Inta BALODE

Visnepatīkamākais mirklis izstādē Atsegti ķermeņi: neredzēti+īsti bija medicīnas studentes baltā halātā jautājums: „Vai varu jums kā palīdzēt?” Atnācu kopā ar deviņpadsmitgadīgu jaunieti – satikāmies pie skolas pirms pusdienu starpbrīža. Pie otrā eksponāta atskan: „Kad es skatos uz tiem smuki sarkanajiem muskuļiem, man uzreiz gribas gaļu.” Pēc stundas alkas pēc gaļas mānījām ēdot BigMac. Biju sapīkusi, jo tā ir neizdevās saprast, vai paliek slikti skatoties uz īstajiem ķermeņiem vai nē. Iemesls banāls – brokastīs paēdu pelēkos zirņus ar speķi un slikti bija visu dienu. Organiskā pieredze.

Neorganiskā dvēsele, kura varbūt pastāv, izstādē liek domāt, ka žēl, ka tik nemākslinieciski, žēl, ka kaut kur redzētie tēli bez ādas skriešanas un loka šaušanas pozās nav atbraukuši uz Rīgu. Domāju, ka šis ir projekts, kuru var viegli svārstīt no mākslas uz medicīnas pusi, atkarībā no organizatoru izvēles. Mākslas kontekstā tik būtisks ir jautājumus par īstu/neīstu, ticu/neticu, redzu to, kas tas ir/vai to, ko tas simbolizē. Medicīnas kontekstā tik smieklīgi šķiet apgalvojumi – šausmas, mums uz to jāskatās! Jo tad jau ķirurģija un jebkura cita medicīnas nozare ir grēks un pastāv tikai kā sekas līķu apgānīšanai. Filozofiskā kontekstā – šausmas, man ir jāredz, kas es esmu! Briesmas, man ir jādomā par nāvi! Nāvei ir jābūt tikai speciālistu rokās, vairs nekādas vecāsmātes līķa turēšanas mājās. Atsvešinātība no savas nāves liek aizmirst stoiķu vērtīgo „Memento mori!” – „Atceries nāvi!” un dzīvo jēdzīgu un drošu dzīvi.

Vai es savu miesu viņiem dotu? Nedotu gan. Gribētu jau teikt, ka tāpēc, ka ir tik neskaidra likumdošana un nestabila pasaule, un kā lai zinu, vai manu nieri kāds neiekāro un neiegūst pirms manām beigām. Turklāt medicīniski aizvien grūtāk kļūst definēt, kad tad ir iestājusies nāve. Ik gadu pasaulē mostas vairāki beigti cilvēki. Taču patiesībā man, tāpat, kā gandrīz jebkuram rietumu cilvēkam ir tik liels ego, ka tas ir iesūcies arī ķermenī. Ir svarīgi, kur es gulēšu kapiņos, kas man būs mugurā, kā es nolūkošos uz to, cik dikti katrs raud manās bērēs. Kā es tāda plika stāvēšu izstāžu zālē un kāds pētīs manu līdz galam nenoskūto matiņu un domās, ka tieši apmatojums ir tas, kas nezin kāpēc raisa organiskas izjūtas. Gluži kā mats zupā.

Bet tiem, kas ikdienā domā par deju, var piedot ķermeņa pielūgsmi, jo ja ne plaušas, tad ne elpa, ja ne muskuļi, tad ne kustība, ja ne Ahileja cīpsla, tad ne plijē, ja ne gremošanas tad, tad ne diēta.

Intas BALODES recenzija par Anša Rūtentāla kustību teātra projekta Es un mans ķermenis izpētes fāzes  noslēgumu Īsti ķermeņi, neredzēti cilvēki