Rūta Pūce*

Džūdita K. Stīla (Judith K. Steel) ir Virdžīnijas Sadraudzības universitātes (Virginia Commonwealth University, VCU) Dejas un horeogrāfijas katedras asociētā profesore. Stīla ir ieguvusi maģistra grādu dejā Kolorādo Universitātē, kā arī kustību analītiķes sertifikātu Lābana/Bartenjefas Kustības studiju institūtā Ņujorkā. Stīla pasniedz laikmetīgo deju, improvizāciju, horeogrāfiju, anatomiju dejotājiem un dejas zinātni. 2024. gada rudenī Stīla bija Fulbraita stipendiāte, trīs mēnešus pasniedzot deju un horeogrāfiju Latvijā.

Rīgā Stīla strādāja galvenokārt ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas dejas studentiem, bet pasniedza arī meistarklases Rīgas Baleta skolā un tikās ar dejas studentiem no Latvijas Kultūras akadēmijas. Mums ir daudz kopīga, un mūsu tikšanās kafejnīcā netālu no parka viņas Rīgā pavadītā laika noslēgumā bija dzīvīga un prieka pilna. Mēs dalījāmies savā pieredzē par mācību metodēm un attieksmi pret dejotāja ķermeni. Stīlas pieeja dejas pedagoģijai ir tīra un precīza. Deju nodarbībās viņa vairāk strādā ar ķermeņa anatomiju, kas aizved līdz estētikai. Tas mani iedvesmoja pārdomāt arī manas pedagoģiskās metodes.

Rūta Pūce: Vērojot jūsu meistardarbnīcu Rīgas baletskolā ar baleta un laikmetīgās dejas audzēkņiem, pamanīju, ka sniedzat vērtīgu informāciju dejotājam, lai viņš anatomiski izprastu savu ķermeni katrā kustībā. Kas ir galvenie izaicinājumi šāda veida dejas pedagoģijas pieejā?

Džūdita Stīla: Pēc manas pieredzes, ir jāmācās no iekšpuses, nevis no ārpuses. Un problēma ir integrācija. Informācija ir, bet ne vienmēr tā uzreiz ieplūst dejas apmācībā. Jo tas prasa laiku un plānošanu – kā iekļaut anatomisko informāciju dejas uzdevumos un kustībās. Dejotājam ir vajadzīgs laiks, lai mainītu kustību modeļus, bet deju skolotājam vajag laiku, lai veidotu pieeju un pedagoģiju, kas to atbalstītu. Es joprojām ar to cīnos. Mums kā skolotājiem dejā ir jāiemāca arī spēcīga fizikalitāte, nevis tikai tas, kā stundu nogulēt uz grīdas un patiesi sajust savu ķermeni. Ir nepieciešams praktizēt abus.

Kā jūs raksturotu savu pieeju dejas pedagoģijai?

Es to salīdzinu ar sviestmaizi. Sviestmaizei ir daudz slāņu – olbaltumvielas vidū, pildījums, maize utt. Jūs varat izpētīt visus šos līmeņus, bet kas ir galvenais? Kas ir vissvarīgākā lieta, kas to satur kopā, lai kaut ko darītu gan baletā, gan laikmetīgajā dejā? Es to esmu noreducējusi uz svaru. Es mācu svaru un ķermeņa attiecības ar gravitāciju. Tā ir pirmā lieta.

Tāpēc, kad man ir jāveido dejas klases saturs, es izvēlos vienu tēmu (vienu prizmu), caur kuru modelēju visus uzdevumus. Pa ceļam varu pieskarties arī kam citam, bet, ja es pasniedzu dejas tehnikas stundu un nevēlos nodarbību pārtraukt, es šo izvēlētās tēmas informāciju sniegšu sākumā. Un tad nodarbības laikā es atkal pie tās atgriezīšos citu uzdevumu ietvaros un atgādināšu: te ir tāda pati ideja, kas sākumā, šeit tā atkal parādās. Tagad dejosim kustību frāzi ar šo tēmas ideju. Nodarbības tēma ieguļas visos uzdevumos, un iznāk minētā “sviestmaize”. Tā vietā, lai mācītu atsevišķas lietas, es cenšos klasē iekļaut anatomiju, svaru, kustības plūsmu. Es pastāvīgi cenšos integrēt, sintezēt un konsolidēt – kā mēs informāciju par ķermeni un deju varam iepakot, izpakot un pēc tam vēlreiz iepakot. Jo vairāk es mācos par domāšanas un motoriskās mācīšanās modeļiem, jo vairāk secinu, ka tieši domāšanas maiņa ir liela daļa no mācīšanās procesa.

Kā es varu iemācīt dejotājiem mainīt domāšanas veidu?

Es dodu audzēkņiem izvēles iespējas – jūs varat darīt to vai to, jums pašiem jāpieņem lēmums. Izmēģināsim abus – gan A, gan B. Kurš variants sajūtu ziņā ir labāks, kāds dejotājs tu gribi būt? Paša pieredze dejotāja ķermenim ir patiešām ātra atgriezeniskā saite. Dejotāji var atklāt sevi, un tas rada somatisko cilpu – viņi to atklāja paši savā pieredzē, jūs viņiem neteicāt. Un tas veido progresu.

Kā jūs strādājat ar dažādas sagatavotības studentiem no dažādām dejas vidēm?

Piemēram, es iedodu nelielu kustību frāzi uz grīdas, ko visi var ātri apgūt. Visi to dara. Sadalu grupu pāros, un studenti vēro, kā frāzi izpilda partneris. Viņi pamana, ka izpildījumi ir dažādi, klasē ir tūlītēja atgriezeniskā saite. Tā arī man ir iespēja pamanīt, kurš frāzi izpilda citādāk vai netiek ar to galā, un tad es varu akcentēt vienu lietu, piemēram, galvas svara izmantojumu, lai pārbaudītu tieši to un saprastu, kā tas izpaužas šajā frāzē. Tagad ar konkrēto uzdevumu strādā visi neatkarīgi no prasmēm, un es uzreiz redzu progresu šajā konkrētajā – galvas svara – lietā.

Pastāstiet par savu pieredzi, strādājot šeit, Latvijā.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā strādāju ar dažādas sagatavotības dejotājiem. Saskāros arī ar pretestību, kad daži teica, ka šo viņi darīs, bet šo nē, un mainīt to negrasījās. Bet es saņēmu arī pozitīvu atgriezenisko saiti par to, ka mācījāmies par ķermeņa darbībām, lai varētu labāk saprast, kas ir tas, ko viņi dara. Tā vietā, lai piespiestu studentus apgūt kādu īpašu dejas stilu, es cenšos viņiem sniegt universālu informāciju par ķermeni. Es neuzspiežu to estētiku, kas man patīk visvairāk. Esmu šeit trīs mēnešus, un ir bijušas cīņas, bet es domāju, ka mums izdevās sastrādāties. Es nevērtēju neviena iepriekšējo deju pieredzi, pat ja mēs dejojam dažādos stilos. Ievēroju, ka skatuviskās tautas dejas dejotājiem baleta stundā bija neticama artikulācija un kapacitāte ķermeņa lejasdaļā, savukārt lielāks darbs bija nepieciešams ar to, kā ekstremitātes sadarbojas ar ķermeņa centru (core – red.).

Mēs tikko esam beiguši kopīgu projektu ar akadēmijas džeza ansambli. Dejotāji sadarbojās ar mūziķiem, veidojot duetus. Darba radīšanā tika izmantota noteikta struktūra – gan attiecībā uz laiku, gan sadarbošanās formu. Un tas izdevās ļoti labi, jo struktūra ir objektīva lieta un palīdzēja gan dejotājiem, gan mūziķiem sadzirdēt un saskatīt struktūras savās atšķirīgajās disciplīnās. Bet attiecībā uz kustību izvēli – tās bieži tika balstītas personīgajā izpratnē par skaistumu un sev pierastajā estētikā. Savukārt improvizācijā tas nereti noveda pie atkārtošanās. Vai arī, kustoties bez spēcīga fokusa un nodoma, kad sajūtas nosaka formu, tika zaudēts kopējais skatījums uz kompozīciju. Vai tas nozīmē, ka tas ir “laikmetīgi”? Es domāju, ka improvizācija prasa daudz vairāk darba, nekā dejotāji to saprot; ir nepieciešams praktizēt šo prasmi… Kā koncentrēties kustību veidošanā, izmantojot variācijas par telpu, enerģiju, laiku, svaru. Šie ir dejas raksturlielumi, kas izpaužas dažādos veidos, veidojot rāmi.

Studenti apgūst tik daudz kursu – vēsturi, muzikoloģiju, pedagoģiju –, viņi ir akadēmiski ļoti spēcīgi. Tiek daudz runāts, lasītas lekcijas, bet pietrūkst nodošanās praksei, procesam un fiziskai izpētei. Jūs varat lasīt lekcijas, bet tās ir jāpapildina ar fizisko pieredzi, jo mēs runājam par ķermeni. Daudzas mācības un mācīšanās patiešām ir balstītas uz priekšējām smadzenēm, kas ir noderīgi un svarīgi, bet deja ir vairāk par smadzeņu aizmugures daļu un emocionālajiem centriem, intuīciju, būšanu kontaktā. Kā apvienot šīs divas pasaules? Tas ir jautājums, ko es uzdodu arī sev.

Jūs pasniedzat arī dejas zinātni. Kā integrējat prātu (zinātni) ķermenī (dejā)?

Manā pieredzē zinātnieki vairāk balstās medicīnā un ir akadēmiskāki. Es pasniedzu kursu kopā ar fizioterapeitu, kurss apvieno mākslu un zinātni. Mēs esam divi, un mēs esam neatlaidīgi: kognitīvā pieeja ir tāda, bet kā tā izskatās “laboratorijā”– kas ar šo zinātnes informāciju notiek deju zālē? Mēs zinātni piemērojam deju apmācībai. Izmantojam zinātniskus jēdzienus, lai pamatotu, ko mēs darām dejā, piemēram, apskatām Visuma fiziskos likumus – sviru, impulsu, gravitāciju, enerģiju – un nekavējoties tos pārvēršam dejā. Tas ir tas, kas man šajā procesā patīk. Pasaulē ir milzīgas zināšanas, ko varam izmantot dejā, ja spējam tās aktualizēt un iemiesot.

Smadzenes ieraksta modeļus. Piemēram, ja es mācos plié un veicu noteiktu kustību secību, manas smadzenes apgūst šo modeli neiroloģiskā veidā. Kad es par to domāju nākamreiz, manas smadzenes sāks atkārtot šo modeli, ja vien es nevēlos to mainīt. Lai modeli mainītu, man tas ir “jāizņem” no priekšējām smadzenēm un atkal jāpārstrādā pilnīgi citādāk, nekā mana nervu sistēma ir darbojusies līdz šim. Tāpēc ir grūti izprast modeli tikai ar prātu. Deja ir motoriska mācība.

Tātad – jums ir jāmaina sava domāšana, lai mainītu to, kā veicat kustību. Tāpēc ir jāatgriežas un jāpaskatās, kā es varu kustību sākt, lai saprastu, kas man ir jāmaina modelī, lai pārvietotos labāk un drošāk. Sinapse ir tad, kad divi nervi ir satvēruši viens otru un nosūta signālu muskulim – to ir grūti atsaukt. Un nervu sistēma ir haotiska; jums ir jāsamazina temps, jāelpo, jāpārgrupējas, lai izveidotu jaunu ceļu. Tas mani fascinē. Cilvēki, kas strādā ar somatiku, piemēram, ar ķermeņa – prāta centrēšanu (body-mind centering – somatiska metode, red.) vai Aleksandra tehniku, ir uztaustījuši ļoti vērtīgas lietas. Aleksandrs saka: “Pauzējiet, pirms veicat kustību, – ievērojiet, ko dara jūsu pleci, kā jūs elpojat, un tad veiciet kustību.” Ir jāiepauzē, jo pretējā gadījumā kustība ir tikai reflekss uz to, ko es jau protu darīt.

Deju apmācībā arī nepieciešama pauze vai reverss. Lai kaut ko mainītu, ir vajadzīgs kaut kas, kas iztraucē esošo plūdumu. Mēs kā horeogrāfi mīlam šos traucējumus, taču arī dejas tehnikas klasē tie strādā tikpat efektīvi. Ja esat pieradis dejot vienā veidā, izjauciet to! Liela daudzveidība — virziena maiņa, laika maiņa, telpas maiņa – dod studentiem iespēju no jauna izstrādāt stratēģiju un izaicināt savu nervu sistēmu, tas attīsta jaunas prasmes. Studentiem ir daudz veidu, kā izaicināt sevi un uzlabot savu sniegumu — izkļūt no vienlīdzības un “autopilota” purva.

Kā mēs varam būt ilgtspējīgi dejā, skatoties no ķermeņa puses?

Kad es biju jauna dejotāja, es guvu daudz traumu. Ja man ir jāsēž malā, jo esmu ar traumu vai man kas sāp, tas mani lēni iznīcina, tāpēc es iemācījos mainīt to, kā kustos. Es ne tikai veicu vairāk vingrinājumu, lai stiprinātu ķermeni, bet arī mainīju to, kā strādāju. Tas prasa pacietību – atpazīt un atklāt, kas ir patiesā problēma. Man ir jāizpēta, ko es varu darīt savādāk.

Katrs ķermenis ir atšķirīgs – kaulu struktūras, proporcijas. Ir kaut kas, uz ko mēs visi tiecamies, bet ceļš, kā katrs no mums to sasniegs, ir atšķirīgs. Visbiežāk konkrētam ķermenim būs jāatrod sava kustības izpildījuma modifikācija. Svarīgi ir to pateikt skaļi un atļaut meklēt sev (un saviem audzēkņiem) atbilstošu kustības izpildījumu.

Ilgtspējas definīcija ir kustēties ar pēc iespējas mazāku stresu locītavās un audos. Tas prasa labi nostādītu un elastīgu ķermeni. Kā es varu atrast vieglumu ķermenī? Ir jāatgriežas pie pamatiem – kur ir mana galva, kur asteskauls, kur atrodas kājas? Mēdz teikt (kā, piemēram, Aleksandra tehnikā): ja izdodas atrast precīzu galvas un pēdu novietojumu, viss cits nostājas savās vietās. Es domāju, ka ikviens var labi kustēties, ja strādā ar ķermeņa nostādīšanu.

Kad es skatos uz deju kompāniju, es vēlos redzēt dažādus ķermeņa tipus. Mēs visi nevaram uz skatuves izskatīties vienādi, mums ir jāpieļauj atšķirības, bet mēs nevaram attiekties pret to nevīžīgi. Mums ir jāzina, ko mēs darām, kā veidojam sevi.

Kā jūs tiekat galā ar brīžiem, kad pati piedzīvojat sava kustību modeļa iztraucēšanu? Kā parādās sajūta, ka pašam jāmaina savi modeļi?

Ir teiciens, ka cilvēks iet cauri septiņu gadu cikliem. Septiņu gadu laikā kādā savā dzīves jomā (piemēram, kļūstot par dejotāju) tu “atsities” pret sienu, un tad kaut kas ir jāmaina – veids, kā tu dejo, kā tu domā, kā tu māci vai veido horeogrāfijas. Arī es to esmu piedzīvojusi, atkāpos no tā, ko zinu. Mainīju domāšanu – meklēju jaunu informāciju, apmeklēju meistarklases. Esmu trenējusies baletā un modernajā dejā, pēc ilgu gadu dejošanas nolēmu atkal atgriezties skolā. Esmu mācījusies Anglijā, Lābana centrā, bet tad es uzzināju par Irmgardi Bartenjefu (Irmgard Bartenieff) Ņujorkā. Iestājos kustības analītiķu programmā  Ņujorkas Lābana/Bartenjefas Kustības studiju institūtā. Irmgarde bija fizioterapeite no Vācijas. Viņa izmantoja savas zināšanas par ķermeņa darbību un kinētiskajām ķēdēm un to, kā organizēt ķermeni, pielietojot Lābana principus. Tas bija darbs ar visu cilvēku kopumā, nevis tikai atsevišķu ķermeņa daļu izolāciju. Piemēram, kad mana kāja stiepjas uz augšu, kas notiek ar manu roku? Tas ir vairāk par integrāciju un savienošanu un mazāk par vienkāršiem vingrinājumiem. Koordinēt kustību, kas iet caur ķermeņa kinētiskajiem kanāliem.

Irmgarde man iemācīja, ka funkcionāli efektīvas un izteiksmīgas kustības veidošanā ir noteikti pamatprincipi. Sākumā tos pētām, guļot uz grīdas, bet pēc tam ceļamies un eksperimentējam telpā. Tas ir tas, kas man patīk šajā darbā ar principiem. Un tad citi turpina praktizēt un izstrādāt idejas, lai to turpinātu. Bet pamati ir jāpārzina precīzi un dziļi, tos nevar izmantot tikai virspusēji. Man ir problēmas ar skolotājiem, kuri aizņemas kaut ko no dažām metodēm, praksēm un vienkārši ievieto savās stundās, nesaprotot pamatus, jo īsti nezina, no kurienes tas nāk. Padziļināta mācīšanās un dziļa izpēte prasa laiku.

Ko varat ieteikt jaunajiem deju studentiem?

Holistisku pieeju… Dejotāji ir kaislīgi… Ir jāpieskaras tam, kas rezonē. Kāda ir kustības sajūta? Jāizmēģina visas dejas formas. Kompozīcijā izbaudiet kustību izpēti un daudzu, dažādu pieeju izmēģināšanu. Izvairieties veidot dejas darbus tā, it kā taisītu kaklarotu – šeit ir pērle, un šeit ir nākamā. Neatkarīgi no tā, cik lieliskas ir pērles, kompozīcija tad joprojām ir lineāra. Trūkst sarežģītības, deja kļūst divdimensionāla, zaudējot izteiksmes pilnību. Ja tā ir īsa kompozīcija, tā vēl var būt jauka, taču ir patiešām grūti veidot apjomīgu kompozīciju ar lineāru pieeju.

Lielā bilde ķermenī, lielā bilde kompozīcijā. Kontrolējiet, pēc tam ļaujieties brīvībai un vērojiet, kas notiek. Kustība ir kontrole un atlaišana. Tas, kas ir stabils, drīz būs mobils. Nav tādas lietas kā izolācija, viss vienmēr ir saistīts ar pārējo.

Lai būtu vērtīgs dejotājs, ir nepieciešamas visas šīs prasmes – improvizācija, kompozīcija, dejas tehnika. Jums jābūt inteliģentam kustību veidotājam, kurš var pieņemt lēmumus. Mums ir jāapmāca radoši mākslinieki. Mākslinieki!

*Rūta Pūce ir latviešu horeogrāfe, dejas pedagoģe Rīgas Baleta skolas Laikmetīgās dejas programmā un“Dance.lv Žurnāla” redaktore.