieku ieejašanu mākslas procesu apritē, jo tā ir iespēja topošajiem un jaunajiem māksliniekiem saskarties ar reālo skatuves mākslas dzīvi, ar izrādes (nevis kursa darba vai diplomdarba) veidošanu reālajā vidē, kā arī iespēja satikties ar publiku (nevis tikai pasniedzējiem un draugiem skatītāju rindās) un saņemt godīgu un nepastarpinātu atgriezensiko saikni. un, lai šo Lauras aizsākto iniciatīvu turpinātu, nav vajadzīga “sava māja”, bet gan uzņēmība turpināt to, kam Laura ar savu entuziasmu, nesatību un neatlaidību ir ielikusi pamatus. vēl piebildīšu, ka lielā mērā pateicoties tam, ka māksliniekiem bija šis “Jaunie nāk!” tramplīniņš, šosezon varam tikt iepriecināti ar 4 pilnmetrāžas laikmetīgās dejas izrādēm – 1x@DDT un 3x@ĢIT, un varbūt top vēl kādas, priecāšos, ja kāds aizpildīs robu man pieejamās informācijas laukā.
galvenais, ka viss notiek! un viss ir uz labu. 🙂
Ai, Intu, es par vienu, tu par ko citu – tak mēģinu teikt, ka jā, ir dejas nozarei perspektīva Latvijā, tieši tādēļ arī, jā, nesavtīgi strādājam, lai atbalstītu tos, kas izlēmuši spert pirmos soļus grūtajā profesionālās mākslas ceļā. Speciāli pelnus uz galvas nekaisām (bet veselīgai paškritikai jābūt) un turam īkšķus, lai tiem dažiem, kas nolēmuši riskēt, pietiek izturības un pacietības. Lai katrā nākamajā gadā ir vairāk dejas pirmizrāžu, kas regulāri tiek izrādītas skatītājiem, un aizvien vairāk to, kam deja nav vienaldzīga!
Piekrītu Maijai, ka horeogrāfiem pietrūkst skatuviskās domāšanas. un pievienojos arī tam, ka nevaram horeogrāfiem to pārmest, jo LKA sagatavo lieliskus(!) dejotājus, bet diplomus piešķir kā horeogrāfiem. šo robu var aizpildīt ar neatlaidīgu un regulāru darbu skatuves mākslas laukā, un paldies tiem apņēmīgākajiem un stūrgalvīgākajiem horeogrāfiem un dejotājiem, kuri nesamierinās tikai ar skolotāju un dejotāju-izpildītāju lomu, un meklē ceļus attīstīties un pilnveidoties arī kā māksliniekiem.
Nn ledus tiešām ir sakustējies. ĢIT šosezon 3 jaunas pilnmetrāžas izrādes, kuru tapšanā piedalās horeogrāfi. laikmetīgās dejas profesionāļi zina, ka tas ir daudz, jo zina, ar ko salīdzināt. izmantojot izdevību, atgādināšu:
3/4 ūdens, (Agnese, Elīna, Sintija – zemu paklanos jūsu priekšā, ka turpināt strādāt, meklēt, radīt un nesamierināties), pirmizrāde notika 12.decembrī, tuvākās 3/4ūdens izrādes 16., 17.janvārī, 17.februārī,
Pietiekami labs (A.Jarovojs, K.Vismane, K.Albuže) pirmizrāde 6.janvārī, nākamās izrādes 9., 10.janvārī, 23., 25. februārī,
13.februārī pirmizrādi piedzīvos E.Lutces sadarbībā ar I.Gaili un dejotājiem topošā izrāde.
un, protams, ĢIT nav vienīgā profesionālā skatuve, kur horeogrāfiem un dejotājiem izpausties un attīstīties, arī DDT ir piemērota vide, jācer, ka arī jaunajā Zirgu pastā horeogrāfu darbus redzēsim biežāk, ar LNT un Daili arī ir lieliskas iespējas draudzēties. un gan jau pienāks laiks arī ‘savai-savai’ dejas mājai.
LKA novēlu kritiski izvērtēt horeogrāfijas programmas saturu, lai horeogrāfi iznāk no LKA siltajām sienām mazliet apbruņotāki ar zināšanām un pieredzi, kas palīdzētu turpināt iepazīt un izkopt Maijas pieminēto un raksturoto skatuvisko domāšanu. ja ir vēlēšanās uzklausīt konkrētākus ierosinājumus, esmu pārliecināta, ka M.Pavlova, A.Jarovojs, M.Eihe, K.Krūmiņš, L.Stašāne uc profesionāļi, kuri ikdienā sadarbojas ar laikmetīgās dejas dejotājiem un horeogrāfiem pēc viņu akadēmijas gaitām, neliegs savu padomu. mācībprogrammas sastādītājiem ļoti palīdzēs arī atklāta saruna ar dejotājiem un horeogrāfiem, kuri pēdējo gadu laikā ir piedalījušies izrāžu veidošanā profesionālajai mākslas skatuvei un turpina to darīt – t.sk. A.Bordjukova, E.Breice, S.Siliņa, K.Vismane, K.Albuže, E.Lutce, E.Vancāne, K.Borodina, D.Gaidjukevičs uc (nb: iet runa par tiem māksliniekiem, kas reāli strādā – veido izrādes, nevis tiem, kuri runā, ka nav kur to darīt, jo neviens nesaprot, cik īpaša ir laikmetīgā dieja utt).
un vēl par ledus sakustēšanos dejas laukā – divas JVLMA (tiem, kas nezin – jā, arī JVLMA skolo horeogrāfus) studentes par savu diplomdarbu aizstāvēšanas vietu ir izvēlējušās ĢIT, jo darbi būs laikmetīgajā dejā (nevis klasiskajā), un, vēloties rādīt diplomdarbus tam atbilstošajā vietā/vidē, meitenes ir izvēlējušās ‘savu’ skatuvi, nevis LNO zāli (kuru tām, ar visu teh. aprīkojumu un personālu un pārējo infrastruktūru, nodrošina augstskola, kamēr grūti ejamo taciņu uz ĢIT viņas bruģē pašas). cita starpā šis ir piemērs arī tam, par ko runā Inta, kā – jā, vietai ir(!) milzīga nozīme. un, kas meklē, tas arī šodien atrod un rod ‘mājas’ savai laikmetīgās dejas izrādei.
rezumē – manuprāt, šobrīd ir pāragri bēdāties, ka nav ‘savas dejas mājas’, jo ir gana iespēju (tiem, kas to patiesi vēlas, kam pietiek dūšas, apņēmības un uzņēmības, un kam ir ko teikt) izmēģināt dažādās skatuves, rodot saviem darbiem ‘mājas’ tur, kur šobrīd tas ir iespējams, un audzēt māksliniecisko profesionalitāti skatuves mākslā. tad, kad profesionālās mākslinieciskās kompetences un pieredzes tauciņi būs uzaudzēti, tad paši horeogrāfi un dejotāji zinās, kādas tieši jaunas ‘savas-savas mājas’ tiem ir vai nav vajadzīgas.
Lai tēraudam veiksmīga rūdīšanās un ar paliekošu iedarbību.
Man tomēr ir ļoti grūta galva.
Ja ir tik slikti, kā tiek teikts, citēju: “nespēja/neprasme runāt dejas valodā”, “trūkst skatuviskās domāšanas; zināšanu par izrādes (skatuviskā priekšnesuma) kompozīciju; attiecībām, kas veidojas starp skatītāju un tiem, kas uz skatuves. Ideju trūkums, nespēja to pasniegt, izmantojot dejas mākslas instrumentāriju, bieži vien rezultējas nemākulīgā teātra un performances paņēmienu izmantošanā dejas izrādēs” u.c.
Ja jau ir tik slikti, kādēļ ĢIT un citi, kam taču jādomā par biļešu pārdošanu un savu prestižu, turpina mocīties un producē aizvien vairāk “vāju” dejas izrāžu? Vai tiešām mūsdienu pasaulē ir vēl nesavtīgas misijas veicēji? Vai tiešām Latvijas deja par spīti savam vājumam tomēr ir tik perspektīva nozare, ka ir daudz vairāk vērts investēt sliktā dejā nekā kāda cita žanra labākā paraugā? Vai arī visa piemērīšana notiek tikai pie pasaules izcilībām, un mēs sapņojam, ka mums katrs būs tik labs, kā pasaules varenie? Esmu braukusi pa pasauli tik daudz, ka kaunos par CO2 daudzumu, ko esmu atstājusi aiz sevis, bet nu neredzu tur neko tādu, kam blakus mums būtu jākaunas un jāiztaisās par mazajiem neattīstītajiem latvietīšiem. Jebkurā festivālā no 20 izrādēm man patīk apmēram divas. Latvijas teātrī no 100 izrādēm sezonā man kaut cik patīk kādas piecas. Jāver ciet festivāli un teātri un kaut kur kaktiņos klusi jāaudzē profesionālie muskuļi, lai tad vienu dienu, kad viedie teiks, ka ir laiks, iznāktu ārā visā spožumā?
Tā rūdījās tērauds! 😉
Jā, protams, deja ir pelnījusi savu stratēģiju un visu pārējo, taču man šķiet, ka ir daudz veselīgāk, ja tas notiek pašas nozares spiediena rezultātā, nevis tiek “no augšas” mākslīgi veidots – protams, var “stratēģiski” nolemt un potēt, bet brīdī, kad atnāks kāds ar citu stratēģiju, siltumnīcā augušie stādiņi vienkārši nespēs izdzīvot bez ierastās piebarošanas. Viens tāds skumjais piemērs Latvijas skatuves mākslā jau ir – “Teātra observatorija”.
Cita lieta, kad stratēģija top brīdī, kad nozare pati tam ir nobriedusi. Vismaz man zināmajā ārvalstu pieredzē dejas mājas, trupas un plāni nākuši pēc tam, kad laikmetīgā deja sevi apliecinājusi, nevis otrādi. Un objektīvu iemeslu dēļ Latvijā tā vēl nav. Bet ticu, ka būs. Turklāt ĢIT aizsākās ar .. dejas izrādi. Un šosezon tur pirmizrādīs trīs dejas un tikai divas teātra izrādes.. Teātris šajā gadījumā ir vietas – ēkas – apzīmētājs, tāpat kā tiek runāts par operas un baleta teātri.
Nevienu brīdi neapgalvoju, ka deja un teātris ir viens un tas pats – tieši to arī saku – nav. Es arī nesaku, ka zinu, kā jāveido dejas izrādes – vien, tāpat kā tu, secinu, ka ir, kur augt. Un to saka arī paši horeogrāfi; to saka arī citu valstu horeogrāfi, dejas zinātāji, “dejas māju” vadītāji, kas sekojuši līdzi laikmetīgās dejas attīstības procesiem mūsu valstī. Dažreiz no malas ir vieglāk redzēt mežu, kur pretī, iekšā esot, šķiet, ka ir tikai koki. Lai mums izdodas.
Liels paldies Tev par komentāriem un pārdomām! Ceru, ka šīs sarunas būs mūžam dzīvas, jo tas visiem nāk par labu.
Par stratēģijām “no augšas” gan mazliet jāsmaida, jo ko nu mēs daudz par augšām zinām 🙂 Par nozares brieduma pakāpi arī var turpināt diskutēt, bet nu siltumnīcās laikmetīgās dejas cilvēki nav nekad dzīvojuši. Manuprāt ir svarīgi situāciju arī nepārbriedināt, nepazaudēt labus māksliniekus tikai tāpēc, ka viņi ir paguruši no cīņas par kaut cik cienīgiem darba apstākļiem. Īstā brīža sajušana visās jomās ir smalka lieta. Salīdzinājumu ar “Teātra observatoriju” gan nesaprotu, jo tā bija politiska pašnāvība, kam maz līdzīga ar situāciju un problēmām, par ko mēs te runājam. Un, protams, dejai ir, kur augt un tā labprāt arī aug. Ja nebūs iespēju meklēt un mēģināt vēl un vēl, tad arī izaugsme būs maz ticama. Tāpēc jau ir tik labi, ka ĢIT ir ņēmis “bāreni” deju zem sava spārna. Tāpēc jau ir tik labi, ka ir neatkarīgie teātri, kuros ir legalizēta iespēja mēģināt, pētīt, meklēt un kļūdīties. Nav skrodera, kura pirmais ancuks būtu ģeniāls. Ir jauki, ka ĢIT sākās ar dejas izrādi, taču laikmetīgās dejas attīstība Latvijā nesākās vienlaikus ar ĢIT dzimšanu, bet jau krietni agrāk.
Jebkurā gadījumā turamies un turpināt sliet kaklus pretī “īstās” mākslas saulei. Ja mēs visi būsim čakli savos darbos un pārliecībās, viss izdosies. Kā teicis kāds slavens nobriedis rakstnieks: “Visa pasaule sadosies rokās, lai Tev/man/mums/viņiem palīdzētu”
Piekrītu Maijai, ka dejas nozare acīmredzami aug un attīstās. Piekrītu, ka pats galvenais, lai top izrādes un lai tās tiek regulāri izrādītas. Tas trenē un pieradina pie dejas gan skatītājus, gan pašus māksliniekus, atņemot lieku saspringumu. Par to, ka dejas izrādes pēdējos gados ir redzamas regulāri, milzu paldies Ģertrūdes ielas teātrim un Dirty Deal Teatro!
Nepiekrītu, ka deja un teātris ir viens un tas pats. Nepiekrītu, ka deja, tāpat kā jebkura cita nozare nebūtu pelnījusi savu autonomu ekstenci – trupu, nozares stratēģijas, dejas mājas vai kādās citās formās. Ir spekulatīvi apgalvot, ka uzlabojumi infrastruktūrā neko nemainītu. Pirmkārt, to nevar zināt, pirms nav dota iespēja. Otrkārt, citu valstu pieredze rāda, ka maina gan.
Nepiekrītu, ka izrādīšanas konteksts nav svarīgs. Karpa, ko redzam lielveikalā, teātrī vai mākslas galerijā, nav viena un tā pati zivs. „Gatves deja” baletā, manā lauku kultūras namā un ĢIT nva viena un tā pati deja.
Nesaprotu, kāpēc Latvijā visi, izņemot pašus horeorāfus, zina labāk, kā jāveido dejas izrādes? Vai ne tādēļ, ka vērtējums tiek izteikts no menedžeru, režisoru un citām ne-dejas pozīcijām?
Piekrītu, ka ir ļoti labi un būtiski domāt par publiku, par to, kādu pieredzi skatītājs gūs. Nepiekrītu, ka ir labi mēģināt „pietaisīties” iedomātai skatītāja saprašanai, jo vairumā gadījumu skatītājs tiek novērtēts par zemu.
Pilnīgi pievienojos Intai par precīzi uzrādīto Latvijas jauno horeogrāfu lielākā problēmu – nespēju/neprasmi runāt dejas valodā. Nevaru gan piekrist, ka vēlme būt saprotamākam skatītājam būtu kas peļams, un ka šīs vēlmes pamatā ir dejas izrāžu norises vieta – teātris. Atbildības slogs, ja horeogrāfs pretendē uz gatava darba – izrādes – prezentēšanu skatītājam, būtu tikpat liels arī t.s. “dejas mājā”, ja tāda būtu. Tā ir daļa no spēles noteikumiem.
Šķiet, ka visprecīzāk vienu no problēmas iemesliem minējusi jaunā horeogrāfe Kristīne Vismane, savā intervijā Ditai Eglītei šajā pašā interneta žurnālā: “Drīzāk izrādēm ir viena kopīga problēma, kas iezīmējas kā maniere, t.i., horeogrāfiem trūkst režisoriskās domāšanas.” Es precizētu – skatuviskās domāšanas; zināšanu par izrādes (skatuviskā priekšnesuma) kompozīciju; attiecībām, kas veidojas starp skatītāju un tiem, kas uz skatuves. Ideju trūkums, nespēja to pasniegt, izmantojot dejas mākslas instrumentāriju, bieži vien rezultējas nemākulīgā teātra un performances paņēmienu izmantošanā dejas izrādēs, kas pat pacietīgākajam un zinošākajam no skatītājiem liek uzdot jautājumu: “Kā un kāpēc man uz to skatīties?”. Tas norāda uz zināmu robu jauno horeogrāfu izglītībā, taču vēl vairāk – uz regulāras prakses trūkumu. Apšaubu, ka īpaša “dejas māja” situāciju būtiski mainītu, jo laikmetīgās dejas problēma Latvijā ir nepietiekamajā aktīvi darbojošos profesionāļu skaitā.
Taču pilnībā piekrītu raksta autorei, ka ūdens ir sakustējies, un ļoti svarīgi šobrīd ir nepazaudēt un turpināt uzņemto kursu – tikai regulāra izrāžu radīšana un rādīšana, kas lēnām audzinās “dejas skatītāju”, ļaus laikmetīgajai dejai ieņemt stabilu vietu skatuves mākslu laukā, neaizbildinoties ar finansējuma vai piemērotas infrastruktūras trūkumu.