Jo vairāk jautājumu, jo labāk. Saruna ar baletdejotāju Anniju Kopštāli

Rūta Pūce

Annija Kopštāle ir baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā operā un baletā, nominēta “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Klasiskās dejas dejotāja” par lomām: Rozita (“Dons Kihots”), Medora (“Korsārs”), Gamzati (“Bajadēra”), Milēdija Vintere (“Trīs musketieri”), Bebene (“Antonija# Silmači”), Kolumbīne (“Romeo un Džuljeta”). Viņa mīl deju un baletu, sarežģītas piruetes un augstus lēcienus, skatuves dzīvi. Rodas iespaids, ka viņas būtību līdz malām piepilda mērķtiecība un nepadošanās gars ar lielu dejas baudīšanas spēju. Tas šķiet lielisks dejotāja komplekts, jo galapunkts šajā ceļā neeksistē – tu vari būt tur, kur vakar, vai tomēr jau pussoli tālāk, dziļāk, patiesāk, baudpilnāk.


Kā tu sāki dejot?

Dejot sāku, jo gribējās kustēties. Tas šķita tik viegli un organiski! Sākumskolā apmeklēju gan tautas dejas, gan balles dejas, gan arī baletu. Tā sanāca, ka balets man iepatikās un sanāca vislabāk. Manas dotības tika pamanītas, un 10 gadu vecumā iestājos Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā.


Tas bija tavs lēmums vai vairāk vecāku?

Vecāki nekad nespieda mani dejot. Viņi vēlējās, lai es būtu māksliniece, jo man padevās arī zīmēt un gleznot. Ja no baletskolas nācu mājas raudādama, mamma teica: “Ja nepatīk, ņemsim dokumentus no skolas un iesim prom.” Tas man uzdzina asinis. Kā es padošos? Man taču tā patīk dejot!

Mācības baletskolā bija ļoti grūtas, gan fiziski, gan emocionāli. Baletskolas pedagogi mani no sākuma neievēroja. Man vienmēr tika pārmests, ka kājas ir pārāk muskuļotas, ka es nederu un neiederos, ka esmu pārāk gara. Būdama bērns, nesapratu šos kanonus, tas man šķita ļoti netaisni. Tomēr zināju, ka vēlos dejot, vēlos pierādīt, ka varu! Ap 8. klasi sāku apzināties gan savus mīnusus, gan arī plusus. Sāku sadzīvot ar saviem iedzītajiem kompleksiem un sapratu, ka man tiešām patīk dejot, ka gribu to darīt un izdarīšu visu iespējamo, lai sasniegtu mērķi – būt uz operas skatuves, būt balerīnai.


Kā bija nonākt uz operas skatuves pēc skolas?

Skolas dzīve krasi atšķiras no teātra (Latvijas Nacionālās operas un baleta) dzīves. Skolā ir pedagogs, kurš tevi “dzen”. Ienākot “lielajā pasaulē”, saproti, ka pašam jāuzņemas šī loma. Skolā apguvu klasiskās dejas metodikas pamatus. Teātrī iemācījos šos pamatus izmantot, lai dejotu, lai sāktu baudīt deju. Lai iziešana uz skatuves būtu kā svētki. Skatītājam nav jāzina izrādes “virtuve” – cik smags ir bijis mēģinājumu process, kam iziets cauri ne tikai fiziski, bet arī morāli. Esot uz skatuves, jārada tēls gan aktieriski, gan tehniski, gan stilistiski. Tas viss nāk ar pieredzi, ar laiku. Atnākot no skolas, pirmā doma bija: “Nu tik es dejošu!”, bet patiesībā toreiz nebiju vēl gatava uzņemties tādu atbildību. Sāku ķimerēties pie soļiem, izvērstības, roku stāvokļiem, plaukstām, tehnikas, manieres. Strādāju viena pati deju zālē, lai ar galvu izprastu katru kustību. Mēģināju sevi izlabot un uzlabot, kamēr neviens neredz. Ne vienmēr, kad izproti kustību ar galvu, ķermenis paklausīs, atcerēsies aizrādījumu. Septiņu sezonu laikā, kopš strādāju Latvijas Nacionālajā operā, domāju tikai uz priekšu. Kā maksimāli sevi attīstīt kā balerīnu un personību.


Kas tev palīdzēja noticēt sev, paļauties, ka tavs ķermenis izdarīs?

Vidusskolā sāku piedalīties starptautiskos konkursos, kur guvu godalgas. Tas man apliecināja, ka es varu, ka citur mani novērtē, atzīmējot manu augsto lēcienu, griezienu un sevis pasniegšanu. Konkursi deva man motivāciju pilnveidoties, attīstīties un, galvenais, nepadoties. Kopumā esmu ieguvusi 10 godalgas dažādās pasaules valstīs, bet konkursos vairs piedalīties nevaru vecuma ierobežojuma dēļ (konkursos var piedalīties tikai līdz 26 gadu vecumam).


Ko tu dari vēl bez būšanas uz operas skatuves?

Kad iespēja piedalīties konkursos beidzās, iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā horeogrāfijas katedrā. Šobrīd esmu 2. kursā. Baleta pedagogs pagaidām nevēlos būt. Interesē horeogrāfija, taču arī baidos no tās. Vairāk sapņoju par režiju.


Kas Tevi saista horeogrāfijā un režisora darbā?

Dejas, baleta horeogrāfijā ir iespēja izteikties ķermenim, emocijām, dvēselei, mūzikai. Režisora rokās jau ir lielāks spēks, viņam tiek dots arī vārds, plašāks diapazons, kā sevi attīstīt un pilnveidot. Iestudēšanas brīžos horeogrāfs/režisors pielīdzināms Dievam – kā viņš teiks, tā trupa, dejotāji, aktieri darīs. Šis process ir gana interesants, lai būtu man saistošs. Studijās svarīgas ir ne tikai idejas, bet arī spēja šīs fantāzijas realizēt ar cilvēkiem, prasme tikt galā ar māksliniekiem, katra personību, viņa ego. Indivīdu kopumu jāsavieno kopīgā darba grupā. Tas nemaz nav viegli, tāpēc horeogrāfam jābūt arī labam līderim, kurš spēj vadīt savus māksliniekus un ievirza viņus sev vēlamajā gultnē. Brīžiem man galvā rodas tādas idejas, ka gribētu radīt drīzāk filmu, ne dejas izrādi. Tāpēc ar laiku vēlos papildināt zināšanas arī kino un drāmas režijā. Par sliktu jau tas noteikti nenāks. Vēlmju, ko gribētos izdarīt, redzēt, radīt, ir tik daudz!


Vai pati kādreiz esi arī skatītāja?

Man patīk apmeklēt gan teātra izrādes, gan citu žanru dejas izrādes. Tas mani ietekmē pozitīvi, redzu, kā vajag un kā noteikti nevajag darīt man kā dejotājai, horeogrāfei. Patīk, ja izrāde spēj mani aizkustināt, liek man domāt, analizēt, kāpēc horeogrāfs, režisors, dejotāji rīkojas tieši tā. Jo vairāk jautājumu pati sev uzdodu par izrādi, jo labāk horeogrāfs veicis savu darbu. Tātad daudz analizēju to, ko redzu, taču reizē arī izbaudu to. Ja man nav jautājumu, esmu palikusi vienaldzīga. Svarīgi ir redzēt arī mākslinieku atdevi – to jūt! Vai nu tu atstrādā, vai arī atstāj savu sirdi uz skatuves. Redzēt kā māksliniekam acis deg – tas iedvesmo un uzrunā. Jo vairāk redzi, jo lielāka kļūst šī pieredze, bagāža, kas noder gan profesionālajai izaugsmei, gan dzīvei.


Kas ir labs dejotājs klasiskajā dejā?

Esmu sapratusi, ka labs dejotājs nav tikai viņa fiziskās dotības. Jā, protams, ir fantastiski skatīties uz perfektu ķermeni, kas prezentē deju, bet, ja no “iekšām” nekas nenāk, tad ilgi uz tādu nepaskatīsies. Dejotājus var salīdzināt ar universāliem kareivjiem, kuriem jāvar viss, taču, manuprāt, realitātē, kad cilvēki nāk baudīt mākslu, viņi vēlas redzēt kopumu. Baletdejotājs ir mākslinieks, kam ir jāprot traktēt sava loma gan tehniski, gan emocionāli. Katrs mēs esam citāds, unikāls. Dejas tehniskās lietas var uztrenēt ar darbu, bet, ja dejotājam nav harismas, iekšējās pasaules un personīgās inteliģences, ko dot skatītājam, tad publika netiks aizkustināta. Nu, dejot jau dejo, bet vai pēc piecām minūtēm tādu dejotāju atcerēsies, vai, aizgājis mājās, skatītājs vēl domās par redzēto izrādi? Ja enerģētiskā līmeni dejotājs būs aizkustinājis, tad atcerēsies. Tāpēc treniņzālē ir smagi jāstrādā, jāatstrādā soļi, lai uz skatuves varētu iznest savu tēlu un nedomāt tikai par to, vai tehniski pareizi izpildīsi katru soli, vai pirksti būs gana nostiepti un kājas izvērstas. Mani personīgi aizrauj dejotāji, kuri ne tikai spridzina uz skatuves ar tehniku vai dabiskiem dotumiem, bet arī spēj pasniegt sevi dažādos emocionālos līmeņos. Labs dejotājs ir laimīgs, vesels cilvēks, kurš staro un ir pilns spēka.


Tu radi iespaidu, ka esi vairāk optimiste, nekā pesimiste.

Man patīk būt dažādai, bet mana dažādība lielākoties ir pozitīva, jo meklēju sevī un citos labo un saulaino. Ne velti draugi mani sauc par Saulīti. Bet, protams, kā jau visiem, arī man ir dienas, kad pat mans skatiens pauž: “Netuvojies, neesmu garastāvoklī!”


Kā tevi var novest līdz “ne-garastāvoklim”?

Kaitina, ka daudzi cilvēki, kas nekad nav bijuši uz baleta izrādi vai pat internetā nav redzējuši fragmentus, saka: “Balets jau ir tikai tāda plivināšanās.” Aizskar, kad nenovērtē profesijas fizisko smagumu un to, ka ķermenis tiek pakļauts lielai fiziskai un emocionālai slodzei. Baletdejotājs ir profesija, kas prasa atdošanos praktiski katru dienu bez brīvdienām – fizisks atlēta darbs, taču mēs esam mākslinieki, nevis sportisti. Baletdejotāji rada mākslu uz skatuves, izrādes burvību rada viss kolektīvs, visi cenšas pēc labākās sirdsapziņas, jo mīl savu profesiju.


Ko tu vēlies nodot skatītājam kā dejotāja?

Ejot uz skatuves, gribu skatītājiem sniegt prieku. Man tā patīk “dzīvās” lomas – pozitīvi, enerģiski tēli, īsti cilvēki! Liekas, ka tad enerģija manī kūsā tā, ka sprāgs. Ar šīm emocijām gribu dalīties ar skatītāju, lai, atnākot uz baleta izrādi, viņš uzlādētos. Tad sinerģijā uzlādējos arī es. Pēc šādām izrādēm turpinu starot – it kā jūtos fiziski nogurusi, bet mans enerģijas lauks ir pilns.


Vai Tev ir kāda mīļākā loma?

Katra loma ir pilna krāsainu iespaidu. Tikko izjutu gandarījumu, izpildot Gamzati lomu izrādē “Bajadēra”. Iekšējā prieka sajūta parādījās jau mēģinājumu zālē, dzirdot skaisto Minkusa mūziku, kas pavada grand pas izrādes otrajā cēlienā. Gribas dejot, censties, priecāties. Tāds pats saviļņojums mani pārņem, kad gatavoju Medoras lomu. Iekšēja mīlestība un cieņa pret katru soli un žestu. Taču man nākas izpildīt arī “ļauno” varoņu lomas kā Milēdija, Karabosa – tad manī ir iekšējs konflikts. Tomēr, esot uz skatuves, izbaudu arī šos tēlus.


Kā noturi sevi līdzsvarā tik saspringtā ikdienā?

Man nepatīk rutīna, ne darbā, ne dzīvē. Protams, man ir savi kanoni, kā pilnvērtīgi sākt rītu, gatavojoties izrādēm, un izrāžu dienās, lai mans ķermenis un prāts varētu maksimāli koncentrēties darbam. Rīta treniņstunda man ir svēta, to izlaist nedrīkst! Taču man patīk būt arī radošai – varu piecelties agri no rīta, lai ietu uz saullēkta jogu, paskrietu vai apmeklētu baseinu, bet tāpat varu arī nogulēt lekcijas, jo ir slinkums pēc iepriekšējā vakara izrādes un negulētās nakts. Principā notiek nepārtraukta sevis analīze – ko drīkstu un ko nē. Kā rūpēties par savu ķermeni un pieņemt to, lai justos labi un galva strādātu. Mana dienas ritma veidošana un sajušana arī ir mans līdzsvars, nekādu īpašu sevis lutināšanas rituālu man nav. Viss nāk spontāni, atkarībā no konkrētā mirkļa vēlmēm un emocijām, ko radījusi apkārtējā vide. Tieši šī dažādība un ikdienas piedzīvojums ir tās sajūtas, ko meklēju un kas ļauj man būt tai, kas esmu.


Un kā tev šķiet, kas tu esi?

Šobrīd veltu sevi tikai profesijai, mēģinu maksimāli uzsūkt vispusīgu informāciju, lai tā mani iedvesmotu un palīdzētu attīstīties. Mēģinu pieņemt, izprast un iemīlēt sevi. Mēģinu tikt galā pati ar saviem kompleksiem. Kad tas būs izdarīts, jutīšu sevi arī pasaulē, kas mainās ik dienas. Kā mainās – lai to nosaka sabiedrības kopums, nevis es. Zinu, ka personīgi gribu attīstīties. Ja attīstīšos, tad mainīšos.


Ko tu domā par baleta attīstību Latvijā pasaules kontekstā?

Latvijā mums ir viena profesionāla baletskola, kas arī cenšas saglabāt šīs klasiskās dejas tradīcijas. Šobrīd baletskolā ir ienākusi jauna pedagogu paaudze, kas māca audzēkņus jau daudz dinamiskāk un zinošāk. Ar 21. gadsimta iespējām pedagogi spēj nepārtraukti papildināt un attīstīt arī sevi, ne tikai dejotājus. Var gan braukt uz starptautiskām meistarklasēm, gan iedvesmoties no daudziem video, kas agrāk nebija pieejami. Ar interneta starpniecību mēs nemitīgi varam sekot līdzi tam, kas notiek citur pasaulē. Priecājos, ka Rīgas Horeogrāfijas vidusskola mainās. Mēs nevaram savā mazajā Latvijā kopēt Vaganovas skolu Krievijā, mēs nevaram rīkot striktus uzņemšanas konkursus, tāpat arī izslēgt audzēkņus, kā tas notiek Pēterburgā. Mums jābūt citādiem, unikāliem. Tāpat arī jāmainās, jāattīstās un jāseko līdzi pasaules tendencēm. Latvijas ir spējusi kvalitatīvi saglabāt baleta tradīcijas jau paaudžu paaudzēs. Varam lepoties gan ar labiem dejotājiem, gan horeogrāfiem.


Ko tev nozīmē Dejas balva?

Dejas balva jau ar nosaukumu atzīmē deju kā kopumu, neakcentējot kādu konkrētu virzienu, bet apvienojot un ļaujot iepazīt tendences visās dejas nozarēs. Tas drīzāk ir apsveicami, ka beidzot ir iespēja uzzināt aktualitātes visos deju žanros. Mēs nevaram stāvēt uz vietas un neievērot, ka deja attīstās un dara to daudzpusīgi. Liekas, ka Latvijā deja beidzot piedzīvo atmodu, kļūst pamanāmāka. Šobrīd pasaulē ir tik daudz iespēju atrast sev piemērotu dejas stilu, dejot priekam vai profesionāli. Protams, klasiskie dejotāji ir jāierindo pašā augšgalā, jo klasiskās dejas apgūšana tomēr prasa daudzu gadu ziedošanos, caur to tiek saglabātas tradīcijas un kanoni. Savukārt jaunie deju žanri sadalās, pilnveidojas un attīstās ik mirkli. Klasika ir kā dejas etalons, tās eleganci nekad nepārspēs neviens cits žanrs. Taču arī klasiskajam dejotājam ir sevi jāattīsta un jābūt daudzpusīgam, nevis jāpozicionē klasiskais balets kā vienīgā deja. Pasaules mērogā klasiskie dejotāji ir ļoti attīstīti arī laikmetīgajā dejā, ārzemēs jau skolēni augstā līmenī apgūst moderno deju, labs uzskates piemērs ir konkurs “Prix de Lausane”, kur var pavērot, cik attīstīti un koordinēti ir jaunās paaudzes dejotāji.


Kā skaties uz savu nomināciju Dejas balvai?

Mākslinieki grib izpaust sevi dejā – jo vairāk, jo labāk. Balvas ir subjektīvas, jo žūrijai vari patikt, vari nepatikt. Svarīgi, lai māksliniekam ir iespēja sevi parādīt uz skatuves. Ja tevi grib redzēt publika, tā ir lielākā balva.


Foto: izrāžu attēli fotogrāfs Aleksandrs Laims, fotosesijas Andrejs Losevics

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.