Linda Krūmiņa

Viss iesākas ar cienastu. Un kā gan citādi apvienot lielu grupu ar cilvēkiem, kuriem kopīga varbūt ir tikai pilsēta, kurā tie dzīvo? Par atšķirīgo un kopīgo vakara gaitā jādomā bieži. Uz to vedina gan redzētā deja, gan arī notikuma vieta – Vecmīlgrāvis.

Paņēmiens, kad tiek pētīts, integrēts vai izmantots kaut kas netradicionāls, nepieradināts, bija un ir neizmirstošs, un vienmēr aktuāls. Tiek atsaukts labi aizmirsts vecais, kam piešķir modīgu šarmu, lai kaut kādā mērā padziļinātu izpratni. Pašreiz tie ir dažādie Rīgas rajoni, kuri tiek apdzīvoti ar vairākiem pasākumiem, veidojot arī tā saucamos radošos kvartālus. Cilvēki tiek aicināti baudīt un ieraudzīt īpašo ārpus centra vidēs, kā VEF rajons, Sarkandaugava, Miera iela, Kalnciema kvartāls, Bolderāja, Mežaparks, Maskavas forštate, Ziemeļblāzma un Vecmīlgrāvis.

Kā jauns modes elements parādās ar nacionālo un folkloru saistītas detaļas, kā latviešu rakstu zīmes, Lielvārdes josta, tradīcijas, folklora, kuras tiek ietvertas dizaina objektos un ikdienas precēs. Tradicionālais un vēsturiskais tiek piedāvāti kā aktuālā prece, izceļot tās vērtības un nozīmi.

„No Vecmīlgrāvja ar mīlestību” ir izrāde, kura tapusi Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta “Deja iziet pilsētā” ietvaros. Tajā dejas skatītājiem atgādina par latviešu tradicionālo kultūru, kā arī iepazīstina un ar izpratni izklāsta mūsdienu pilsētas dzīvi. Izrāde aizved dejas interesentus uz attālo Rīgas rajonu – Vecmīlgrāvi, savukārt vietējiem deju pieved pie logiem. Izrādi veidoja un piedalījās horeogrāfi: Katrīna Albuže, Evita Birule, Dmitrijs Gaitjukevičš, Aldis Liepiņš, Elīna Lutce, Roberts Muciņš, Eva Vancāne un Kristīne Vismane, kā horeogrāfs un vadītājs tikai pieaicināts horeogrāfs Kūns Augustainens. Izrādes materiāls radies no vietējā rajona (Vecmīlgrāvja) izpētes, apvienojot latviešu tautas dejas un laikmetīgās dejas elementus.

Pētījumu veica izrādes dalībnieki, pamatā vērojot Vecmīlgrāvi un intervējot vietējos iedzīvotājus. Varbūt tieši no šīm intervijām arī radās ideja visus apsēdināt pie viena galda. No izrādes veidotāju bloga, kas tika rakstīts izpētes periodā: „Kā viena no kundzītēm teica:” Mēs ienāk pasaulē vieni un aizejam vieni.” Vai tā tas tiešām ir? Un ja tā, vai nevar iepriekš sagatavoties un izmainīt šīs sekas? Tai vietā, lai sēdētu uz soliņiem, sanākt pie viena galda, runāties un, dejot kopā, svinot dzīvi Vecmīlgrāvī.” To arī izrādē realizē kopīgās dejās un svētku sajūtas radīšanā. Lai gan tēmas un situācijas, kuras tiek skartas izrādes laikā, ir nopietnas un pat skumjas, kopīgā noskaņa ir rotaļīga ar labu daļu humora. Skatītāji pēc kopīgās iesildošās dejas, kuru nodemonstrē R. Muciņš un K. Vismane, paklausīgi vēro tālāk notiekošo, lai ik pa laikam vienotos atzinības pilnos aplausos. Izrādes laikā aplausi pāršalc Vecmīlgrāvja bloku māju pagalmu vairākas reizes. Tas liek domāt par vietas un publikas kontekstu. Ņemot to vērā, turpinu izrādi vērot ar daudz atraisītāku sajūtu un neminstinos aplaudēt vai skaļāk iesaukties pie nākošajiem dejotāju akrobātiskajiem trikiem. Vieta un atmosfēra kalpo, lai skatītājiem nebūtu neērti reaģēt, komunicēt savā starpā un arī ar dejotājiem.

Izrāde norisinās gigantisku blokmāju ielenkumā, plašā, betonētā mašīnu stāvvietas laukumā. Laika gaitā vietējo bērnu bariņi skraida apkārt, vai nu atkārtojot deju soļus, vai dodoties uz dzīvokļiem pēc siltākām sedziņām, lai varētu turpināt skatīties izrādi. Citi savukārt notiekošo vēro no savu dzīvokļu logiem. Tādas logu ložas paveras visapkārt divpadsmit stāvu mājās. Dejotāji un arī skatītāji, tādējādi tiek novietoti tādā kā izolētā un bez paslēptuves esošā skatuvē, atgādinot varbūt pat krātiņu. Māju iedzīvotāji notiekošo var vērot no sev drošām pozīcijām. Tādējādi novērotāju lomas tiek mainītas. Pirms tam dejotāji, klīstot pa Vecmīlgrāvja ielām, vēroja vietējos iedzīvotājus, pašiem viņiem to nezinot, savukārt tagad vietējie vēro dejotājus un neviens tā īsti nezina, cik šo skatītāju ir.

Nenoliedzami, priekšstati un stereotipi par ārpus centra mikrorajoniem ir gan spilgti, gan pretrunīgi, gan noteikti arī maldīgi. Ar šo projektu mēģina kaut nedaudz atklāt patieso rajona būtību. Tomēr centra iedzīvotāju piesardzīgo attieksmi var viegli nolasīt viņu (arī manis) radītajā tūristu attieksmē. Uz Vecmīlgrāvi brauc kā uz tādu eksotisku vietu, no kuras, domājot par dzīvesveidu, domāšanu, paražām utt., sagaida kultūras šoku. Jāteic gan, ka izrādes noteikumi šādu pilsētnieku pārākuma sajūtu ļoti ātri neitralizē, un blokmāju ieskautais pagalms tikai palīdz.

Izrādē tiek skarts Latvijā vienmēr aktuālais dažādo nacionalitāšu konflikts. Kā spēcīga metafora kalpoja D. Gaitjukēviša solo gabals. Šajā gadījumā latviešu un krievu nacionalitātēs netika meklētas labās vai sliktās puses vai izcelts kaut kas ievērības vērts, bet gan atzīts, ka vienā cilvēkā mīt abi, bet apkārtējā vide uzliek spiedienu kādas puses izvēlei. D. Gaitjukēvičs vēro savas rokas, teikdams: „Labā, ļevaja, viens, dva, trīs, četire… pravaja, kreisā… es, ja…” Viņā mīt abi, bet kaut kas no ārpuses ļoti uzbāzīgi un kategoriski liek izvēlēties vienu no savas personības daļām. Vai šis kāds ir sabiedrība? Bet tik abstraktos jēdzienos konfliktu nav iespējams aplūkot, tādēļ šis „kāds” ir blakus esošais – tu, es, viņš un viņa. Tādēļ tas mudina domāt par mūsu (maniem) veidotajiem un uzbāzīgi piemērotajiem stereotipiem, kaut vai braucot uz Vecmīlgrāvi.

Vairākas no ainām ir spēcīgas un atklātas, bet, pateicoties veidotāju izpratnei un ieinteresētībai cilvēkos, viņu stāstos un atveidotajās personības, neviens no tēliem vai situācijām nekļūst aizvainojoši. Intervijās un novērojumos iegūtais tiek iztulkots fiziskajā valodā, izmantojot arī tekstu, gan izsaukumos, gan arī veselos pārstāstos. Vienā no emocionāli spilgtajām ainām dzirdam K. Vismani stāstam kādas sievietes pārdomas pēc redzēta ugunsgrēka. Viņa apgalvo, ka koks ir vienīgais, kurš viņu spēj uzklausīt un saprast, un ka uguns patiesībā ir laba, tā atbrīvo telpu no visa sliktā. Kādā citā ainā saprotam, ka vērojam sākotnēji ļoti rupju un varbūt pat vardarbīgu ainu, tomēr izmantotās metaforas to pārvērš humoristiskā. Dejotāji, stāvot pašu izveidotā rindā, galā saņem buču no E. Lutces. Drīz vien izraisās konflikts par to ka, E, Vancāne ir ielīdusi rindā pa priekšu. A. Liepiņš par šādu rīcību E. Vancāni uzbrūkošā toni nolamā un tikpat rupjā tonī jautā :”Tev, ko mīlestību vajag, ja?! Nu tad …” Bet brīdi, kad, pēc pieredzes spriežot, būtu jāseko sitienam, tā vietā E. Vancāne tiek apbērta ar skūpstiem no pārējiem nokaitinātajiem rindā stāvētājiem.

Izrādes mērķis bija, nevis kariķēt un pasmieties par apkārtni, bet gan iedziļināties un kopā baudīt tajā notiekošo. Nopietnie brīži mijās ar smieklīgajiem, lēnie ar ātrajiem, mierīgie ar intensīviem un ļoti fiziskiem numuriem, tādējādi skatītājus gan aizkustinot, gan arī izklaidējot. Balanss tika ieturēts, un skatītāji no Vecmīlgrāvja aizbrauca, vai iegāja kāpņu telpās ar mīlestību un atmiņām par brīnišķīgi pavadītu laiku kādā no Ziemeļblāzmas ielas autostāvietas laukumiem.

Projekts „Deja iziet pilsētā” turpināsies arī augustā un septembrī, kad Rīgas iedzīvotāji būs aicināti iepazīt un apciemot Sarkandaugavu un Grīziņkalnu.