Īsi pirms Covid-19 pandēmijas otrais vilnis lika slēgt Latvijas Nacionālo operu un baletu, lai tas dotos pašizolācijā, kāda ārzemju dejas kritiķe, baleta profesora asistente no ASV vārdā Dženifera Sarvera paguva noskatīties baleta iestudējumu “Bajadēra”. Sekojošais teksts ir viņas recenzijas tulkojums. Oriģinālu varat lasīt šeit.   

Un beidzot tas notika. Pēc desmit gariem mēnešiem atrautībā no dzīvās mākslas klātienē, es raudāju prieka asaras, ieejot bāli zilajā, ar zeltu iztapsētajā dārglietu lādītē, ko sauc par Latvijas Nacionālās operas un baleta namu. Baleta uzvedums “Bajadēra” ar izsmalcināto dejas sniegumu dod skatītājiem svētlaimīgu atelpu no visām grūtībām, kas pašlaik notiek ārpus šī nama sienām. Kamēr darbiniekiem bija uzvilktas sejas aizsargmaskas un skatītājus šķīra divu sēdvietu attālums, tikmēr pati Austrumeiropas kultūras dvēsele palika neskarta savā brīvībā un kļuva par patiešām skaistu dejas pieredzi.

Jūlija Brauere sniedza šī vakara pirmo baudījumu. Viņas izcilā dejas tehnika pārsteidzoši izgaismoja Nikijas tēlu. Ļoti gribētu redzēt Jūliju dejojam kādu no dižajām romantiskajām varonēm, kas ļautu viņas smalkā ķermeņa grācijai un baleta prasmēm mirdzēt vēl jo spožāk. Viņa ir līdz pilnībai izstrādājusi prasmi staigāt puantēs, veikli pēdu piezemējot no pirkstgala līdz papēdim, nevis, slājot no vienas pēdas uz otru, kā daudzi citi. Brauere ir ārkārtīgi muzikāla, ļaujot orķestra pavadījumam plūst cauri viņas dzīslām. Pēc sava izskata un stila viņa līdzinājās gan Altinai Asilmuratovai jaunībā, gan Alīnai Kojokaru, taču lomas dziļums un raksturs bija pilnībā pašas Jūlijas veidots.

Avetiks Karapetjans debitēja kā Solors pārī ar Braueri, taču, iespējams, uztraukums mazliet ņēma virsroku pār viņa spējām. Žēl, bet šī nevienlīdzīgā partnerība nebija vienīgais vakara neveiksmīgais duets – arī otrajā cēlienā vīriešu kārtas dejotāji tehniski nabadzīgi izpildīja duetus ar partnerēm. Biju pārsteigta, ka Brauerei un Karapetjanam atvēlēts pat papildu duets. Pēc šī vājā dueta noskatīšanās, jutos kā Karolīna Martensa TV seriālā ”Killing Eve”, nodomājot: „Joki, omletes un papildu variācijas ir domāti tiem cilvēkiem, kas savu darbu dara pareizi”. Lai būtu pilnīgi godīga, jāpiezīmē – kad Avetiks dejoja viens pats, viņš bija lielisks un viņa tehniskā izpildījuma latiņa visnotaļ augsta. Patiešām Karapetjans savā solo bija spīdošs un viņa dubultie kabrioli absolūti iespaidīgi.  

Lai arī pas de deux pašlaik nav Latvijas Nacionālā baleta stiprā puse, toties kordebalets izskatās fantastiski. Slavenajā Ēnu uznācienā nebija nevienas pašas neiederīgas kustības ārpus sekvences. Ņemot vērā ātro ritmu un mehāniskās kustības, visas baletdejotājas kustējās apbrīnojami sinhroni. Bija pilnīgi skaidrs, ka šī bijusi kvalitatīva, aizraujoša un apzināta mākslinieciskā izvēle. Kordebalets patiesi piešķīra jēgu šī operas un baleta nama izslavētajai, izcilajai reputācijai.  Es pat nespēju iedomāties, cik stundu gari mēģinājumi pagāja, lai šai daļai piešķirtu tādu spozmi, kādu to varēja vērot uz skatuves. Bravo katrai no kordebaleta dejotājām. Bravo arī Sabīnei Strokšai Gamzati lomā, kura to nospēlēja ar spīdošu cietsirdību un aprēķinu. Arī viņa kompensēja sava skatuves partnera trūkumus, kad vien spēja, apvienodama labu dejas tehniku un skaidru, apzināti ļaunu sava tēla atveidojumu. Es priecātos redzēt Sabīni dažādās lomās, jo, kā izskatās, viņai piemīt plašs tēlojuma diapazons. Tomēr bija nedaudz savādi, kad viņa ar sevi iepazīstināja vēl vienā papildinātā variācijā – šoreiz pas de trois no baleta “Paquita”. Tas noteikti bija patīkami, bet augstākajā mērā netradicionāli šādam citā ziņā visnotaļ jaukam un tradicionālam iestudējumam. Iespējams, šī gan bija tā reize, kad Strokša ar savu darbu patiesi bija pelnījusi papildu variāciju uz skatuves.

Neņemot vērā partnerības problēmas, manuprāt, šis bija izsmalcināts baleta iestudējums. Mani aplausi Latvijas valdībai un Latvijas Nacionālajai operai un baletam par viņu apņēmību šajā sarežģītajā laikā turpināt darbus kā ierasts. Pateicoties viņu lēmumiem, šie dejas mākslinieki turpinās savu profesionālo attīstību, un viņu publika būs pateicīga, gūstot patvērumu dailē, ko vēros uz īstas skatuves, nevis caur TV ekrāniem. Mēs, profesionāli dejas kritiķi un dažādu skatuves mākslu cienītāji, nespējam vienkārši palikt malā un noskatīties, kā dažādas mākslas formas iznīkst mūsu acu priekšā. Šajā pasaulē ir neskaitāmi daudz briesmu, un tagad arī dejas mākslas izzušana ir viena no tām.  Latvija sevi ir pierādījusi kā līderi starp citām nācijām mākslas, kultūras un cilvēcības saglabāšanā, un šī baleta trupa un valsts ir pelnījusi gan atbalstu, gan sekotājus.

Tulkojusi Eva Krūmiņa

Attēls: skats no izrādes “Bajadēra”, foto Andris Tone