Izrāde “Inside” 2013. gada rudenī saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Prieks, ka izrādi novērtē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. 21. aprīlī “Inside” viesojās III Starptautiskajā laikmetīgās dejas festivālā “Točka”Omskā (Krievija), bet jau pavisam drīz, 14. maijā, viesosies festivālā NEW BALTIC DANCE ’14, kas ik gadu notiek Viļņā un ir viens no lielākajiem laikmetīgās dejas festivāliem mūsu reģionā. Šogad festivāls norisinās no 9. līdz 15. maijam. Viļņa nav tālu – vēl var paspēt aizbraukt! Festivāla NEW BALTIC DANCE ’14 programma.

-DANCE.LV žurnāls jautā Dmitrijam Gaitjukevičam, kā gāja Omskā?

-Gāja ļoti labi, visi bija apmierināti, zinu, ka baleta kritiķe no Jekaterinburgas raksta arī recenziju par izrādi. Pats Omskā biju jau trešo reizi, sanāk, ka esmu bijis uz visiem trim festivāliem, kas tur notikuši. Rādīju savu solo “Meiteņu sapnis”, biju žūrijā, pasniedzu meistarklases, un šogad izdevās aizvest arī “Inside”.

–Kā viņi tevi atrada? Un vai, vedot “Inside”, nācās arī pašiem meklēt kādu finansējumu? Esmu dzirdējusi, ka uz festivāliem Krievijā daudzi finansējumu ceļa izdevumiem meklē paši.

-Viņi mani redzēja festivālā Vitebskā, Baltkrievijā, tur arī festivāla direktore mani noskatīja un uzaicināja. Nē, finansējums pašiem nebija jāmeklē, viņi apmaksāja ceļa izdevumus, vīzas, dzīvošanu un arī nelielu honorāru.

–No fotogrāfijām redzams, ka izrādi “Inside” rādījāt lielā zālē. Vai publika sēdēja arī tālumā, vai arī izmantojāt tikai skatuvi?

-Vietas bija gan uz skatuves, mums ļoti tuvu, līdzīgi kā tas bija Nacionālajā teātrī. Bet publika bija arī zālē skatītāju vietās. Kopā bija apmēram 600 skatītāju. Arī tiem, kas sēdēja tālāk, izrāde patika. Un laikam tas bija lielākais skatītāju skaits, kāds bijis manām izrādēm.

–Vai pirms došanās uz Krieviju situācijas Ukrainā dēļ nācās domāt arī par politiku?

-Jā, bija jādomā gan. Domājām, vai braukt vai nebraukt. Skatījāmies arī uz to, kā rīkojās Nacionālais teātris. Viņi pēc izrādes bija aicinājuši skatītājus paust savu viedokli par Krievijas politiku Ukrainā. Puse bija vienā pusē, puse – otrā. Mēs domājām, ka varētu rīkoties līdzīgi – braukt, bet runāt par situāciju. Pirms brauciena sazvanījos ar festivāla organizatoriem, lai šo jautājumu pārrunātu. Viņi skaidroja, ka viņi visi ir pret Krievijas agresīvo rīcību Ukrainā, taču, viņuprāt, zālē viedoklis nebūt nav tik vienots. Turklāt daļa no festivāla finansējuma nāk no valsts. Tāpēc viņi aicināja mūs nenākt klajā ar nekādiem paziņojumiem. Sapratām, ka izvēle ir radikālāka – vai nu nebraukt nemaz, vai braukt un klusēt. Izlēmām braukt.

–Pavisam drīz “Inside” vedīsiet uz Viļņu. Vai festivāla direktors Audronis Imbrasas bija redzējis izrādi?

-Nē, nebija redzējis, bet pēc sarunas pagājušā gada festivālā “Laiks dejot” viņš teica, ka noteikti gribētu pie sevis parādīt manu izrādi. Aizsūtīju viņam video, un tagad brauksim.

-Nav jau viegli izvēlēties, bet kurš brauciens tev šķiet īpašāks?

-Omska ir īpaša tāpēc, ka ir ļoti tālu, tā ir pavisam cita pasaule. Savukārt, festivālam Viļņā ir cits vēriens – šogad, piemēram, tur viesojas arī “Ultima Vez”.