Rita Spalva

18. maijā tika piedzīvots nozīmīgs notikums latviešu skatuviskās tautas dejas žanrā – Ķīpsalas hallē bija skatāma jauna koncertprogramma „Jaunus rakstus izrakstīt”, ko radījuši septiņi horeogrāfi ar Jāņa Ērgļa un deju ansambļu „Teiksma” un „Teiksmiņa” atbalstu. Kā uzsvēra koncerta vadītājs Raimonds Celms, visi deju autori saistīti ar minētajiem kolektīviem – ir vai nu dejotāji, vai sevi apliecina kā pedagogi.

Man apbrīnas vērta liekas mākslinieciskā vadītāja Jāņa Ērgļa gatavība riskam visplašākajā nozīmē. Pirmkārt, risks ir vairāku mēnešu garumā uzticēt savu ansambli vēl nepieredzējušiem autoriem. Otrkārt, riskanti ir uzticēt jaunajiem veidot koncertu lielai skatuvei ar plašu skatītāju loku. Visbeidzot, riskanti ir iekļaut programmā arī pašam savas dejas, lai norādītu jaunajiem autoriem uz augsto uzstādījumu. Izrādās, ka izveidotajai programmai ir arī t. s. „slēptās” vērtības – tā Jānis Ērglis atzīmē 20 gadu darbu „Teiksmā”. Te būs neliels ieskats septiņu jauno horeogrāfu piedāvājumā.

JVLMA horeogrāfijas katedras maģistrants Jānis Kalniņš labi izprot gan fizisko, gan emocionālo bērna varēšanas amplitūdu un veiksmīgi to iestrādā dejās – patīkami skatīties kompozīciju „Meitiņa mīļā” ar interesantu, mūzikā un tekstā pamatotu dejas spēli. Domāju, ka šī deja varētu ieinteresēt arī citus deju kolektīvus. Veiksmīga ir arī šī paša autora „Teiksmiņas ” C grupai veidotā „Adi, raksti, tautumeita”. Tomēr kritika no manas puses pienākas Jāņa Kalniņa horeogrāfijai „Senču valsis”, kas veidota vidējās paaudzes dejotājiem, – tāda monotona valsēšana pa vienveidīgiem apļiem šķita gaužām neinteresanta gana pieredzējušajiem dejotājiem un arī skatītājiem. Gribu atgādināt jaunajam kolēģim, ka vidējās paaudzes vecums vēl ne tuvu nav „senči”, jo tie ir spēkpilni cilvēki gan savā privātajā, gan arī skatuves dzīvē.

Iepriecināja Aijas Konstantes kompozīcijas mazākajiem – dejas „Pirkstiņš” un „Šurpu-turpu”. Piemērots mūzikas materiāls, bērniem pieejami un saprotami risinājumi. Patīkami bija redzēt, ka mazie labi orientējas telpā, saprot dejā iekļautos uzdevumus un centīgi tos arī īsteno. Lai arī kompozīcijas risinājumā vienkāršas, tajās jaušama autores profesionalitāte un pārliecība. Patīkamu kontrastu koncerta kopskaņā, kurā dominēja dziesma, ienesa šajās dejās izmantotā instrumentālā mūzika. Toties ne tik veiksmīga likās Aijas Konstantes veidotā „Tautiešami roku devu”, ko dejoja „Teiksmas ” studija. Man te pietrūka kādas atslēgas, kas pavērtu horeogrāfes skatījumu uz šo populāro tautasdziesmu. Domāju, ka galvenais iemesls ir gaužām nabadzīgā instrumentācija un vienmuļais dziedājums, kas acīmredzot neveicināja autores fantāziju. Savukārt Aijas Konstantes veidotā „Padejoji, saimeniece” uzrunāja ar skaidru horeogrāfisko vadmotīvu, saprotamām pāru attiecībām, kustību saistību ar mūzikas intonācijām. Tomēr radās tāda kā nepabeigtības sajūta neizstrādātā fināla un diezgan statisko dejas zīmējumu dēļ. Taču Aijas Konstantes dejās saskatīju autores stabilitāti un prasmi rīkoties ar horeogrāfisko materiālu.

Cerīgs ir Māra Konstanta veidotās dejas „Brāļu gabals” iznāciens – sešpadsmit „Teiksmiņas” E grupas zēni stājā un iznesībā vislabākajā nozīmē atdarina autora dejas izpildījuma manieri. Protams, dejotāja Māra Konstanta skatuves tēls ir atpazīstams vai visiem skatuviskās tautas dejas draugiem, un tas ir atdarināšanas vērts. Taču, iecerēta kā sacensību deja, tā visai drīz sāk „bremzēties”, jo dominē frontāla dejas uzbūve, kas to dara statisku. Sacensību dejā gribētos redzēt arī spilgtākas soļu kombinācijas. Deja kļūst raitāka līdz ar meiteņu uznācienu, taču īstu kulmināciju tā arī nesasniedz. Pietrūka kādas „odziņas” dejas risinājumā.

Pārdomas un asociāciju virkni izraisīja Māra Konstanta veidotā „Gulēja saulīte ābeļu dārzā” (oriģinālā – “apiņu dārzā”). Apsveicama interesantās, kvalitatīvās un grūti interpretējamās mūzikas izvēle. Koncertprogrammā labi iederas dejas liriskais raksturs, smalkā horeogrāfija, vieglums kustībās un izpildījumā. Kompozīcijai ir skaidra koncepcija, tā jūtīgi reaģē gan uz mūziku, gan dziesmas tekstu. Horeogrāfiskajā risinājumā gan ir dažas mazliet neveiklas vietas, arī jāpārdomā tā saucamais „priekšpēdējais gājiens”, kuram būtu jākļūst par dejas kulmināciju. Būtu jāpadomā par materiāla variēšanu, atsakoties no tā vairākkārtējas vienveidīgas atkārtošanas. Mazliet vēl jāpiestrādā, un Latvijas deju kolektīvu repertuārā varētu ienākt intonatīvi jauna deja. Šķiet, deja „Sveika, moza meitenīte” tapusi spēcīgā Jāņa Ērgļa daiļrades iespaidā – ātrums, tehnika, dinamika ir galvenie dejas raksturotāji. Veidojas netverama sajūta, ka horeogrāfija sacenšas ar mūziku, mēģinot panākt tās tempu. Te es ieteiktu māceklim Mārim Konstantam izvērtēt kādu no meistara Jāņa Ērgļa straujajām dejām – kā veidot dinamiku ar horeogrāfiskās norises tempa maiņām, negaidītiem kontrastiem, pauzēm un, protams, arī zīmējumu.

Spriežot pēc koncerta programmā ievietotās informācijas, horeogrāfe Marta Helēna Vanaga, tāpat kā kolēģis Jānis Kalniņš, ir ļoti pieprasīta skatuviskās tautas dejas laukā. Blakus studijām JVLMA maģistrantūrā, jaunie autori ir vadītāji trijos kolektīvos – TDA „Ķekaviņa”, TDA „Šeku reku” un TDA „Zīle”. Un vēl arī, protams, dejo „Teiksmā”. Teorētiski tas laikam ir iespējams, taču no savas pieredzes varu uzņemties apgalvot, ka šāda noslodze visai drīz var novest pie pārdegšanas, kam seko profesionālā paviršība. Koncertā iekļautas četras Martas Helēnas Vanagas kompozīcijas. Horeogrāfes personīgais rokraksts vēl nav nostabilizējies, un autore daudzkārt izmanto jau aprobētus dejas paņēmienus. No visa piedāvātā varētu pievērst uzmanību dejai „Tālu, tālu aiz jūriņas” – interesanta un niansēm bagāta mūzika, poētisks teksts rosināja autori iet dziļumā, meklēt jaunu izteiksmi dejotāju izvietojumā un zīmējumos, solistu saspēlē. Deja uzrunāja, taču lika arī domāt par cēloņsakarībām dejas kompozīcijā. Kā zināms, „tāpat vien” nekas nenotiek ne dzīvē, ne uz skatuves. Tāpēc mazliet naivs liekas risinājums, kad meitene (soliste) aiziet pie cita, jo to saka priekšā teksts. Un kur ir notikuma dramaturģija horeogrāfijā? Tikpat naiva ir „atraidītā solista” aiziešana no skatuves dejas laikā. Dejas horeogrāfija būtu padziļināma ar šī trīsstūra attiecību risinājumu. Ja tam pietrūkst meistarības, varētu pārdomāt dejas koncepciju un meklēt citu risinājumu solistiem. Varbūt autorei neiznāca „būt skolā”, kad augstskolā tika pasniegtas dejas dramaturģijas likumības? Tad iesaku steidzamā kārtā meklēt grāmatās – kas ir dejas scenārijs, kā eksplikācija palīdz sakarību meklēšanā, kas ir konflikts horeogrāfijā, kādi ir tā risinājumi utt. Tātad turpināt izglītoties.

Druvis Anusāns vēlējās veidot deju „Smukā meitiņ’” laikam jau kā teksta ilustrāciju par meitiņām-kleitiņām. Lai arī „pucēšanās” ir aktuāla visu paaudžu meitenēm, šajā gadījumā bērnu vecums nelikās atbilstošs izvēlētajai dejas tematikai. Līdz galam nav izveidots arī meitenes solo dejojums, kam par šķērsli varētu būt tieši bērna vecuma neatbilstība. Te un vairākkārt koncerta laikā gribējās atgādināt autoriem, ka horeogrāfijai ir jāizriet ne tikai no mūzikas, bet arī teksta. Dziesmas teksts, iestrādāts dejā, kļūst par darbības kontekstu, un horeogrāfam jājūt teksts tikpat lielā mērā kā mūzikas intonācijas. „Deja nav tikai kustību savirknējums,” – tā Druvis Anusāns izteicās dialogā ar koncerta vadītāju, un viņa radītā deja „Šī naksniņa pēdējā” to pierāda – tajā ir skaidri saprotams vēstījums, attiecības, skatuves nervs. Taču… pietrūka skatuves laika izteikties līdz galam. Deja paliek bez kulminācijas un tātad arī bez atbildes – ar ko personāžiem beidzas šis stāsts. Iespējams, ka to iespaidoja mūzikas garums, vai pareizāk – īsums. Iesaku autoram mazliet ”sapresēt” šo skatuves laiku, fināla daļā atsakoties no vairākiem atkārtojumiem, arī pašu finālu risinot uz skatuves, ne aizgājienā.

„Teiksmas ” dejotājs Dāvis Ērglis ir vēl tikai 1. kursa students JVLMA, taču jau jaunrades konkursa laureāts, arī trīs deju autors koncertprogrammā. Ir pamanāms, ka horeogrāfam veidojas jau kādas individuālā rokraksta pazīmes – kombinācijās balstīta horeogrāfija, horeogrāfiskās darbības loģika, pamatīgums kustībās, kas ļauj skatītājam tās labi nolasīt. No piedāvātā izvēlos deju „Ai, saulīte, mēnestiņi” – no sākuma līdz galam izsvērtu vēstījumu par nesatikšanās tēmu. Patika tēmas risinājums, kas ļauj skatītājam ne tikai vērot deju, bet arī sekot līdzi horeogrāfa domai, apspēlējot motīvu “Kā saul’ un mēness satiekas, kā stāstīja tās pasakas” (Rainis)… Mani uzrunāja šīs dejas asociāciju radītā vīzija.

Reinis Rešetins šajā koncertā likās visai daudzveidīgs. Deju „Sargā savu jaunu prātu”, ko izpildīja „Teiksmiņas” E grupa, uzskatu par koncerta ieguvumu. Veiksmīgi atrasts puišu vadmotīvs, pāru saspēle, dejiskums un dejotāju azarts radīja totālas dejas iespaidu šo vārdu labākajā nozīmē. Ja nu būtu kas iebilstams, tad tikai pret dejas nosaukumu, kas nekādi nesaistās ar tās raksturu. Līdztekus – ne pārāk veiksmīgs risinājums dejai „Danco, pusīt, cik tu gribi”. Dziesmas nerātnais un divdomīgais teksts varētu piestāvēt pieaugušiem dejotājiem, kam jau ir dzīves pieredze, taču ne „Teiksmas” studijai. Arī Jura Kaukuļa mūzika vēl arvien ir „ciets rieksts” skatuviskās tautas dejas horeogrāfiem. Taču neizpratnes moments iestājas jau pašās koncerta beigās, kad tiek nodejots Reiņa Rešetina „Delverdancis”. Pilnīgi nesaprotams autora piedāvātais risinājums – teksts par sevi, kustības un to izvietojums – par sevi. Te atkal jāatgriežas pie jau iepriekš teiktā – dziesmas teksts ir jāsadzird, jārespektē un arī jāinterpretē. Un, visbeidzot, būtu jāparunā par deju „Zem tupeles nedzīvoš’”, kas gandrīz vai sacēla kājās lielo auditoriju. Sekojot dziesmai, ir izveidota uz skatītāju aplausiem orientēta horeogrāfija. Es teiktu, ka 1+1 šajā gadījumā ir tikai 1.

Ko tad parādīja izveidotā programma? To, kā Jānis Ērglis ir izaudzinājis jaunus horeogrāfus, devis tiem iespēju sevi apliecināt, un, iespējams, uzaicinājis viņus uz sacensību. Es ieraudzīju, ka jaunie horeogrāfi ir uzticīgi Jāņa Ērgļa mākslinieciskajām vērtībām, kas ietver mīlestību uz dejas jēgas meklējumiem.

Foto: Kaspars Andersons