Dita Jonīte

Īstenībā jau es Valmieras vasaras teātra festivālā ne spēlēju, ne dancoju, taču “Spēlēju, dancoju” noteikti bija tas notikums, kuru ar interesi gaidīju jau kopš tā brīža, kad ziemā par šo ieceri uzzināju. Nonākot festivālā un piedzīvojot vairākus programmas piedāvājumus, pārliecinājos, ka bija vērts “noķert” pēc iespējas vairāk notikumu. Un, neraugoties uz to, ka Kristapa Pētersona audiālā instalācija komponista veselības problēmu dēļ nenotika, pēc Valmierā pavadītām 24 stundām mājas devos uzlādējusies, bet “Spēlēju, dancoju” uztvēru kā būtisku, bet ne svarīgāko festivāla notikumu.

Arī plašsaziņas līdzekļos tika runāts par to, ka “Spēlēju, dancoju” raisīja vislielāko skatītāju interesi. Tas noteikti bija arī tādēļ, ka labi pazīstama ir “Iļģu” oriģinālmūzika, kura jau vairākkārt izmantota dažādos projektos. 2001. gadā režisores Vegas Vaičūnaites, lietuviešu aktieru (teātris “Mirakls”) un latviešu studentu kopīgā iestudējumā Daugavgrīvas cietoksnī bija skatāma mistērija ar milzīgām lellēm, un šis uzvedums brīvdabā joprojām ir leģendām apvīts – cik iespaidīgs un oriģināls notikums tas bijis ne tikai tā gada “Homo Novus” programmā, bet kā gada kultūras notikums vispār. Starp citu, arī toreiz uz norises vietu skatītāji brauca ar tikpat lielu ziņkāres devu, kā šajā gadā mēs devāmies uz Valmiermuižu.

2005. gadā man laimējās redzēt, ar kādu prieku un enerģiju bērnu un jauniešu deju kolektīvi izdzīvoja Agra Daņiļeviča horeogrāfisko uzvedumu tā gada skolēnu un jauniešu dziesmu un deju svētkos – ļoti minimāli izmantojot rekvizītus, un vienkāršā, taču asprātīgi risinātā kostimērijā. Pāris gadus vēlāk, iespaidojoties no “Iļģu” folkrokoperas, tapusi arī animācijas filma studijā “Dauka”. Arī stilīgi, oriģināli un spēcīgi. Kā gan negaidīt jaunāko versiju?!

Diemžēl jāatzīst, Valmieras festivāla “Nakts ar velniem, maskām un mīlestību” neizauga līdz emocionālam, dziļam un skaidram vēstījumam. Iespējams, ka iemesls tam bija “Iļģu” muzikālā opusa sadalīšana un mēģinājums sintezēt šo muzikālo veselumu ar atsevišķiem lugas tekstiem, banalitātēm no kāzu mūsdienu tradīcijām un horeogrāfa Krišjāņa Santa interpretētajiem etnogrāfiskajiem dančiem. Taisnība izrādes veidotājiem (režisors Mārtiņš Eihe, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Ivars Tilčiks), ka Valmiermuižas staļļa pagalms ir fantastiska vieta, kur izrādīt šo simbolu un latviskas dzīvesziņas piesātināto Raiņa traģēdiju. Gandrīz nakts, profesionālas gaismas, staļļa mūri un ar mulču noklātā arēna pati par sevi jau spēj radīt atmosfēru un pasakainu mistiku. Tādēļ tajā kā lēti grabuļi izskatījās, piemēram, pirotehniskie “izdekorējumi”. Neiederīga šķita arī izrādes prologā izdomātā skatītāju/kāzu viesu izklaidēšana jeb iesildīšana. Precizējot – nejēdzīgi bija Mārai Mennikai piešķirtie teksti par jaunā pāra gaidīšanu, taču laba ideja bija mēģinājums atnākušos skatītājus fiziski iesildīt jeb kinētiski ievadīt izrādē ar latviskiem dančiem, kurus pavadīja “Iļģu” mūziķi.

Var jau būt, ka stilu un gaumes kokteilis bija šā projekta ass, jo uzvedums drīzāk saucams par multimediālu kolāžu (vai pat par komiksu). Pamatā uzvedumu pavadīja “Iļģu” mūzika, bet vokālās partijas izpildīja aktieri – gan ar labi nostādītu balsi, kuru dziedāšana vibrēja arī manī, kā, piemēram, Ingas Apines un Kārļa Neimaņa dziedājumi, gan tādi, kas dzied “parasti”. Horeogrāfa sacerētos apļus un zīmes izdejoja, izleca un izskrēja gan dejā trenēti jaunieši, gan ne tik veiklie Valmieras teātra vecākās paaudzes aktieri (īpaši viegli nebija vērot, kādu slodzi tas prasīja Inesei Ramutei, Dacei Eversai vai Arnoldam Osim…).

Varētu jau, protams, atgādināt, ka tautas dančos vai kāzās (un jebkurās citās tradīciju lustēs) arī visi ir vienādi – “spēlē un danco” vecs ar jaunu, līks ar staltu… Taču uzvedumā ar skatītājiem tomēr svarīgi, ka mēs, no malas vērotāji, saprotam to, ko redzam. Arī tad, ja Raini nepārzinām un par latvisko dzīvesziņu zinām tikai elementāras un pašas populārākās “patiesības”. Festivāla versijā neapšaubāmi kā centrālais Raiņa traģēdijas tēls izcēlās Kārļa Neimaņa Tots. Uzveduma estētikas raibumā aktiera skanīgā balss un Tota tēla skaidrība radīja teju vienīgo īsta gandarījuma pārdzīvojumu.

Visu pārējo, ko redzēju šajā iestudējumā, uztvēru nepiedodami racionāli – kā kolosālu praksi uzveduma dalībniekiem, kā brīnišķīgu pieredzi skatītājiem, kuri piektdienas vakarā redzēja pat īstus zibeņus aiz laidara mūriem, kā apskaužamu faktu, ka atkal tapusi jauna skatuves versija ar “Iļģu” mūziku.

Tomēr šī racionālā prātuļošana pārauga vasarīgā un emocionālā festivāla priekā, piedzīvojot citus pasākumus un apzinoties, ka šis tiešām ir vasaras mākslas festivāls, kas sevi lieki neapgrūtina ar tādām birkām kā “laikmetīgs”, “mūsdienu” vai “vides”. Bet tāds tas tiešām bija. Kaut festivāla atklāšanai tika izvēlēta gandrīz tradicionāla reālpsiholoģiskā teātra izrāde (Igaunijas MTÜ Kell Kümme theatre iestudējums “Jūlijas jaunkundze”) un tā tika izrādīta Valmieras muzeja pagalmā, izrāde tieši un personīgi varēja uzrunāt tos VDT ilggadējos skatītājus, kas izauguši ar Krodera un Deiča izrādēm.

Pat vairāk nekā mūsdienīga vai laikmetīga bija modes skaņu poēma “Tālavas taurētājs”, kuras laikā izjutu īpašu pateicību festivālam – jo, vai tad teātra un dejas kritiķis rutīnas skrējienā tāpat vien izkāps no savas trajektorijas? Pat, ja apzinās – jā, ir labi iet un skatīties visu arī ārpusē. Un iet jau arī. Taču – cik labi, ka gadās šādi negaidīti sānceļi, kas no jauna aizvelk no ikdienas distancē. Pārdzīvojums, atrodoties telpā, kuru radījuši tik talantīgi mākslinieki kā Mareunrol’s un Shipsea, iespēja to elpot veselu stundu, līdzinās tam, it kā laiks būtu apstājies.

Savukārt Kārļa Krūmiņa izrāde “Nāc laukā!” (kas visticamāk bija adresēta sākumskolas bērniem un vecākiem) pilnībā atbruņoja ar “šeit un tagad” izjūtu. Tik reti bērnu izrādēs var sastapt asprātīgus un aktuālus dialogus, kas izriet no mūsdienu bērnu ikdienas un aktualitātēm, ka brīžiem pat aizmirsās – manā priekšā ir aktieri Jekaterina Frolova un Jānis Kronis, kuriem visai atzīstami līdzi turēja arī divi pusaudži – amatieraktieri.

Otrs it kā bērniem un jauniešiem adresētais pasākums – Jaunatnes brīvais teātris “Supsupsukas” – patiešām arī bija adresēts jaunatnei (un pieaugušajiem). Taču tā norises vieta – skeitparks – varēja maldināt potenciālo auditoriju, un acīmredzot tāpēc publikā bija diezgan daudz bērnu, kas mani mulsināja. Jo izrāde bija asprātīgs Rozas Liksomas stāstu no krājuma “Vienas nakts ekstāze” ilustrējums (šajā gadījumā ne sliktākajā vārda “ilustrējums” nozīmē, kas tiek lietota runājot par teātri). Jurijs Djakonovs kopā ar aktieriem Anci Kukuli, Klāvu Melli un Uldi Sniķeri bija radījis performanci, kurā pieaugušie skatītāji austiņās dzirdēja ierakstītus stāstus, kas pilni ar melnu humoru un “mazā cilvēka” pasaules uztveres paradoksiem, bet acu priekšā vienlaikus ņirbēja kas cits. Tie bija gan skeiteri savā nodabā (neko par Liksomas tekstiem nenojaušot), gan trīs aktieri smieklīgās etīdēs par Liksenas varoņu gaitām. Un vēl uzmanību piesaistīja arī pats režisors, kas visu laiku bija redzams, dīdoties uz paaugstinājuma līdzās skaņu pultij un izrādes vadības gadžetiem, un izskatījās tieši tādas pats frīks kā stāstos, ko skatītājs varēja dzirdēt austiņās. Tādējādi izrādes veidotāji mēģināja spēlēties ar skatītāja uztveri, jaucot dzirdes un skaņas bildes ar priekšstatiem par teātri, dzīves jēgu un uzvedības motivācijām.

Valmieras vasaras teātra festivālā radās pārliecība, ka tas mēģina spēlēties ar pieņēmumiem un provocēt skatītāju uz jaunām pieredzēm. Turklāt šis festivāls noteikti bija pamanāms pašiem valmieriešiem, jo teātris bija iznācis ārpus savām sienām, ēkas, savas ikdienas. Būtībā katrs no oriģinālajiem festivāla notikumiem ir pelnījis atrast vietu un laiku papildu izrādīšanas reizēm. Pat ja kāds no tiem būtu vēl pieslīpējams vai cits – attīstāms līdz pārliecinošākam rezultātam. Vai sagaidāms ar savu īsto pirmizrādi… Festivāla mākslinieciskais direktors Reinis Suhanovs sola, ka pilnīgi noteikti skatītājus satiks arī Kristapa Pētersona darbs “Purva bridējs. Ciltskoks”. Taču, pat nenojaušot, cik ambiciozas vai oriģinālas idejas piedāvās nākamais festivāls pēc diviem gadiem, es jau zinu – manā vasaras pasākumu kartē tam vieta noteikti atradīsies.

Foto: skats no izrādes “Spēlēju, dancoju”, Valmieras vasaras festivāla Facebook lapa