Inta Balode

Līgotāju vidū bija arī sešgadīgs puika, kurš nekad nebija redzējis saullēktu. Apņemšanās sagaidīt varena, miegs nemaz nenāk. Laiks paiet patīkamās sarunās par dinozauriem un turpat aiz sētas mītošajām vistām. Jau viens naktī, jau divi, jau trīs… Ir noskaidrots, kurā pusē saule lēks, ieņemta pozīcija ar skatu uz debessmalu. Galva uz mammas pleca atbalstīta tikai noguruma dēļ. Tas, ka cilvēks ir pievēris acis, nenozīmē, ka viņš guļ. Jau mazliet pāri trijiem. Pārējie līgotāji jau labu laiku zina, ka līdz saullēktam netiks. Brašais puisis atpūšas un gaida. Tad man ienāk prātā mānīt bērnu: „Re, kur ir saullēkts!” Acis uzreiz vaļā, kakls izstiepies: „Kur? Kur?” Vakara gaita bija pierādījusi, ka puikam ar humora izjūtu viss kārtībā, tāpēc nolemju savu vieglprātīgo izteikumu mīkstināt ar modernās mākslas izteiksmes līdzekļiem. Ieslīdu dziļāk makšķernieku krēslā, noskaņojos uz ausmas viļņa un saku: „Re, skaties!” Vispirms lēni paceļu kopā saliktas rokas virs krēsla atzveltnes un savas galvas, tad sāku augt, vienlaikus ļaujot rokām veidot aizvien apaļāku un aizvien lielāku apli. Esmu pārliecināta, ka aina ir visai baudāma, par spīti tam, ka ir jau gandrīz pusčetri no rīta. Turklāt atrodos austrumu pusē, aiz manis jau tiešām debesu pamale kļūst gaišāka. Lai arī neesmu praktizējoša dejotāja, zinu, ko nozīmē iejusties un ticēt tam, ko daru. „Mammu, ejam!” tik strauji un spēji beidzas mans priekšnesums un sešgadnieka saullēkta gaidīšanas sāga. Vienmēr esmu zinājusi, ka moderni traktētai kustībai ir liels spēks, un šajos Jāņos to atkal atcerējos. Tā nāk īstajā brīdī, tā ir ietekmīga, no tās mūk, bet vienlaikus tā ar milzu pestīšanas spēku atbrīvo no obligātuma palikt līdz beigām. Rezultātā visi apmierināti – man bija iespēja uzstāties, bērnam – iemesls doties pie miera.  Priecīgus svētkus!