Gunta Bāliņa

24. janvārī izcilajai latviešu baletdejotājai un baletmeistarei Janīnai Pankratei būtu deviņdesmit. Viņas daiļrade neatstāja vienaldzīgu nevienu skatītāju. To augsti novērtēja kritiķi gan pašu mājās, gan toreizējā plašajā Padomju Savienībā. Viņai piestāvēja devīze „uzticīga dejas mākslai”. Turpat 20 gadi veltīti Rīgas Operetes teātra baleta trupas izaugsmei. Viņas izpratnē balets bija teātris, kas sintezēja daudzas mākslas izpausmes. Būdama LNO galvenā baletmeistare, radījusi izcilas baleta miniatūras kā „Pūt vējiņi”, „Mūzīgā dziesma”, „Prelīde”, „Ave Marija” un daudzas citas. Janīnas Pankrates balerīnas mūžā atrodamas viskontrastējošākās pārvērtības: Ceriņu feja – Zelta Dāma, Laima – Varvara, Marija – Spāniete u.c.

Baletmeistarei piemita absolūtā dejas izjūta. Mūzikas pati esība bija viņas radīto deju patiesība. Cik precīzas gan nacionālajā stilā, gan manierēs, gan raksturos, gan laikmeta stilos bija viņas horeogrāfiskās partitūras tādās atšķirīgās izrādēs kā „Vestsaidas stāsts”, „Quo vadis, mana ģitāra”, „Peldētāja Zuzanna”, „Nāc pie puikām”, „Māsa Kerija”, „Skūpsti mani, Kēt”, „Vēl taures sauc”, u.c. Tās ir tikai dažas no operetēm , kurām horeogrāfisko partitūru veidojusi Janīna Pankrate. Viņas iestudētās dejas bija visas izrādes idejas nesējas un guva plašu atzinību.

Janīna Pankrate bija izcila pedagoģe, laika posmā 1955 – 1997 (ar starplaikiem) pasniedzot aktiermeistarību Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHV). Viņas mākslinieciskais rokraksts ir redzams tā laika daudzu baleta mākslinieku atveidotajos skatuviskajos darbos.

Janīnu Pankrati kā māksliniecisko personību visai spilgti un precīzi raksturojis baleta kritiķis Eriks Tivums sekojošajā citātā:

„Viņas mākslinieciskā un cilvēciskā personība visu mūžu bija atradusies māksliniecisko meklējumu krustcelēs. Viņa bija steigas, dinamikas un enerģijas cilvēks. Kņada, skuba, joks, asa mēle, nepraktiskums nav pat forma, bet gan tādi amizanti pankratiski šika kruzuļi. Reti sastopama dejotāja, baletmeistare, horeogrāfe, pedagoģe, kuras trīs galvenās daiļrades izpausmes formas būtu tik neatdalāmi sakusušas. Viņas emocionālais, psihofiziskais veidols; viņas dejas formas, to šifrs; viņas artistiskās simpātijas un antipātijas, „viņas cilvēkos”. Nevienu no pieminētā nevar slavēt vai pelt atrautība no pārējā, viss vienlīdz svarīgi.( Tivums, E., „Liesma”, 1983.)

Mēs esam pateicīgi, ka laika gaitā nav zuduši Janīnas Pankrates radītie skatuves darbi un to šodienas atveidojumu var redzēt un baudīt pateicoties viņas skolniekiem, kuri šodien ir kļuvuši par pasniedzējiem, saglabājot izcilākos viņas radītos baleta darbus. Tādejādi var teikt, ka vēl šodien mēs baudām Janīnas Pankrātes radītos skatuves darbus neļaujot aizmirst viņu kā izcilu latviešu baletmeistari mūsdienīgajā baleta pasaulē.