Jaunās horeogrāfes ir klāt

03/12/2011

 

Dita Eglīte

DDT bija „atnākušas” horeogrāfes Kristīne Vismane, Lelde Feldmane un Elīna Lutce, kas nozīmēja trīs laikmetīgās dejas monoizrādes LJTI, DDT un ĢIT sadarbības projekta ietvaros.

Jauno meiteņu priekšnesumos visvairāk iepriecināja gaumīgā humora izjūta, balansējot starp nopietno un dramatisko. Tāpat pamanāma ir jauno mākslinieču aktiermeistarība – neatkarīgi no dejas stāsta idejas un formas (ar vai bez runātā vārda), katra no viņām līdzās intensīvajai kustībai tikpat aizraujoši atklāj arī tēla iekšējo pasauli. Ar mīmiku, ar acu skatienu. Un es, piemēram, par visiem 100% noticu, ka Kristīnei Vismanei ne tikai interesē, kā dejas stāsta vēstījums mainās, atkarībā no gaismas, izmantotās mūzikas vai izvēlētā kostīma, bet arī ārkārtīgi sāp „sēņu lieta”.

Izrādās, teātra dabas pētniecība (kas tikko gluži vai eksplodējusi mūsu dramatiskajos teātros – ar „Izrādi „Gals””, „Dzin”, „Īsto teātri” u.c.) interesē arī jaunos horeogrāfus. Un, kā pierādīja DDT „Jaunie nāk!” vakars – tas ir tikpat saistoši un interesanti skatītājam. Šajos īsformāta darbos horeogrāfe ir arī izpildītāja, režisore un viss pārējais uzveduma apkalpojošais personāls. Šo tēmu visasprātīgāk, šķiet, realizēja Kristīne Vismane, darbam piešķirot tādu kā mistifikācijas auru, par „asistentēm”, pieaicinot laikmetīgās dejas aizsācējas – modernisti Mēriju Vigmani un postmodernisti Trišu Braunu. Vēl jo sirreālāk, ja zināms fakts – Mērija Vigmane Latvijas brīvvalsts laikā viesojusies Latvijā ar koncertu. Toreiz te nevienu modernā deja īsti neaizrauj. Taču mani Kristīnes Vismanes dejas izrādē „Zeir” aizrauj vieglā spēle ar kultūras tēliem un maskām, rotaļa ar divvalodību un aizkustinošā aizrautība, atklājot savus meklējumu ceļus, stāstot, dejojot un riņķojot ap portatīvo datoru (ar skaņas celiņu meklēšanu) un gaismas pulti. Tik godīgi (kaut arī caur spēli) no jaunās mākslinieces puses, ka arī skatītājam ir interesanti, patīkami un komfortabli. Turklāt, atstājot gana daudz vietas vēl arī paša fantāzijai.

Leldes Feldmanes „Pēc punkta” sākas visnotaļ nopietni. Skatītāju priekšā stāv meitene ar vienu kārti rokā. Finālā uzradusies varde (Kristaps Ceļmalnieks), kurai rokās iespējams ir pārējā kāršu kava, liek prātot, ka meitenei rokās bijusi kāda dāmas kārts. Pati horeogrāfe priekšnesumu nodēvējusi par „gandrīz pasaku, kurai nav laimīgu beigu”. Šajā solodarbā patīkami mulsina tas, kā Lelde spēj vairākas minūtes priekšnesuma sākumā noturēt skatītāja uzmanību, neko nedarot. Prožektora gaismā vien intensīvi domājot un jūtot. Kustība vēlāk liek saprast, ka meitene pazaudē gan acis, gan salauž sirdi, kas norit bez tumša dramatisma. Drīzāk ar vieglu ironiju un pārsteidzošu apjukumu. Un beigas pilnīgi noteikti šķiet laimīgas – jo kurš gan varēja iedomāties, ka smuko, tumsnējo meiteni (gan „bez sirds un acīm”) pēkšņi nomainīs atraktīvs vardulēns…

Arī Elīna Lutce viegli un asprātīgi savā darbā „NEmiers” balansē starp traģisko un smieklīgo. Izrādes sākuma noskaņa ir vairāk kā dramatiska – skan tipisks mūzikas celiņš no kādas kara/ šausmu/ šauteņu filmas, kuras pavadībā kā iztrenkāts zvērēns šurpu- turpu mētājas Elīna Lutce krekliņā, kas tik tikko sedz dibenu, atklājot skaistas sprinteres kājas. Balstoties mūzikas dramatismā un filmu skatīšanās pieredzē, skatītāja iztēle droši vien momentā ļaujas stereotipam, dejotājas rokās cieši sažņaugto vīstokli noturot par zīdaini. Tiem, kas reāli dzīvē tiešām „krāmējušies” ar zīdaiņiem, aizdomīgi gan šķiet tas, ka Elīna vīstokli drīzāk tur kā lelli bērnībā. Taču vienalga – atrisinājums ir brīnišķīgs: vīstoklī izrādās ietīta skaista kleita. Kurā atlikušajā izrādes laikā vajadzēs arī tikt iekšā. Šī cīņa ar kleitu kustību valodā ir gandrīz precīzi tāda pati, kā priekšnesuma sākumā – ar vīstokli dramatiskās mūzikas pavadījumā. Vienkārša, bet gana asprātīga ideja un kompozīcija. Turklāt ar negaidītu mizanscēnu – skatītāju rindās, izrādās, sēž meitenes „brūtgāns” (Ģirts Runātajs), kurš vienā momentā pēkšņi traucas durvju virzienā un pie tām sparīgi klauvē. Tas ir viņš, kura dēļ meitene cīnās ar kleitu.  Un tā arī netiks tajā iekšā…

Ik pa laikam laikmetīgā deja DDT jau sastapta. Nevarētu teikt, ka pašas piemērotākas telpas skatītājiem skaitā virs desmit vai piecpadsmit. Taču pilnīgi noteikti „silda” pati DDT māja, kuras sienas nu jau tā piesūkušās ar jauno mākslinieku radošumu, ka šķiet – tās sākušas kādas zināmas enerģijas dot arī pretī. Un „Jaunie nāk!” atkal ir satikšanās ar jaunu telpu (vismaz es līdz šim vēl nebiju kāpusi uz bēniņu stāvu), kā arī ar jaunu formu sarunām par dzīvi un mākslas radīšanu. Janvārī jauno mākslinieču radītās dejas izrādes būs skatāmas ĢIT, apgūstot citu telpu un varbūt arī iegūstot citu uztveres rakursu.

P.S. Bet, kā lai pastāsta tiem dažiem skatītājiem, ka klumpačot ar ielas apaviem pa dejas grīdu pirms izrādes sākuma nav pieklājīgi?

 

Komentāri
  • 04/12/2011
    Madara

    kāds ar asāku uztveri noteikti jau nodomājis – ja gribās wouw kustības, jāiet uz cirku. ‘laikmetīgā deja’ ir vairāk par kustību. tāpēc arī vārdam ‘deja’ priekšā ir apzīmējums ‘laikmetīgā’ – raksturo laikmetu, jaunā meklējumus,robežas, interpretācijas, eksperimentus. tā var pārsteigt gan pozitīvi, gan negatīvi. tā var izsaukt sajūsmu, var riebties, bet tāpēc nevajag atmest ar roku šai mākslas formai – var pienākt izrāde, kurā wuow efekts atnāk tik negaidīts, ka pats pat vairs nesaproti – kurā brīdī tas notika.

  • 04/12/2011
    w

    es biju skatītājs/a-par laikmetīgo deju daudz nezinošais, tādēļ arī tās klišejas nezināju. skaidrs, paldies par skaidrojumu.
    es deju saprotu kā kustību, tādēļ gaidu tās wouw kustības vai vienk kustības, kurām var dzīvot līdzi.

  • 04/12/2011
    Kristīne Vismane

    Sveiks/a, W!

    Es varu atbildēt uz Tavu jautājumu par kliedzienu! Būtībā horeogrāfiskā etīde bija maza ironija par laikmetīgo deju, kurā centos sakopot klišejas – dejošana maskā, ja ne kliedz, tad rej un ,protams, kā tad bez stāvēšanas, neko nedarot..:)
    Iemesls nav, lai pārmestu, bet tādēļ, ka man pašai bija interesanta ši spēle ar klišejām. Sava veida mana intīmā identificēšanās ar laikmeta tendencēm..

    Par minimālismu kustībā – viss atkarīgs no tā, kas kuram ir deja šodien. Vai tiešām deja ir tikai skaistas dinamiskas kustības telpā, vai tomēr deja var būt arī pacelts skatiens? Jo ilgāk dejo, jo vairāk novērtē šo mazo kustību svarīgumu, kas spēj pateikt tik daudz. Un minimālisms vienam, var būt maksimālisms otram. Un nav pareizi – nepareizi.

  • 03/12/2011
    w

    par dejas grīdu- cilvēki, kas to nepamana vai nepadomā par citiem, to neiedomājas. GITā, piemēram, viena git darbiniece stāvēja dejas grīdai priekšā un neļāva cilvēkiem to šķērsot.

    patika pirmās dejas doma. tikai tas kliedziens tāds..nu kāpēc

    otro dejas stāstu es nesapratu un man likās, ka tur vispār nav deja, jo dejots tika minimāli.

    trešais stāsts patika, šķiet visvairāk bija dejas, bet kustības vienas un tās pašas. tāpat arī pirmajā stāstā. (otrā stāstā kustību vispār šķiet nebija)
    visos priekšnesumos gaidīju vairāk dejas, nekā aktieriskumu-neko nedarīt un noturēt uzmanību

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.