Inta Balode

Sagaidot izrādi „Nakts ceļotājs” (veidotājas Fiksdāla, Langorda, Bekere), kas būs skatāma festivāla Homo Novus ietvaros 4. un 6. septembrī, publicējam tekstu, kurā DANCE.LV žurnāls, notikumā klāt neesot, arī mazliet mitoloģiska ceļojuma garā mēģina noskaidrot, kā Fiksdālas kompāniju un viņu izrādīto darbu procesā uztvēra jūlija sākumā Bebrenē. Jā, Bebrenē ! Tieši tur vasaras sākumā notika pirmā projekta Wilderness dance rezidence.

Ko cilvēki Bebrenē stāsta par Fikskdālu un viņas trupu

www.kedja.net Wilderness sadaļā varam lasīt, ka Wilderness tic MĀKSLAS spējai būt par kūdītāju reģionālajai attīstībai un Tam, ka MĀKSLA it obligāts dzīves kvalitātes nosacījums visās sabiedrībās.

Latvijā jau notikušas divas keðja Wilderness dance rezidences – Bebrenē un Ainažos. Par saikni starp abām norises vietām manā apziņā kļuva Jurgita Gruberte no Bebrenes. Viņa ir cilvēks, kas Bebrenē uzņēmusies šefību par Wilderness māksliniekiem. Viņas atbilde uz manu jautājumu, ar ko viņa nodarbojas ikdienā, ir brīnišķīgs stāsts par īstu mūsdienu lauku entuziastu, kurā nav ne miņas no „laukiem” vārda sliktajā nozīmē. Jurgita ir fizioterapeite-Šrotas terapeite – tā nu viņas pamatnodarbošanās ir kustība, ārstnieciskā vingrošana, masāža, mācība par veselīgāku dzīves veidu, kā viņa pati raksturo „provinciālais fitness”. Viņa organizē sabiedriskus pasākumus, uzņem tūristus, ja ļoti vajag, pat kļūstot par ekogidu un pavāru. Jurgita aktivizējas arī etnogrāfijas un folkloras jomā ar nelielu „piešprici” no arheoloģijas, jo lēnām pati auž savu arheoloģisko tautastērpu. Vēl Viņa dzied Bebrenes folkloras kopā “Ritam” un par sevi raksta: „Intereses ir veidojušās no spējas komunicēt, darboties radoši un spējas ģenerēt idejas. Veltot laiku sabiedrībai, saglabāju svarīgo ģimenes lomu. Manī pulsē atklāšanas un radīšanas prieks. Vislabāk atpūšos vairāku dienu mūzikas festivālā vai pie moto stūres. Plašas sociālās intereses veidojušas manī tolerances un līdzcietības īpašības. Esmu cilvēkmīlis gan svētkos, gan ikdienā.”

17. jūlijā Jurgita ar savu „Vespu” (skaistu sarkanu mopēdu ar maksimālo ātrumu 60 km/h) aizbrauca no Bebrenes uz Ainažiem. Izbrauca no mājas 8:00, bija klāt Ainažos ap 17:00 (apskatieties kartē uz attālumu!). Nākamajā dienā atpakaļceļā jau pie Puikules „Vespai” pārplīsa eļļas caurulīte. Tā nu viņas ģimene ar otru mopēdu brauca no Bebrenes palīgā (mājās tieši bija vajadzīgā rezerves daļa). Rezultātā jauks ģimenes izbraukums uz trim dienām. Vai nav skaisti? Un tik precīzi atbilst Wilderness nosaukumam.

Bet kā tad gāja Bebrenē?

“Norvēģu horeogrāfe Ingri Midgarda Fiksdāla kopā ar Pernilu Holdenu, Ingeleivu Berstadi, Eivindu Seljestu un Kristīni Helgebostadi no 13. jūnija līdz 4. jūlijam bija rezidencē Dvietē, kas ir reģions Latvijas dienvidaustrumos, un pazīstams unikālo palienes pļavu dēļ. Pēc trim nedēļām, kas tika pavadītas Bebrenes ciematā un izejot cauri Jāņu svinēšanai latviešu garā, Ingri un viņas kompānija 3. jūlijā beidza savu rezidenci ar izrādi vietējai publikai. Norvēģu grupa strādāja ar norvēģu dzejnieces Janne-Camilla Lyster “Vi forlot den stille skogen” (“Mēs pametām kluso mežu”), topošā darba pirmizrāde notiks oktobrī Oslo. Mākslinieku piezīmes un uzņemtās fotogrāfijas iespējams aplūkot Wilderness blogā: kedjawilderness.tumblr.com,” tāda ir pamatinformācija, kas tika izplatīta par pirmo Wilderness rezidenci Latvijā.

Lai uzzinātu vairāk, ir jāceļas augšā un jāiet ārā. Es mēģināju. Nekad iepriekš nebiju bijusi Bebrenē vai Dvietē. Uz manas mentālās kartes nebija pat šo nosaukumu. Es gribēju aizbraukt uz izrādi vai vismaz uz pāris mēģinājumiem. Es sazinājos ar projekta menedžeri Lauru Stašāni un jau ieguvu zināmu priekšstatu par to, kā klājas Bebrenē. Es uzzināju, ka viesu uzņēmēja Jurgita Gruberte (jūs jau tagad viņu pazīstat) ir brīnišķīgs cilvēks. Nu man vēl jo vairāk gribējās doties uz Bebreni. Bet beigu beigās izrādes dienā es netiku, un mākslinieki bija pārāk jūtīgi, lai ļautu man ielūkoties mēģinājumos. Tādēļ bija jāmaina stratēģija. Sapratu, ka patiesībā tas, kam ir galvenā nozīme un kas pavisam cieši saistās ar keðja Wilderness ideju ir tas, kā rezidenci uztver vietējie iedzīvotāji.

Bebrenes metode

Nākamajā nedēļā pēc Ingri Midgardas Fiksālas darba procesa “Mēs pamētam kluso mežu” izrādes es izveidoju sarakstu ar svarīgākajiem telefona numuriem, uz kuriem jāzvana, lai noskaidrotu, ko domā ciems. Man tas bija viegli, jo pati esmu no tāda paša lieluma ciemata: bibliotēka, pasts, skola, vienīgais pārtikas veikals, vietējā pašvaldība. Izrādās, Bebrenē ir divas „ekstras”: tūrisma informācijas centrs (telefona numurs tāds pats kā pašvaldībai – ļoti loģiski!) un blogs, kas tā arī saucas “Bebrenes blogs”. Blogs izskatās ļoti labi un tiešām ir atjaunināts ar visjaunāko informāciju. Tā ir diezgan reta parādība, varat vienu reizi minēt, kurš veic vairumu ierakstu? Jā, Jurgita Gruberte.

Kad saraksts bija gatavs, es sāku zvanīt. Stādījos priekšā kā Inta Balode no dejas žurnāla un jautāju, vai cilvēks telefona otrā gala ir redzējis norvēģu mākslinieku izrādi, vai varbūt bijis uz kādu no viņu pasniegtajām jogas nodarbībām.

Bebrenes stāsts

Pirms sāku zvanīt uz izvēlētajiem telefona numuriem, rēķinājos ar trim lietām:

– Ir vasara un ir jauks un saulains laiks, tāpēc cilvēki izmanto atvaļinājumus, lai strādātu dārzā vai atpūstos pie upēm un ezeriem;

– Tikko ir beigušies Dziesmu un deju svētki, tāpēc visi tūkstoši iesaistīto droši vien pēc svētkiem ir noguruši un vēl aizvien turpina atkopties;

– Ir skolēnu vasaras brīvlaiks, tāpēc droši vien skolās būs grūti kādu sazvanīt.

Tūrisma informācijas centrs. Zvanam uz stacionārā tālruņa numuru neviens neatbild. Zvanam uz mobilo tālruni atbild sieviete (sarunas beigās noskaidroju, ka viņas vārds ir Benita Štrausa, vietējās pašvaldības vadītāja, vēlāk uzzinu arī to, ka viņa draudzējas ar Jurgitu). Jā, viņa redzēja izrādi, bet viņai blakus ir cilvēks, kas varēs pastāstīt daudz vairāk. Es saku, ka gribētu dzirdēt arī viņas viedokli. Viņa stāsta, ka māksliniekus satika arī pirms izrādes, ka viņa palīdzēja risināt dažus ikdienas jautājumus, ka rezidences laikā nekādu problēmu nebija. Viss pagāja ļoti labi, mākslinieki strādāja ļoti atbildīgi. Komunikācija ar vietējiem cilvēkiem bija ierobežota valodas barjeras dēļ. Viņa bija arī uz jogas nodarbībām; viņi kopā svinēja Jāņus, kad arī muzicēja kopā. Uz jogu gāja kādi seši cilvēki. Benita domā, ka būtu labi, ja būtu bijusi aktīvāka komunikācija ar vietējiem iedzīvotājiem. Un kā viņai patika izrāde? Par to vairāk pastāstīs kolēģe.

Te nu es izdzirdu Jurgitas balsi. Ne uzreiz pavaicāju viņas vārdu, bet tas tāpat kļūst skaidrs jau pēc pāris teikumiem. Jurgita stāsta par izrādi un rezidenci kopumā: “Tas bija topošās izrādes jēlais materiāls, bet tam jau bija izrādes forma, bija arī neliela pasēdēšana pēc izrādes. Viņi rādīja, ko šajā laikā ir padarījuši – izrāde bija bez gaismām, bez dzīvās mūzikas. Viņi tikai Bebrenē sāka strādāt pie jaunās izrādes. Mākslinieki atbrauca ar manuskriptu, vienu nedēļu viņi strādāja tikai ar to. Izrāde ilga 40 minūtes, no kurām 20 minūtes bija mazāk aktīvas, bez kulminācijas, tāpēc mazāk pieredzējušiem skatītājiem tas varēja šķist diezgan nogurdinoši un lēni, viss notika kā palēninātā filmā.  Nākamās 20 minūtes bija daudz aktīvākas. Mākslinieki darbojās arī ar redzes leņķi. Publika sēdēja uz grīdas, zemāk nekā dejotāji, tādēļ arī uztvere mainījās. Izrādes idejas bija skaidras; tās bija plašas, bet ne abstraktas. Bija apmēram 30 skatītāju, tostarp tūristi no Daugavpils un Rīgas. Diemžēl uz sarunām pēc izrādes palika ļoti maz cilvēku, lielāka daļa aizmuka, un bija jau arī diezgan vēls. Tā nu mākslinieki aizbrauca, īsti nesaprotot, kā izrāde tika uztverta, viņiem patiešām pietrūka diskusijas. Ko cilvēki runāja pēc tam? Vērtējums bija ļoti pozitīvs. Protams, tā ir jauna lieta un tāpēc mazliet biedējoša, bet pat vecākā paaudze novērtēja izrādes kvalitātes, viņiem bija kaut kas, par ko padomāt, viņi guva īpašu pieredzi. Interesanti, ka jaunajai paaudzei pietrūka šova un glamūra, viņiem pietrūka ārējā skaistuma. Mēs esam apmierināti, ka viss pagāja labi un ka mākslinieki bija apmierināti. Viņiem bija mierīga atmosfēra, lai varētu produktīvi strādāt, mēs nespiedām viņus iesaistīties visos pasākumos. Ciems juta rezidences klātbūtni, bet, protams, vispirms jau tie, kuri bija ieinteresēti un paši gribēja iesaistīties.”

Pasts. Darbiniece, kas paceļ klausuli, neredzēja izrādi. Viņa gribēja iet uz jogas klasēm, bet darba grafika dēļ netika arī uz tām. Es vaicāju, vai kāds runāja par izrādi? Nē, neviens nav iesaistījies sarunās, attieksme ir ļoti neitrāla. Vai viņa zina, kurš noteikti bija uz izrādi? Viņai tad būtu vēlreiz jāielūkojas blogā, bet viņa atceras, ka pavisam noteikti tur bija Zeltiņu ģimene un daži skolotāji.

Pārtikas veikals. Cilvēks, kas atbild uz zvanu, nav bijis uz jogas klasēm, viņa pēc darba parasti ir nogurusi, tāpēc viņa negribēja iet arī uz izrādi. Jā, mākslinieki nāca iepirkties. Viņa pirka dažādas lietas un pirkās ļoti daudz. Viņi runāja savā valodā un angliski, viņi paņēma visu, ko vēlējās pirkt, un tad pārdevēja viņiem parādīja kases aparātā, cik jāmaksā. Nē, viņi neiemācījās latviešu vārdus vai frāzes. Un gandrīz neviens no vietējiem nerunā angliski. Es vaicāju, vai viņa zina kādu, kas bija uz izrādi. Viņa necentās īpaši noskaidrot. Bet tur bija ļoti maz cilvēku; viņa redzēja to no bildēm blogā. Es jautāju, vai ir dzirdējusi kādas atsauksmes. Viņa saka, ka viss tagad ir ļoti klusu, nav dzirdējusi nekādas pārdomas par izrādi, bet nu viņa nav arī īpaši interesējusies. Vietējās pašvaldības vadītāja Benita Štrausa noteikti bija uz izrādi, un viņa ir draugos ar Jurgitu, tāpēc man vajadzētu zvanīt viņām. Es jautāju, vai bibliotekāre bija uz izrādi. Jā, bija gan. Un es tieku pie bibliotekāres mobilā tālruņa numura.

Bibliotekāre. Es jautāju, vai viņa redzēja izrādi. Jā, viņa redzēja. Es jautāju, vai viņa varētu mazliet pastāstīt par to, kā viņai tā patika. Viņa iesmejas un saka, ka viņa pašreiz ir ļoti aizņemta. Es jautāju, vai drīkstu pārzvanīt vēlāk? Jā. Kad? Pēc divām stundām. Es zvanu tieši pēc divām stundām. Nav atbildes.

Skola. Ir atbilde. Viņa saka, ka visi ir atvaļinājumā, ka viņa neko nezina, ka viņa nezina nekādu žurnālu, viņa ir apkopēja.

Kultūras nams. Atbildes nav ne uz zvanu pa tālruņa līniju, ne arī uz zvanu pa mobilo tālruni kultūras nama direktorei Inārai Lapai. Nav nekāds brīnums, tikko beigušies Dziesmu svētki. Zvanu Inārai nākamajā dienā un sazvanu. Viņa nebija uz izrādi, jo bija Rīgā Dziesmu un deju svētkos. Viņa negāja arī uz jogas nodarbībām, jo tās notika vakaros tieši tajā laikā, kad viņai mājās ir darbi. Līdz šim viņai vēl nav sanācis ne ar vienu parunāt par to, kā pagāja izrāde, tas tāpēc, ka viņa ir aizņemta ar gatavošanos nākamajiem pasākumiem. Viņa māksliniekus satika Jāņos; viņi palīdzēja ar muzicēšanu un arī palīdzēja izrotāt govis ar vainagiem. Mākslinieki bija ļoti atvērti, vienkārši cilvēki. Kultūras namā bija divas jogas klases; braucot garām, viņa redzēja ārpusē daudz mašīnu. Ināra man iedod Inetas Vasiļevskas telefona numuru, jo viņa noteikti gāja uz jogas nodarbībām.

Ineta Vasiļevska. Viņa negāja uz jogas nodarbībām, bet viņa man atsūtīšot citas meitenes telefona numuru, kura pavisam noteikti gāja. Saņemu īsziņu ar Ingas Zeltiņas telefona numuru un atceros, ka esmu jau dzirdējusi par Zeltiņiem, kas pavisam noteikti redzēja arī izrādi.

Inga Zeltiņa. Es sāku ar jautājumu par jogas nodarbībām (gan tāpēc, ka mani pie viņas sūtīja kā pie cilvēka, kas gāja uz nodarbībām, gan tāpēc, ka iepriekšējo sarunu laikā esmu pārliecinājusies, ka joga ir populārāka un par to ir vieglāk runāt nekā par izrādi). Inga stāsta, ka uz jogu bijusi tikai vienu reizi un ka bijis ļoti interesanti. Diemžēl viņa nevarēja tikt uz visām nodarbībām, bet viņas svaine gan gāja uz visām, viņa varētu pastāstīt vairāk. Es jautāju, vai Inga bija uz 3. jūlija izrādi. Jā viņa bija, un viņai izrāde ļoti patika. Viņai patīk izrādes, kuras liek padomāt. Tā bija lēna, to skatoties viņa atslēdzās no visas pasaules; kulminācijas daļa bija ātrāka. Kad izrāde beidzās, viņa domāja – kas tas patiesībā bija? Ir interesanti iztēloties, kāds būs rezultāts. Inga cer, ka septembrī viņai izdosies aizbraukt uz Ingri izrādi, kas notiks mežā Rīgas pievārtē festivāla Homo Novus ietvaros. Es jautāju, vai bija viegli saprast izrādi. Katram ir savas asociācijas; Ingai izrāde bija par lauku mieru un harmoniju un tam kontrastējošo pilsētas dzīvi, kad dodies turp studēt. Ingas septiņgadīgajai meitiņai arī izrāde ļoti patika; viņa redzēja to kā kaut ko ļoti mistisku, viņa skatījās ļoti uzmanīgi. Skatītāju bija visai daudz, tuvu 30, viņasprāt, tas ir ļoti labi tik mazam ciematam (atceros, ka pārtikas veikalā man teica, ka uz izrādi bija ļoti maz cilvēku). Vai rezidences klātbūtni varēja sajust? Mākslinieki uztvēra darba laiku ļoti nopietni, dienas laikā viņi visu laiku strādāja. Vietējie cilvēki ir aizņemti; tie, kas gāja uz jogu gan satika viesus. Viņi arī kopā muzicēja Jāņos. Tas bijis ļoti jauki, viņam pat nav bijušas vajadzīgas notis, visi ļoti ātri un viegli iejutās noskaņās un melodijās. Ko šāds projekts dod vietējai sabiedrībai? Ir grūti pateikt, bet galvenokārt tā ir iespēja redzēt atšķirīgus, mazāk ierastus kultūras aspektus, tādus, ko nav iepriekš redzējuši. Inga bija redzējusi dažas laikmetīgās dejas izrādes internetā, bet ne pārāk daudz. Latvijas laikmetīgās dejas izrādes apkārtnē nav rādītas. Viņa ir bijusi uz baleta izrādi Jēkabpilī, un tur bija ļoti daudz skatītāju. Es saku, ka diezin vai uz laikmetīgās dejas izrādi atnāktu tikpat daudz. Inga domā, ka pirmo reizi būtu daudz cilvēku, un pēc tam atsijāsies un nāks tie, kas tiešām grib skatīties. Vēl viņa uzsver, ka cilvēki ļoti reti pērk biļetes iepriekš, jo nezina, vai gadījumā nebūs labs laiks lauku darbiem.

______________________________________________________________________________

*pasvītrotas ir frāzes, kas šķiet būtiskas un simptomātiskas, un daudz pasaka gan par vispārīgām idejām, sajūtām un vērtībām, gan arī par to, kā tika uztverta rezidence, izrāde un laikmetīgā deja kopumā.