Islandes dzīvajā plūsmā. Saruna ar laikmetīgās dejas mākslinieku Klāvu Liepiņu

29/03/2021

Agnese Bordjukova

2020. gada vasarā pop-up kultūrtelpas “Točka” dejas rezidenču programmas ietvaros tapa mono dejas darbs “Grosombols”. Tās autors un izpildītājs izrādes sākumā vairākas reizes atkārto vārdu “Klāvs”, “Klāvs!”, “Klāvs?”. Pēc darba noskatīšanās kāda mana kolēģe patiesi arī jautāja: “Kas ir šis Klāvs?”

Laikmetīgās dejas māksliniekam Klāvam Liepiņam vaicāt un pārvaicāt vispār šķiet ļoti būtiski, tāpēc arī vienas atbildes uz jautājumu, kas viņš ir, nav. Līdzās šim jautājumam, sava vārda ilglaicīga atkārtošana var tik uzskatīta arī par autora sevis pieteikšanu Latvijas mākslas vidē. Deviņus gadus dzīvojis un strādājis ārpus Latvijas, lielāko daļu laika Klāvs Liepiņš pavadījis Islandē, kur 2018. gadā Islandes Mākslas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu laikmetīgajā dejā. Pēdējā laikā viņš meklē saikni ar dzimteni un iespējas radoši darboties arī šeit.

Tālās ziemeļvalsts izglītības, sabiedrības un mākslas vides atvērtā un iekļaujošā attieksme vairāk atbilst viņa personībai un rada plašākas iespējas radošai attīstībai. Islandē Klāvam viss notiek. Tur var viegli atrast vientulību, kas tik ļoti nepieciešama radošo procesu sākuma posmiem, tajā pat laikā viegli nokļūt visdažādākajos sadarbības projektos. Nupat viņš pabeidzis darbu “Netflix” filmu studijas projektā, kurā nopelnītais ļaus turpināt pārbūvēt ģimenes īpašumu Latvijā. To iecerēts izveidot par internacionālu, multidisciplināru rezidenču centru. Tāpat Klāvs nesen saņēmis piedāvājumu piedalīties Islandes mākslas biennālē “Fresh Winds #7”, kas notiks šī gada decembrī.

2018. Foto: Sandis Liass

“Galvenais ir “nečurāt biksēs”,” Klāvs iesmej, vienlaicīgi norādot, ka iesākt katru jaunu darbu vienmēr ir nedaudz bailīgi. Viņš atzīstas, ka vēlme salīdzināt Islandi un Latviju ir, tomēr mēģina to nedarīt, jo katrai valstij ir savs sociālpolitiskais un vēsturiskais fons, kas veido noteiktas atšķirības. Atšķirības pastāv, par to arī šajā sarunā, kā arī par pašsaglabāšanās instinktu, kas lika doties prom no Latvijas, un par Klāvam nozīmīgo mākslas kontekstā.

Klāva mūža sapnis no agras bērnības bija kļūt par aktieri. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš nokļuva teātra projektā, kurā liela uzmanība tika veltīta horeogrāfijai. Viņam, cilvēkam bez pieredzes, deja vienkārši “norāva jumtu”. “Bija gluži kā klišejiskos stāstos – es ļoti iemīlējos kustības radīšanā un izpausmē,” atceras Klāvs. “Aizraujoši bija izjust sava ķermeņa enerģētisko plūdumu un savas sajūtas izpaust fiziski. Mani saviļņoja ķermeņa sarežģītība. Viss, ko nevarēju saprast, bija ļoti aizraujoši. Salīdzinot ar tā laika priekšstatiem par aktiermākslu, deja šķita ārkārtīgi godīga, bet tajā pat laikā poētiska. Tur vēstītājs esmu es pats un mans ķermenis. Šo iemeslu dēļ sapratu, ka dodu priekšroku dejai – ķermeniski tiešākai, nepastarpinātākai izpausmei.”

-Ko tev deja nozīmē šobrīd?

-Man deja ir dzīves filozofijas izpausme. Nebeidzams kustības plūdums un ļaušanās tam ir mana pieeja dzīvei, kas sinhronizējas ar to, ko man nozīmē deja. Mācoties un izglītojoties, attīstās gan izpratne, gan prasmes, kā ar šo plūsmu iespējams manipulēt laikā, telpā un ķermeniski. Tas, kā dzīvoju un kā dejoju, ir viens veselums. Ķermenis, tā fiziskums un kustība ir pamata instrumenti, ko izmantoju, radot savus darbus. Mani interesē deja sintēzē ar video, performances mākslu un dažādiem materiāliem objektiem. Pārsvarā strādāju ar sociālpolitiski aktuālām tēmām. Šis ir komplekts, kas raksturo manu radošo darbību un intereses.

-Vai, tavuprāt, dejai ir kāds plašāks uzdevums vai ietekme? 

-Būt dejas māksliniekam, nodarbošanās ar deju prasa būt ciešā kontaktā ar savu ķermeni. Dejotāja uzdevums ir pārzināt savu ķermeni līdz pat dziļākajiem iekšējiem orgāniem un šūnām. Bieži arī no skatītājiem, kas nav profesionāli dejotāji, dzirdu, ka kustību prakse ir veids, kā cilvēkam nodibināt saikni ar paša ķermeni. Kapitālisms un patērētāju sabiedrības idejas veicina cilvēkos attālināšanos no tā, savukārt, deja ļoti skaistā veidā atgādina par šo saikni.

-Par ko ir būtiski runāt mūsdienās?

-Manuprāt, būtiski ir saprast, kad runāt. Runāt vajadzētu tikai tad, kad ir ko teikt. Nebaidīties dot sev laiku, lai izglītotos, veidot personīgo izpratni par lietām. Vismaz man ļoti svarīgi ir runāt tad, kad zinu, ko gribu pateikt, īpaši, radot mākslu. Šobrīd izpausmes veids, ko pats vēlos attīstīt savā darbībā, ir vieglums un atslābums, jo ne visam vienmēr ir jābūt smagam un analītiskam. Arī ne tad, ja tiek runāts par sarežģītām tēmām. Ir būtiski reflektēt par aktualitātēm, kas notiek gan lokāli, gan globāli, būt možam, sekot līdzi un komentēt, ar savu darbību palīdzēt veidot kolektīvo domu un atbalstīt demokrātiskās vērtības. 

-Vai ir nācies saskarties ar aizspriedumiem par savu profesijas izvēli? 

-Jā, protams. Klasiskais aizspriedums saistās ar to, ka es kā vīrietis esmu izvēlējies deju kā profesiju. Šis ir populārs lauciņš, kurā cilvēki sāk bliezt kritiku. Peļņas aspekts vairāk nodarbina ģimenes locekļus – bažas par to, ka šī profesija nenodrošina stabilus ienākumus. Viskrasāk kritiku izjutu studiju gadu sākumā Latvijā. Diezgan agri sapratu, ka mani neinteresē tikai ķermeņa kustība kā vienīgais dejas mākslas izteiksmes līdzeklis. Agri sāku interesēties par video, objektu un citu mediju sadarbību ar ķermeņa kustību. Toreiz no pasniedzējiem izjutu zināmu nosodījumu, kas lika domāt, ka mans redzējums neatbilst tam, kā tradicionāli veidojas dejas mākslinieks. Šie ir iemesli, kāpēc izvairos sevi saukt par dejotāju. Vispārpieņemtu izpratni, kas saistās ar šo apzīmējumu, nespēju atzīt. Man personīgi vārds “dejotājs” šķiet rāmis, kurš pieprasa tehniskas un fiziskas kvalitātes, ķermeņa uzbūves parametrus, kas ir pārāk ierobežojoši.

-Kāpēc aizbrauci no Latvijas? Vai Islande bija apzināta vai nejauša izvēle?

-Ir teiciens: “Kas der vienam, neder otram.” Ļoti vienkāršs un saprotams. Man nederēja pedagoģiskās metodes, kas bija Latvijas Kultūras akadēmijā. Tās drīzāk radīja sajūtu, ka deja nav man lauciņš un ka man to nevajadzētu darīt. Diezgan ātri sapratu, ka tāda mācību sistēma mani ierobežo. Atskatoties apzinos, ka pasniedzēju mērķis bija panākt ko citu, tomēr tajā laikā izdarīju secinājumus no tā, ko pieredzēju.

Studiju laikā Latvijā notika vairākas starptautiskas darbnīcas. Piedalījos apmaiņas programmas projektā Kopenhāgenā. Tur sastapu gan pasniedzējus, gan studentus no Islandes. Komunicējot ar šiem cilvēkiem, vairāk uzzinot par izglītības metodēm, kas tiek īstenotas viņu valstī, sapratu, ka tas ir tas, ko meklēju. Tas, ko izglītības iestāde kā institūcija var dot, lai es spētu pilnveidoties kā mākslinieks.  Lēmums doties uz Islandi bija diezgan straujš, pat traks. Nopirku vienvirziena biļeti, nezinot, vai tikšu uzņemts Islandes Mākslas akadēmijā. Tomēr man bija spēcīga iekšējā ticība tam, ka man tur ir jābūt. Šobrīd jau devīto gadu dzīvoju un strādāju Islandē.

-Lūdzu, raksturo Islandes Mākslas akadēmijas laikmetīgās dejas programmu.

-Apmācības metodes pamatā ir individuāla pieeja. Nepastāv viena kustību estētika vai izpratne par to, kādai ir jābūt laikmetīgajai dejai. Katrs students tiek veidots kā individuāls mākslinieks. Studentam ir ideja, un pasniedzēji rada apstākļus, lai katrs spētu to attīstīt atbilstoši savām vajadzībām un interesēm. Ir brīvība eksperimentēt, pieļaut kļūdas bez konkrētiem ierobežojumiem. Katram studentam ir piesaistīts supervizors, ar kuru var regulāri tikties un runāt par to, kas būtisks tieši individuālajā izglītības procesā.

Mācību programma tiek veidota pēc meistarklašu principa, kurā pasniedzēji no dažādām pasaules valstīm pasniedz nodarbības no vienas līdz sešām nedēļām. Nedz dejas, nedz teorijas priekšmetos nav viena pastāvīga pasniedzēja. Personību dažādība ir nozīmīga laikmetīgās dejas apmācībā.

Šī mākslas virziena stūrakmens ir individuālas un specifiskas kustību ekspresijas meklējums, jo cilvēku ķermeņi atšķiras. Islandes izglītības sistēma ļoti respektē šīs atšķirības. Spēcīgi to pieredzēju, redzot, cik dažādi attīstījās katrs students viena kursa ietvaros. Studenti ir grupa, kas darbojas un mācās kopā, bet katrs individuāli attīstās pilnīgi atšķirīgā virzienā.

Būtiski pieminēt, ka tika izmantota samērā jauna vērtēšanas sistēma, kurā students netiek vērtēts pēc noteiktas baļļu sistēmas, bet no katra pasniedzēja saņem individuālu analītisku aprakstu meistarklases beigās.

Pie tam studiju ietvaros katram studentam ir obligāti jāizmanto “Erasmus+” apmaiņas programma. Tā, manuprāt, ir fundamentāla nepieciešamība, lai studenti paplašinātu redzesloku un bagātinātu pieredzi, papildinot jau esošās zināšanas. Arī teorētiskās un praktiskās nodarbības papildina viena otru. Ir skaidrs, kurp virzās studiju process. Teorijā fokuss ir uz vēsturi, jo ir svarīgi zināt un izprast pagātni, bet vislielākā uzmanība tiek pievērsta mūsdienu sabiedrībā nozīmīgiem tematiem, kā feminisms, cilvēktiesības, vides aizsardzība, filozofijas jēdzieniem – morāle, groteskais un skaistais un citiem. Izglītības galvenais uzdevums ir atkārtoti pārvaicāt un pārbaudīt (re-examine, re-question) savu nostāju pret lietām, kas mums visiem ir nozīmīgas.

2019. Foto: Sāra Andželika Spillinga (Sara Angelica Spilling)

-Ja salīdzina Islandes un Latvijas profesionālās dejas vidi, kas ir atšķirīgais un kas kopīgais?

-Abās valstīs profesionālā laikmetīgās dejas vide ir neliela. Tomēr Islandē ir daudz vairāk platformu, kas piedāvā apstākļus un telpu radošajam darbam, nepieprasot kādu konkrētu estētiku. Nosacījumi radīšanai ir brīvāki, ir vairāk vietas eksperimentēt. Skatītāju izpratne, kā skatīties laikmetīgo deju un kā par to runāt, ir citā līmenī nekā Latvijā. Islandē ir vidusskolas, kur pasniedz laikmetīgo deju. Mācību programmas ietvaros skolēni iet skatīties dejas izrādes. Ir tāda sajūta, ka laikmetīgās dejas klātbūtne cilvēku dzīvēs jau kopš bērnības ir norma. Viņiem ir nacionālā laikmetīgās dejas kompānija, kas valstī tiek ļoti respektēta, izrādes pārsvarā ir izpārdotas. Laikmetīgā deja Islandē ir vērtība līdzās teātra iestudējumiem un citiem skatuves mākslas veidiem.

 Islandē ļoti viegli veidojas sadarbības. Daudzus cilvēkus šī vieta interesē gan dabas skaistuma, gan mākslas notikumu dēļ. Pirms Covid-19 pandēmijas Islande bija ļoti iecienīts tūristu galamērķis, daudziem ir sapnis šeit atbraukt. Tas veicina dažādību mākslas notikumu vidē. Daudzi ģeopolitiskie aspekti ir Islandes priekšrocība.

Latvijas dejas videi fundamentāli nepieciešams kaut kas tāds kā kultūrtelpa “Točka”. Tā ir tieši tāda veida platforma, kas Islandē ir uz katra stūra, un tur jebkurā mirklī ir iespējas radoši darboties. Tas ļoti palīdz māksliniekiem attīstīties. Ir labi, ka pastāv telpas un institūcijas, kas nostabilizējušas estētiskās vērtības un mākslinieciskos rāmjus, izvēloties, kāda veida darbus grib redzēt uz savām skatuvēm. Bet ir jābūt arī šīm neatkarīgajām telpām, kurās iespējams darboties daudz brīvāk. Brīvība ir vajadzīga. Nemazinot savu kā mākslinieka atbildību par rezultāta kvalitāti, iespēja realizēt savu ideju veidā, kā pats to vēlos, ir būtiska. Tā ir fantastiska sajūta, ko piedzīvoju, strādājot “Točkā”. Šī vieta ir viens no iemesliem, kāpēc vēlētos atgriezties Latvijā.

Es tikai nesen un pamazām atgriežos Latvijas dejas vidē, līdz ar to pilnīga pārskata un izpratnes par to man nav. Bet no tā, kas pieredzēts, dzirdēts un redzēts, rodas sajūta, ka dejas vide ir noslēgtāka, konservatīvāka un kritiskāka. Lai arī arvien vairāk jūtamas progresīvas pārmaiņas, tomēr kopējā dejas vides kompetence šķiet iestagnējusi tradicionālā izpratnē par laikmetīgo deju, bieži izjūtot ekspektācijas un kritērijus, kas vairāk saistīti ar 20. gadsimta tradīcijām modernajā dejā.

Projekts “Praktiskais latvietis”, 2018

-Kuru pats uztver par līdz šim svarīgāko darbu savā daiļradē?

-Jau no studiju laikiem tēma, kas mani interesē un ko pētu, ir maskulinitāte kā sociālā konstrukta ideoloģija un tās problemātika mūsdienu sabiedrībā. Kaut kādā mērā visos savos individuālajos darbos esmu pievērsies šīs tēmas risināšanai. Katrā nākamajā darbā idejas ieņem jaunu formu, veidojot plašāku un dziļāku izpratni. Šajā kontekstā personīgi nozīmīgākais ir mans pēdējais solo darbs “Grosombols”, ko veidoju 2020. gada vasarā Latvijā.

-Kāda bija rezonanse šim darbam un kas tev tajā ir nozīmīgs?

-Man vissvarīgākais ir, lai izrāde turpina dzīvot skatītāja prātā arī pēc tās izrādīšanas. Ja tā notiek, tad uztveru to par izdevušos.

Saņēmu dažādas atsauksmes un pārdomas no skatītājiem par šo tēmu. Skatītāju diskusijas par darbā aizskartajām paradigmām – dzimuma identitāti, uzvedības normām – liek domāt, ka šī tēma ir aktuāla daudziem cilvēkiem. Tās radītie jautājumi turpina dzīvot tālāk. Par šāda veida rezonansi esmu ļoti priecīgs un pateicīgs.

Daudzi cilvēki cieš no pastāvošajām uzvedības normām un gaidām, kas saistās ar idejām, kā jāuzvedas konkrētas dzimtes un dzimuma pārstāvjiem. Eksistē bioloģiskais dzimums un arī normas, ko uzliek sabiedrība. Manuprāt, šīs normas ir jāpārjautā. Tās ir jāmaina, jo tām nav jābūt absolūtām. Jāatver robežas uzskatiem, kas ir un kas nav vīrišķīgs vai sievišķīgs. Manuprāt, tas ir slinkums – nevēlēties iedziļināties un pieņemt citādo. Katram būtu jābūt izvēles iespējām – kā uzvesties, ko vilkt, ar ko nodarboties un kā izskatīties – bez apkārtējo nosodījuma. Cilvēki ir individuāli un atšķirīgi. Katram būtu jābūt tiesībām dzīvot saskaņā ar savām vērtībām vai vēlmēm. Islandes sabiedrībā šādas cieņpilnas un iekļaujošas idejas sen ir pašsaprotamas. Valstī šie jautājumi ir sakārtoti arī likumdošanas līmenī.

“Grosombols”, 2020. Foto: Sandis Liass

-Esmu tomēr dzirdējusi arī viedokļus, ka tevis risinātā tēma nepastāv, ka tā nav problēma.

-Cilvēku dabā ir nepievērst uzmanību lietām, kas pašiem nav aktuālas. Ja cilvēks to ikdienā nepiedzīvo, tātad tas nenotiek. Vispār ir sarežģīti viennozīmīgi pateikt, kāpēc cilvēki šādi reaģē.  Gadu gaitā diskriminējoša un ierobežojoša domāšana un uzskati ir izveidojušies par normu, tāpēc ka pietrūkst diskusijas. Pietrūkst telpas, kurā pastāvēt dažādiem viedokļiem. Ja cilvēki klusē, tad visi pierod, ka par šiem jautājumiem netiek runāts. Viss šķietami ir kārtībā. Kad kāds sāk runāt, nākas sastapties ar pretestību un neizpratni, jo daļa sabiedrības pārstāv viedokli, ka tā nekad nav bijusi problēma. Tas ir gana sarežģīts labirints, kāpēc cilvēki nerunā par noteiktām tēmām. Man sāp, man tā ir problēma, un es veltu uzmanību šiem jautājumiem.

Svarīgi saprast, kā iespējams mainīt viedokļus bez uzbrukuma. Bļaušana un vardarbības turpināšana nav veids, kā vienam otru izglītot. Agrāk arī domāju, ka jābūt skaļam un jābļauj, lai kāds sadzirdētu. Šobrīd meklēju citus veidus, kā runāt par šīm tēmām, piemēram, caur humoru. Vēlos aicināt cilvēkus aizdomāties, radīt ar saviem darbiem platformu diskusijai.

-Kam izjūti piederību dejas kontekstā?

-Islandē es noteikti izjūtu piederību mākslas videi. Man pat ir grūti nodalīt dejas vidi no citiem medijiem, jo dažādu mediju sadarbība Islandē ir ļoti izplatīta. Komūna, kurai jūtos piederīgs, ir plaša. To nevaru ielikt vienā burbulī. Kopīgs ritms un azarts, bauda kopā radīt ir tas, kam jūtos piederīgs. Procesi var būt dažādi – ar mērķi radīt produktu vai bez vajadzības pēc konkrēta rezultāta jeb procesā balstīti projekti. Latvijā, darbojoties “Točkā”, pieredzēju tādu pop-up piederību. Viņu koncepts – viena liela telpa, kurā var izpausties dažādu mediju mākslinieki, man ir saistošs. Ideāli, ja apkārt strādā vēl citi mākslinieki, tad vide vienkārši burbuļo no radošuma. Var just svaigu gaisu, kurš piepildīts ar dažādām kreatīvām idejām. Man patīk sajūta, ka es piederu radošu cilvēku kopienai. Ka tas, ko daru, ir daļa no kaut kā plašāka.

-Šobrīd aktuālais jautājums. Kā tevi ietekmējusi Covid-19 pandēmija?

-Pandēmijas laikā, kad viss bija apstājies un vairs nebija iespējas kaut ko radīt kādam konkrētam projektam, gāju uz studiju strādāt vienkārši tāpat, bez noteikta mērķa. Pārņēma tāda nedaudz apokaliptiska sajūta, ka turpinu darīt, bet darbība nav vērsta uz konkrētu mērķi, uz produktu. Reizēm galvā idejas attīstu ļoti tālu, tāpēc šajā sakarā es sāku fantazēt par kapitālisma sabrukšanu. Ja es zinātu, ka mākslas radīšana nebūs mans peļņas avots, vai mana vēlme darboties aizvien būtu tāda pati? Kas tad ir dzinulis darboties? Vai cilvēki vēl aizvien tik ļoti skrietu un dzītos pēc lietām, ja nepastāvētu kapitālisms? Ir skaidrs, ka tā ir spēcīga iekārta, bet būtībā jau tas arī ir tikai konstrukts un varētu kādā dienā sabrukt. Vispār viss var sabrukt. Pandēmijas notikumi liek aizdomāties, kā būtu, ja tā patiesi notiktu.

-Kādi ir tavi tuvākie mākslinieciskie plāni?

-Mani nākamie projekti būs izaicinoši. Viens no tiem norisināsies šī gada augustā Islandes dzīvās mākslas muzejā Nylo (Nýlistasafnið). Sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Renāti Feizaku veidosim izstādi, kuru skatītājiem būs iespēja apmeklēt divus mēnešus. Šajā projektā risināsim tādas tēmas kā nacionālā identitāte, imigrācija un kartupeļi. (Smejas.)

Gada beigās, decembrī, šeit notiks mākslas biennāle “Fresh Winds #7”, kurā arī es nupat saņēmu piedāvājumu piedalīties. Man joprojām sirds pa muti lec ārā, cik tas ir satraucoši!

Kopumā telpa izpausties un radīt Islandē ir tik brīva, ka kaut kādā enerģētiskā līmenī var nonākt uz īstā viļņa un viss notiek.

-Ko vēlies izdarīt vai attīstīt savā daiļradē ilgtermiņā?

-Nākamo divu gadu laikā vēlos uzsākt maģistra studijas. Šobrīd domāju par trīs dažādām programmām, bet gala lēmums būs atkarīgs no virknes dažādu apstākļu. 

Es nesauktu sevi par aktīvistu, tomēr man ir ļoti būtiskas tēmas, ko iespaidojusi feminisma ideoloģija. Mani interesē tas, kā es kā vīrietis iestājos par feminismā paustajām idejām. Informācijas lauks ap to ir milzīgs, tāpēc man ir svarīgi pētīt tēmu dziļāk, lai saprastu, kā vēl precīzāk komunicēt par to tieši mākslas ietvarā. Tas ir ceļš, ko esmu uzsācis šobrīd un arī turpināšu savā daiļradē. Daudz runāts par feminismu, bet skats uz maskulinitāti, kuras apakšslānis ir toksiskā maskulinitāte, ir sava veida tabu. Maskulinitāte ir sociāls konstrukts, kas tiek asociēts ar uzvedības normām un ekspektācijām pret vīrieti. Toksiskā maskulinitāte ir ekstrēms tās atzars, kurā tiek normalizēta agresija, bulings, pat izvarošana uz tā rēķina, ka tāda ir vīrieša daba. Problemātika eksistē ne tikai vīrieša attieksmē pret sievieti, bet arī savstarpēji vīriešu vidū. Šīs ir absolūti nevajadzīgas un degradējošas normas, kas pastāv sabiedrībā, arī bērnu un jauniešu vidū skolās. Pats esmu tās pieredzējis, tāpēc zinu, par ko runāju. Mani neinteresē rādīt upura lomu. Izmantoju personīgo pieredzi, lai runātu par šo problemātiku mākslā.

Vēlos turpināt veidot video darbus, instalācijas, piedalīties izstādēs, jo tas viss arī notiek manā dzīvē. Vēlos turpināt iet plašumā, jo tajā mirklī, kad uzliku mīksto uz visu apkārtējo pasauli, centieniem to kontrolēt un ļāvu lietām notikt, viss arī sāka notikt.

Maniem vecākiem pieder zeme netālu no Rīgas. Tur esmu iesācis pārbūvēt palielu šķūni. Lielais mērķis ir to izveidot par internacionālu rezidenču telpu. Te redzu veidu, kā varu veicināt izmaiņas dejas vides attīstībā Latvijā. Rezidences dažādās Latvijas vietās attīstās aizvien vairāk. Tas, manuprāt, drīz pārtaps par tīklojumu Latvijā, kas palīdzēs attīstīties mākslinieku kopienai.

Mani ļoti saista tas, ka lietas var radīt produktīvi ar vieglumu un prieku, esot dabiskā plūsmā. Bieži to pārprot, jo var šķist, ka vieglums nozīmē tikai čilot. Ir vieglums, ir aizrautība, ir jautri, bet tajā pat laikā tiek produktīvi strādāts. Tas ir iespējams. Tā vienkārši ir cita veida metode. Pats to visbiežāk esmu piedzīvojis starptautiskā vidē ārpus Latvijas. Ļoti vēlos šo sajūtu atvest uz Latviju, jo man šajā valstī tās trūkst. Var sēdēt un sūkstīties par to, ka iespēju nav, vai arī mēģināt radīt tās pats. Redzēsim, vai tas strādās vai nestrādās, bet es vismaz būšu mēģinājis. Jābliež!

Titulbilde: Klāvs Liepiņš, 2019. Foto: Sāra Andželika Spillinga (Sara Angelica Spilling)