1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Ārzemju pieredze, Laikmetīgā deja, Sadarbība
  4. /
  5. Izdejot rētas. Atmiņas par Korejas pieredzi

Izdejot rētas. Atmiņas par Korejas pieredzi

Kristīne Brīniņa

Nesen man pienāca sūtījums no Losandželosas – grāmata, kas foto esejas formā stāsta par režisora Kristofera H. K. Lī (Christopher H.K. Lee) pieredzēm un atklāsmēm dokumentālās filmas “Pēdējā asara” (“The Last Tear”) tapšanas procesā. Neparastā kārtā arī es piedalījos šajā filmā kā aktrise un dejotāja. Grāmata man atgādināja par “Dance.lv Žurnālam” sen apsolītu rakstu. To gribēju sagatavot jau pirms četriem gadiem, lai pastāstītu par veiksmes un nejaušu apstākļu sakritību, kas 2015. gadā mani aizveda uz Dienvidkoreju, kur norisinājās filmēšana. “The Last Tear” tika veltīta korejiešu sievietēm un meitenēm, kuras Otrā pasaules kara laikā nonāca Japāņu armijas gūstā un tika pakļautas seksuālajai verdzībai. Filma šobrīd ir izrādīta vairāk nekā 100 dažādos pasaules festivālos un guvusi pāri 60 apbalvojumiem. 2016. gadā filmas saīsinātā versija tika izrādīta prestižajā Kannu kinofestivālā.

Viss sākās ar vēstuli, kurā Kristofers iepazīstināja ar sevi – korejiešu režisoru, kurš aptuveni 20 gadus dzīvo Losandželosā un pēdējos 10 gadus ir veltījis dokumentālā kino žanram. Viņš uzsvēra savu interesi par vēsturiskiem faktiem un vēlmi par tiem atgādināt savā daiļradē, pamatā koncentrējoties uz jauniešiem kā svarīgāko savu darbu mērķauditoriju. Viņš stāstīja, cik nozīmīgi, viņaprāt, ir mācīt jaunajai paaudzei apzināties nežēlīgos pagātnes notikumus, lai viņi tos ņemtu vērā, veidojot nākotni, kā arī lai rosinātu cieņu pret cilvēkiem, kas ir bijuši šo notikumu liecinieki. Izvērstās vēstules noslēgumā Kristofers aicināja mani filmēties savā jaunajā projektā.

Biju pārsteigta. Veids, kā viņš mani atrada, bija pavisam netīšs. Studiju laikā 2011. gadā kino jomas students lūdza manu palīdzību mācību darbā, kura nodošanas termiņš bija teju iztecējis. Viņam bija uzdots nofilmēt video, kurā tiek atspoguļotas septiņas emocijas. Gala darbu autors ievietoja savā Youtube kanālā ar nosaukumu “seven emotions. contemporary dance.”

Dažus gadus vēlāk režisors Kristofers Lī vēlējās atrast dejotāju, kas iecerētajā dokumentālajā filmā izdejotu dažādas emocijas, piešķirot darbam poētiskumu. Viņš ierakstīja atslēgas vārdus Google meklētājā, un minētais studiju mājasdarbs bija pirmais, kas parādījās. Kā viņš pats teica, tas bija tieši tas, ko viņš meklējis. Šo gadījumu bieži vien saviem audzēkņiem minu kā piemēru, lai atgādinātu, ka nekad nevari zināt, kurp šķietami nenozīmīgs mājasdarbs var aizvest.

Filmēšana Seulā ilga nedēļu, un tās laikā norisinājās satikšanās ar vienpadsmit vairāk nekā 80 gadus vecām sievietēm, kuras bija seksuālās verdzības upuri. Tajā laikā Koreja bija nabadzīga un daudzi meklēja izglītības un darba iespējas, kā iznākumā jaunas sievietes un meitenes, sākot no aptuveni 13 gadu vecuma, tika aizvilinātas no valsts un nonāca Japānas armijas gūstā, kur kļuva par seksuālām verdzenēm. Tas tika panākts ar solījumiem par nonākšanu vietā, kur viņas var realizēt savas ieceres. Daļa tika nolaupītas arī varmācīgā ceļā. Šīs sievietes sauca par “komforta sievietēm”. Viņas tika izmantotas līdz pat 50 reizēm dienā, sagraujot viņu ķermeni un garu. Tiek lēsts, ka sagūstīja līdz pat 200 000 sieviešu, tostarp no Ķīnas, Indonēzijas un citām Āzijas valstīm, bet galvenokārt tieši korejiešu sievietes. Šobrīd Dienvidkorejā dzīvas palikušas ap 50 savulaik seksuāli izmantotās sievietes. Viņas pašas izvairās no apzīmējuma “komforta sievietes”. Viņas sevi dēvē par harmoni jeb ‘’vecmāmiņām’’. Katru trešdienu šīs vecmāmiņas dodas pie Japānas vēstniecības pieprasīt Japānas valdībai atvainošanos un kompensāciju par notikušo varmācību. Nekas no prasītā joprojām nav sniegts (vairāk par to var izlasīt šeit). Dažas atbalsta politiskās platformas, dažas ir locekles organizācijās, kas strādā pie tā, lai seksuālajā verdzībā cietušās sievietes tiktu sadzirdētas. Lielākā daļa šo sieviešu dzīvo nabadzīgos apstākļos.

Filmas tapšanas laikā mēs bijām liecinieki rētām, kas ir atstātas uz viņu miesas. Viņām netika uzdoti jautājumi saistībā ar pagātni (par to savas brīvības laikā tās gana daudz tikušas iztaujātas). Režisors vēlējās zināt, kādas ir viņu dzīves vērtības. Visām vienojošā atbilde bija dzīves dotais laiks – viņas vēlētos, lai būtu vairāk laika, ko dzīvot. Šodien, kad neskaitāmi jaunieši Korejā izdara pašnāvības, šķiet paradoksāli redzēt dzīvotgribu sievietēs, kas ir pieredzējušas neizmērojamas šausmas. Jauniešu pašnāvību dominējošais iemesls ir depresija, kuru bieži izraisa vecāku spiediens apgūt profesiju, kas nodrošinātu finansiāli stabilu dzīvi. Vairums mācās par ekonomistiem. Lielās konkurences dēļ šajā sfērā ir augstas prasības, kas uzliek lielu slodzi un psiholoģisko un emocionālo spriedzi, ko jaunieši neiztur. Vecāki vēlas nodrošināt, lai viņu bērni dzīvotu apstākļos, kuros nebūtu jācieš bads un jāpieredz grūtības, ar kurām vecākās paaudzes saskārušās. Secinājumus katrs varam izdarīt paši. Atskatoties uz šo projektā gūto pieredzi, vēlos, lai mana divus mēnešus jaunā meitiņa nekad nesaskartos ar vardarbību, kas ir bijusi un joprojām pastāv, un, lai, neraugoties ne uz ko, viņai nekad nerastos vēlme izbeigt dzīvi. Tas mani mudina iesaistīties labākas tagadnes un nākotnes izveidē. Pat tad, ja dažkārt šķiet, ka esmu kā kolibri putns, kas ar ūdens pilienu knābī cenšas apdzēst milzu ugunsgrēku džungļos.

Joprojām nezinu, kādēļ es, latviešu-moldāvu-uzbeku sieviete, piedalījos šajā filmā. Pat neatceros, vai uzdevu šo jautājumu režisoram. Iespējams, tādēļ, ka šie vēstures fakti neattiecas tikai uz Āzijas sievietēm, bet uz pasaules iedzīvotājiem kopumā. Filmā mans uzdevums bija ar kustību starpniecību atspoguļot pārdzīvojumu slāņus, kas skāra verdzībā nonākušās sievietes. Uzdevums bija izaicinošs un no iejušanās viedokļa ļoti grūts. Viņu pieredzēto es nevaru aptvert, tikai ar iztēles un empātijas palīdzību blāvi nojaust.

Filmu pati neesmu redzējusi, tādēļ grūti spriest, bet tās gūtie panākumi liek domāt, ka režisoram ir izdevies iecerētais – atgādināt pasaulei par sievietēm, kuras aizvada savu dzīves nogali, nesaņēmušas atvainošanos par pāridarījumiem un atņemto dzīves laiku. Neatkarīgi no “komforta sieviešu” tēmas politiskajiem un sociālajiem aspektiem, veidojot filmu, Kristofers H. K. Lī juta atbildību palīdzēt cietušajām sievietēm un meklēja iespējas, ko varētu darīt viņu labā. Viņš apzinās, ka nav iespējams izdziedēt sāpīgo atmiņu un traģisko stāstu atstātās sekas, bet tic, ka, pieminot un aptverot pieredzētās ciešanas, upuriem tiks sniegts nepieciešamais morālais atbalsts un sajūta, ka citi nav vienaldzīgi pret notikušo.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.