Inta BALODE
2011. gada 15. un 17. aprīlī Medicīnas vēstures muzejā bija iespēja ielūkoties Anša Rūtentāla kustību teātra (ARKT) jaunā projekta izpētes fāzes Es un mans ķermenis noslēgumā. Projektu 2011. gada janvārī aizsāka uzaicinājums pieteikties apgūt laikmetīgās dejas un kustību teātra pamatus un pāris mēnešus pavadīt sevis un sava ķermeņa mākslinieciskā izpētē horeogrāfes un kustību terapeites Santas Grīnfeldes vadībā. Projekta rezultātā uz skatuves kopā ar 4 īstajiem „kustoņiem” (ARKT dalībniekiem), arī vairākas neredzētas sejas ar pavisam īstiem un unikāliem ķermeņiem.
Pēc gandrīz 40 minūšu ilgās performances ir vairākas pēcsajūtas. Vispirms jau šķiet apbrīnojami, ka visi izrādes dalībnieki ir interesanti, ir pārliecinoši, ir tā vērti, lai uz viņiem skatītos nevis kā īstermiņa izpētes projekta dalībniekiem, bet gan kā pārliecinošiem izpildītājiem. Katrs zina, ko un kāpēc dara, ko jūt ik mirkli, un nekautrējas atsegt arī savas personības īgnās un nedrošās puses. Dažas meitenes, sākumā šķitušas kā nekad neizkustināmas, neatslēdzamas, uz performances otro pusi pēkšņi pārsteidz ar ekspresiju un spēju dominēt spēles laukumā. Jā, nav liels pārsteigums, ka gandrīz visas projekta dalībnieces ir sievietes. Taču interesanti, ka, cik nu var spriest no vizuālā iespaida, nebūt ne viena vecuma, struktūras un pasaules izjūtas. Arī vienīgais brīvprātīgais stiprā dzimuma pārstāvis nebūt neizskatās ar varu atdzīts un arī ne kā savu unikālo statusu baudošs. Kopā ar pieredzējušo ARKT dalībnieku Vilni Bīriņu skatuves telpā ienāk arī vīrišķais spēks un pašrefleksija, ko tik bieži negadās redzēt.
Tā kā projekts pieteikts kā pētījums, tad citas pēcdomas arī tādas mazliet pētnieciskas. Vispirms jau jautājums par robežu, kuru pārkāpjot skice, atrādīšana kļūst par izrādi? Kā uzsver horeogrāfe, šī vēl nav izrāde, izrāde tikai taps, iedvesmojoties no pētījuma rezultātiem. Lai gan skatoties jādomā, ka tikpat bieži šādi uzvedumi jau pavisam droši tiek dēvēti par izrādēm. Bet, kā jau tas laikmetīgiem procesiem piedien, katrs ir tas, kā pats sevi definē. Izrāde ir gatava vai nu tad, kad mākslinieks jūt, ka ir izdevies iekodēt skatuves valodā savu vēstījumu, vai arī tad, kad pirmizrādes datums ir pienācis par ātru. Un pat ja šķiet, ka elementi vēl nav saauguši vienā veselumā, arī tas vēl nenozīmē, ka izrāde nevar kalpot par būtisku pieredzes un pārdomu avotu skatītājam.
Blakus pārdomām par izrāžu struktūru, interesants ir arī jautājums par to, ko un kā projekta dalībnieki sajuta un pieredzēja mēģinājumu procesā un kas no tā ir redzams skatītājam? Vai rezultātā redzam individualitāšu jautājumus par savu ķermeņa pieredzi? Vienkāršā atbilde ir, ka nav nekādas iespējas dzīva cilvēka „es” atdalīt no viņa ķermeņa. Ja redzam mūsu priekšā cilvēku, redzam arī ķermeni. Cits lieta, vai ir iespējams uz skatuves redzēt „īstu” ķermeni, tas ir, tādu ķermenisko izpausmi, kas ir indivīdam raksturīga apstākļos bez novērotāja? Domāju, ka neskaitāmi laikmetīgās dejas horeogrāfi kā savu mērķi un savas mākslas virsotni redz tieši šādu izlikšanās atbūtni. Bet jau atkal, ir labi zināms, ka „autentiskumam” jeb precīzāk, autentiskuma ilūzijai, ļauj tuvoties tikai izcila meistarība, izcila sava ķermeņa, savas subjektivitātes pazīšana, pārvaldīšana un kontrolēšana. Tad sanāk, ja redzam kaut ko īstu amatieru izpildījumā, tad tas iespējams tikai kā nejaušība, kā neapzinātas epizodes starp kontrolēto īstumu?
Taču, ja jau visas projekta dalībnieces ir tērpušās tādās kleitās, kādas nu jau neviens pa īstam mugurā nevelk, tad horeogrāfes mērķis ir izpētīto prezentēt skatuviskā iesaiņojumā. Ka tik tas nav vecais triks ar izlikšanos – jocīga kleita ir it kā drošs aizsegs manai īstajai identitātei, un tādēļ ir daudzmaz droši, ka šie brunči ļaus īstajam ķermenim izpausties daudz brīvāk. Un tas, ka skatītājs (ja vien nav projekta dalībnieku radinieks vai draugs) redz neredzētus ķermeņus, ļauj iegūt distanci no personībām un tādējādi dod iespēju pieredzēt indivīdu un viņu ķermenisko izpausmju unikalitāti tikai šajā telpā un laikā.
Intas BALODES pārdomas par populārzinātnisko izstādi Bodies Revealed lasiet šeit.
Augstu vērtēju Intas spēju noformulēt jautājumu. Recenzijā uzdotie jautājumi mani rosina uz šo priekšnesumu paskatīties no citiem skatu punktiem.
“Tad sanāk, ja redzam kaut ko īstu amatieru izpildījumā, tad tas iespējams tikai kā nejaušība, kā neapzinātas epizodes starp kontrolēto īstumu?”
Domāju, ka tā nav nejaušība, bet gan horeogrāfa spēja radīt apstākļus, kad cilvēki spēj būt paši, vienalga vai amatieri, vai profesionāļi.