Izrāde kā skolas bērns. Recenzija par izrādi „Solo piecpadsmit”

25/06/2014

Elīna Bērtule*

Tad, kad jūs iesiet skatīties „Solo piecpadsmit”, izrāde, ļoti iespējams, būs mazliet citādāka nekā tā, ko es redzēju tveicīgā 3. jūnija vakarā, kad Olga Žitluhina Elvi Soulsystems muzikālā noformējuma klātbūtnē dejoja 14 horeogrāfu iecerētus dejas gabaliņus, kurus visus vienā līnijā savilkusi dejas dramaturģe Inta Balode. Olga zālē pamanīs citus cilvēkus, nebēdnīgi pasmīnēs citās vietās, un izrāde bez horeogrāfu sagatavotām vadlīnijām iegūs vēl citus un citādākus impulsus. Ļoti iespējams, tveice būs pierimusi un maija beigas vairs nebūs tik ļoti jūtamas.

Šķietamā apstākļu līdzdalība rada iespaidu par izrādes pašreizēju tapšanu. Piemēram, lekni sazaļojošie koki aiz atvērtajiem logiem piedalās scenogrāfijā ar savu zaļo intensitāti, dienasgaismas pārmaiņas iezīmē ilgāku laika posmu par faktisko, dejotājai pazīstamas un patīkamas sejas zālē rada neplānotas emocionālas kustības. Varētu domāt, ka pirmizrāžu grēks ir materiāla un izpildījuma nenoslīpētība, taču šajā gadījumā, neaizmirstot arī savas iepriekšējās zināšanas par izrādi kā par strauji tapušu projektu, iespaids ir par izrādes pilnīgu izveidošanos tās notikšanas un izdejošanas brīdī, nevis kā tapuša materiāla publisku parādīšanu. Es zinu, tas dejas izrādēm nav unikāls gadījums, bet man bija patīkami par to iedomāties tieši šajā reizē un tik uzkrītošā veidā.

Tapšanas apstāklis bija pirmais, ko apjautu, un tas savukārt aizved pie nākamās asociācijas. Skolas raksturs tas ir. Vai nu tas būtu visu 14 horeogrāfu un Olgas lielākoties dubultās skolotāja – skolojamā attiecības, kur kādreizējiem skolēniem jātiek galā ar nepieciešamību kaut ko nosacīti iemācīt. Vai arī tērpu un scenogrāfijas izbaudāmi brutāli košo krāsu saspēle, kas lika domāt par skolu sporta zālēm un pamatskolas iestādījumiem. Varbūt tas bija Olgas nebēdnīgums, vietumis redzamais fragmenta apgūšanas ceļš, brīžam skičveidīgā horeogrāfija. Olga delverīgā manierē it kā devās cauri skolas dienai, kurā stundas ir dažādas, ne vienmēr ir loģiski argumentējama stundu secība, arī stundu raksturs un interesantuma pakāpe ir dažādas, jo, kā mēs zinām, tikai sīčiem visu māca viens skolotājs. Un šajā ziņā lielākā daļa no 14 horeogrāfiem kaut kādā ziņā ir šie mazie skolnieciņi, kam Olga, jādomā, ir ne vienu lietu vien par laikmetīgo deju iemācījusi. Izrāde sākas kā vēl nepamodies rīts, pēc tam redzams nosacīts mācīšanās process, fragments, kas atgādina entuziasma nepiepildītu sporta stundu. Arī papīriņu mešana ierakstās skolas bērna dzīvē. Uz brīdi iestājas sagurums un mana skatītāja uzmanība atslābst (vai arī man bija ārkārtīgi interesantas paralēlā domas), taču tas nekas, es neesmu garlaikota, tikai atslābusi. Un galu galā tāpēc ir visa kopā savilcēja Inta Balode un skaņas mākslinieks Elviss, kuriem patiešām sanācis ļoti labi un par kuru pienesumu izrādē skatītāji var priecāties. Patiešām, kā gan bez kopainas izveidošanas un ļoti piemērotā un kvalitatīvā skaņu celiņa, kurš necenšas uzkrītoši savienot visus fragmentus, tomēr kuram smalkā veidā izdodas radīt pārejas.

Vēl man jāpiebilst par brīžiem, kas manā Olgas skolas dzīves skatījumā funkcionēja kā starpbrīži. Sākumā šķita, o, pag, tiešām, mēs visi tagad redzēsim, kā Olga novelk zeķītes un ko viņa iesāk ar zeķītēm? Un mēs ne tikai to būsim spējīgi redzēt, bet tas būs tas, uz ko būs vērsta mūsu uzmanība? Ha, jā! Pēc tam notiks vēl citas ķermeniskas starpspēles, un es jūtos mazliet priviliģēta, mazliet kā novērojusi reālistisku ainu. Atkal tā šobrīdējā tapšana un notikšana. Visu, kas jāizdara (piemēram, viens košs krekliņš jānomaina uz otru, jāsakārto kapucīte) drīkst darīt un redzēt, uz to drīkst fokusēt uzmanību. Man patīk šī nedalīšana rādīt/ redzēt vēlamajā un nevēlamajā.

Starp citu, man nesanāca izsekot, kurš ir kura horeogrāfa darbs. Par dažiem bija aizdomas, par citiem nevarēju tikt skaidrībā, kur viens beidzas un sākas nākamais. Ja sākumā es jūtos kā mazliet nīkulīgais skatītājs, kurš, pat dāsni apveltīts ar informāciju, nav spējīgs atšķirt elementāras lietas, tad vēlāk es atmetu šo savu ieceri un domāju, jā, jā, labi pastrādājuši, ja man nekrīt acīs robežas.

Un visbeidzot, par skolas laika jūtām liecināja arī glītajā programmiņā ietvertie horeogrāfu un dejotājas izteikumi par to, ko viņiem gribas darīt. Kopaina atgādināja bērnus, kuriem jautā, kas viņi grib būt, kad izaugs lieli, un horeogrāfi saka, ka viņi grib dejot un piedalīties projektos, un visādas foršas lietas darīt un piedzīvot. Un es skatos uz viņu kopējo izrādi un domāju, jā, ar jums visādas labas lietas notiks, jūs esat tik darbīgi un noguruši, un sirsnīgi. Skatoties izrādi, šķiet arī, ka labais un aizraujošais notiks ar mums visiem, kas bija te, Ģertrūdes ielā 101a. Lai gan par to esmu pārsteigta – es pirms izrādes nemēģināju grūst projām ziņas par gaidāmo skatāmvielu, un es biju lasījusi, ka dažiem horeogrāfiskā pieredze kopā ar Olgu bijusi visai satricinoša un uz savas dejas pieredzes pārvērtēšanu mudinoša. Es mazliet bažījos, ka es to redzēšu izrādē. Taču nē. Tas viss bija transformējies par pacilājošu vielu, viegli raupju, smīnīgu, negatavu kā skolas bērns. Taču apburošu un kustīgu skolas bērnu, kurš savam vecumam ir mazs, apķērīgs gudrinieks ar dumpinieka tendencēm.

Programmiņā lasīju, ka Olga Žitluhina bažījusies, vai cilvēki uz viņu varēs skatīties stundu. Jā, un varētu arī ilgāk skatīties, kā Olga novelk zeķītes un pārlaiž skatienu pār rindām. Tie, kam harisma, var daudz ko atļauties. Un galu galā bija arī mūzika, traki dziedoši putni un sarkanas botiņas, uz ko reizumis vērst uzmanību.

"Solo piecpadsmit", foto: Jūlija Žitluhina

 

*Elīna Bērtule par sevi raksta: “Man mazliet patīk rakstīt un periodiski arī mācīties dejot, parasti laikmetīgo vai klasisko deju, bet šīs divas patikas pret rakstīšanu un deju neesmu pārāk bieži radusi savienot kopā. Visvairāk interesē drēbes un mode, un šobrīd arī jūgendstils.”

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.