Laima Slava

“Strādāt godīgi un tā, lai pašiem ir interesanti” – šīs ir divas svarīgas horeogrāfes Irinas Saveļjevas atziņas sarunā par nominācijām “Dejas balvai 2017–2018”. Viņas vārds pirmās Dejas balvas pretendentu vidū minēts divās kategorijās: “Mūsdienu dejas horeogrāfs/e” un “Mūsdienu dejas uzvedums vai notikums” (abas nominācijas par deju izrādi bērniem “Čipolīno” Daugavpils teātrī).

Irina Saveļjeva Daugavpils teātrī kā horeogrāfe ir kopš 2013. gada. Šajā laikā trīs reizes nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada kustību mākslinieks”, tostarp par dejas izrādi “Parunāsim?” 2015./2016. gada sezonā. Šo nomināciju un izrādi izceļu, jo kā tikšanās vietu mūsu sarunai Irina izvēlas Vecrīgas kafejnīcu “Parunāsim”, kas viņai esot ļoti īpaša vieta. Par to mazliet vēlāk.

Dienā, kad tiekamies, Irina ir filmējusies Dejas balvas videostāstiem, ir priecīga un atvērta sarunai. Uz jautājumu, kā uztvērusi ziņu par izvirzīšanu Dejas balvai, viņa atbild: “Ja godīgi, es nekad nedomāju par balvām. Un diezin vai kāds horeogrāfs par tām domā, kad strādā pie jauna iestudējuma. Man tas bija liels pārsteigums, ka esmu izvirzīta balvai, un patīkami, ka nominēta izrāde “Čipolīno”. Tā ir mana pirmā izrāde bērniem, lai gan es to sauktu par izrādi arī pieaugušajiem, precīzāk, tā ir izrāde visai ģimenei. Pārliecinājos, cik grūti taisīt nevis primitīvu, bet saprotamu izrādi bērniem. Tā man bija interesanta pieredze. Vienkārši jākļūst kā bērnam, jākļūst par metru īsākam un uz pasauli jāraugās no lejas uz augšu. Jādraiskojas un jāaizmirst visas robežas, jo bērniem nav robežu.”

Par iedvesmu un ideju Irina Saveļjeva vispirms saka “paldies” rakstniekam Džanni Rodāri. Pasaka gan esot visai politiska: “Mēs nolēmām spēlēties divās komandās no dažādiem Rīgas vai Daugavpils rajoniem, labajos un sliktajos. Nolēmām ar šīm divām komandām izspēlēt stāstu par kopā būšanu, draudzību un stāšanos pretī ļaunumam. Politiku mēs svītrojām. Izrādi veidojām kā dažādu ielu dejas stilu sajaukumu. Izrādē ir deja – pats Čipolīno skeito, Citrons staigā uz tādām lielām, atsperīgām kājām (džamperiem). Sākotnēji tas viss šķita kā pilnīgs murgs, ka to nav iespējams savienot, tikai mēģinājumu procesā pieradām, un kaut kā viss savietojās kopā. Vēl tagad nevaru paskaidrot – tā ir kaut kāda ķīmija, kas notika, un viss.”

Sarunā horeogrāfe vairakkārt min konkrētu dejotāju vārdus, katra devumu un ierosmes šai izrādei. Te jāiestarpina, ka 2012. gadā mūzikla “Dāmu paradīze” iestudēšanas laikā sāka veidoties Daugavpils teātra mūsdienu dejas trupa, bet pastāvīgs tās sastāvs tika apstiprināts 2013. gadā. Tagad trupā ir 4 dejotājas, 4 dejotāji un 4 dejojoši aktieri. Irina ar lepnumu turpina: “Mums ir unikāls dejotāju sastāvs, jo viņi ir gan aktieri, gan dejotāji. Mēs viņus attīstām par universāliem māksliniekiem. Lielākā daļa no viņiem spēj visu – runāt tekstu uz skatuves, veikt aktieriskus uzdevumus, tikpat labi viņi strādā ar ķermeni, daļa no viņiem var arī dziedāt uz skatuves. Manuprāt, šis ir laiks, kad nevajag koncentrēties uz kaut ko vienu, īpaši, ja darbojamies mūsdienu mākslas žanrā, nevis klasiskajā, kurā daudz kanonu. Mēs dejotājus attīstām dažādos virzienos.”

Atgriežoties pie sarunas par Dejas balvai nominēto izrādi “Čipolīno”, Irina Saveļjeva stāsta, ka mēģinājuma procesā radošā komanda paredzējusi vietas, kurās skatītāji iesaistīsies un teiks priekšā Čipolīno, ko viņam darīt tālāk. Tā arī notiekot, un veidotāji esot priecīgi par tādu saikni ar skatītāju. Horeogrāfe atgādina, ka izrāde ir bez teksta – skan mūzika, dažbrīd skaņas rada aktieri: “Izrādes mēģinājumu process ilga divus mēnešus, pusgadu pirms tam es meklēju mūziku, rakstīju libretu. Mūsu izrādei nav īpašu kostīmu, aktieriem ir parasti džinsi un t-krekli, uz kuriem drukāti smaidiņi vai citi apzīmējumi, ko pazīst katrs bērns.”

Tagad “Čipolīno” tiekot rādīta vienu vai divas reizes mēnesī, jo ir salīdzinoši jauna izrāde. Daugavpils teātra repertuārā ir arī dejas izrādes pieaugušajiem, tās rādot retāk. Piemēram, jau minētā dejas izrāde “Parunāsim?” neskaitās jauna, taču no pieaugušajiem domātajām izrādēm tā ir pēdējā un Irinai īpaši mīļa. Tagad stāsts, kāpēc saruna rit Vecrīgas kafejnīcā “Parunāsim”: “Mēs pašlaik atrodamies šai izrādei ļoti zīmīgā vietā. Mana māsa bija atbraukusi no Sanktpēterburgas, un mēs sēdējām šajā kafejnīcā, tikai otrajā stāvā. Es viņai sāku stāstīt par izrādi, kuru grasījos iestudēt, un viņa man saka: „Ira, tu taču stāsti par šo vietu!”. Ja uzkāpj otrajā stāvā, tur ir tādas durvis, šeit tās ir kā dekorācija, bet manā izrādē durvīm ir būtiska loma. Tāpēc man šī kafejnīca ir mīļa, turklāt šeit cilvēki tiešām nāk, lai parunātos. Manas izrādes galvenā tēma ir cilvēki un viņu savstarpējās attiecības. Tas ir kā aicinājums – parunāsimies.”

Irina Saveļjeva sarunā uzsver Daugavpils teātra vadītāja Oļega Šapošņikova nopelnu – viņš savulaik izlēma nodibināt Daugavpils teātra mūsdienu dejas trupu, kādas nav nevienā citā Latvijas teātrī: “Zinu, ka citviet dejo uzaicināti dejotāji, taču viņus aicina uz konkrētiem projektiem. Mūsu teātrī notiek pavisam citādāk, mēs veidojam unikālus aktierus, un viņi vairs nav tikai dejotāji. Manuprāt, viņiem tikai dejot vairs nav interesanti, jo deja – tā ir tehnika, bet mēs ejam tālāk, tā vairs nav tikai deja, un tas nav tikai dramatiskais teātris. Mēs virzāmies, kurp pašlaik virzās visa mākslas pasaule. Pirms dažām dienām atgriezāmies no Parīzes, kurp mēs, visa trupa, devāmies, lai redzētu slavenā horeogrāfa un režisora Dimitrisa Papaiuanu (Dimitris Papaioannou) izrādi. Mēs guvām milzīgu gandarījumu.”

Irina Saveļjeva uzsver, ka viņu interesē dažādu mākslas žanru savienošana. Tas nozīmējot, ka visiem aktieriem ir jāpārvalda dejas tehnika – to, viņasprāt, nedrīkst atmest –, tomēr svarīgi attīstīties vēl citos virzienos. Kā piemērs tiek minēts darbs pie lugas “Affabulazione”, ko savulaik uzrakstījis itāļu režisors Pjērs Paolo Pazolīni. Tajā dejotāji ir aktieri, viņu aktierspēle pāriet kustībā, un robežas zūd. Nav iespējams izsekot, kurš no viņiem ir dejotājs, kurš aktieris.

Taujāta par trupas ikdienas darbu, Irina Saveļjeva atklāj: “Ja esam aizņemti ar jaunas izrādes iestudēšanu, tad nodarbojamies tikai ar to, un, protams, spēlējam kārtējās repertuāra izrādes, tās ir 3–4 izrādes nedēļā. Ja rodas pauze starp iestudējumiem, tad trenējam kādu tehnisku lietu vai apmeklējam kursus. Piemēram, “Čipolīno” iestudēšanas laikā dejotāji apmeklēja pole dance (deja ap pilonu) kursus. Tāpat bija ar poi – es pat nezinu, kā to sauc krieviski vai latviski –, tas ir, kad darbojas ar nūjām, kuru galos ir uguns. Mums tikai uguns vietā bija dārzeņi. Tas šķita aizraujoši un iederējās izrādē. Mums ir dejotājs Žeņa Mihailovs, kurš lieliski prot šo mākslas veidu, viņš rosināja to pamēģināt, mēs pamēģinājām un sanāca ļoti interesanti.”

Irina Saveļjeva ir horeogrāfe daudzām Daugavpils teātra dramatiskajām izrādēm, arī mūzikliem. Horeogrāfe atklāj, ka viņas zināšanas režisori sākotnēji maz izmantojuši, taču pēdējā laikā daudz kas mainījies: “Ja iestudē Oļegs Šapošņikovs, viņa izrādēs ir nepieciešama arī horeogrāfija. Mēs piedalāmies gandrīz visos viņa iestudējumos. Mūziklā “Džeina Eira”, kas ir ļoti pieprasīta izrāde, mēs dejojam tradicionālas dejas, kādas ierasts redzēt mūziklos. Citos iestudējumos esam kā kustību grupa. Tagad jau Daugavpils teātri grūti iedomāties bez kustībām.”

Sarunas noslēgumā jautāju, kā Irina redz nākotni un kurp varētu virzīties Daugavpils dejas trupa. “Es cenšos dzīvot šodienai. Mazliet jau ieskatos nākotnē, jo, kad strādā pie jauna darba, ir jāraugās uz priekšu, taču pats galvenais ir strādāt godīgi pašam priekš sevis. Nevar domāt – es gribu patikt visiem; tā nekad nebūs. Taču es ļoti ticu, ka skatītāju var audzināt, var veidot skatītāja gaumi. Mēs pamazām radām aizvien sarežģītākas izrādes. Taču galvenais ir darīt tā, lai pašiem būtu interesanti. Tas ir atslēgas vārds – pašam sev. Un skatītājs tam pievienosies, viņš nav muļķis, viņš sajūt īstu vērtību.”

Titulfoto: skats no izrādes “Čipolīno”