Intervija ar Sergeju Neikšinu

16/01/2015

Gunta Bāliņa

Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, tika godināti 2013./2014. gada teātra sezonas sasniegumi, izrādes un to veidotāji, kā arī pasniegtas balvas par mūža ieguldījumu teātra mākslā un skatītāju simpātijas balva. Vairākās „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijās tika suminātas arī aizvadītās sezonas izcilības dejā. Par „Gada sasniegumu baleta mākslā” tika atzītas Sergeja Neikšina lomas izrādēs „Gulbju ezers”, „Bajadēra”, „Žizele” un „Trīs tikšanās” Latvijas Nacionālajā operā.

-Kādas ir tavas sajūtas, saņemot balvu kā gada labākajam baletdejotājam?

-Ir patīkami, ja padarīto darbu novērtē ne tikai skatītāji, bet tiek saņemts arī profesionālas žūrijas atzinums. Tā nu ir sanācis, ka esmu bijis vairākkārt izvirzīts „Spēlmaņu nakts” balvai, bet tikai šogad saņēmu balvu kā gada labākais dejotājs.

-2014. gadā apritēja 20 gadi kopš esi uz skatuves! Atskatoties uz šo laiku, kāds tas tev ir bijis?

Mīļais Dievs, kā paskrējis laiks! Divdesmit gadi uz baleta skatuves, divdesmit sezonas aktīva, grūta, bet radoša darba. Protams, ka vēl daudz ko gribas izdarīt, lai gan ir lietas, ko vairs nevaru.

Ir ļoti grūti novērtēt pašam sevi un to, ko tu dari. Viss, ko šobrīd esmu sasniedzis, ņemot vērā vidējas fiziskās dotības, ir smaga darba rezultāts. Esmu pateicīgs visiem saviem pedagogiem un repetitoriem gan Krievijā, gan Latvijā, cilvēkiem, kuri manā profesionālajā izaugsmē ir devuši ļoti daudz, no kuriem esmu smēlies iedvesmu, kam esmu uzticējies.

Īpaši gribu izcelt pēdējos piecus sešus gadus, laika posmu no 2008. līdz 2013. gadam, kad jutu, ka dejoju un dejoju spēcīgi. Es alku pēc lomām! Protams, ne vienmēr saņēmu to, ko vēlējos, tomēr negāju pie vadības izlūgties lomas, kā to darīja citi. Tagad sēžu un domāju – kāpēc es negāju, jo mans premjera statuss pieļāva prasīt un saņemt! Savu darbu vērtēju ļoti paškritiski. Nekad nedomāju, ka esmu jau sasniedzis visu. Es analizēju visas savas izrādes un uzklausu savu kolēģu un pedagogu domas. Nekad neesmu bijis pilnībā ar sevi apmierināts, pat tad, ja izrāde ir noritējusi bez tehniskām kļūmēm un mākslinieciski piepildīta. Neslēpšu, ka ir bijušas izrādes, kas man sagādājušas gandarījumu pat tad, ja bijušas kādas kļūmes. Pēc izrādes vienmēr cenšos savā atmiņā vēlreiz izdzīvot izdejoto un atskatīties uz paveikto. Cita lieta, ka pēc šiem 20 gadiem, kļūstot vecākam, ir mainījusies attieksme pret savu profesiju un darbu – atbildības sajūta par darāmo kļūst trīs reizes lielāka. Reizēm biedē doma, ka kāds varētu padomāt vai pat pateikt, ka tu vairs nevari sniegt tās virsotnes, to rezultātu, ko no tevis gaida skatītājs. Tādēļ katru reizi cenšos pierādīt, ka varu, ka esmu pieprasīts. Ja tā nebūtu, tad nāktos kaut ko sevī mainīt.

-2009. gada pavasarī tu absolvēji Sanktpēterburgas Valsts Konservatoriju baletmeistara-repetitora specialitātē pie prof. Gabrielas Komļevas. Vai tev šīs zināšanas ir noderējušas praktiskajā darbā Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā?

-Pēterburgas konservatorijā iegūto augstāko izglītību un zināšanas es uzreiz pat nenovērtēju. Varētu pat teikt, ka tās tika piemirstas vai vienkārši „noliktas malā”, jo tuvākajā nākotnē nebiju plānojis kļūt par pedagogu vai repetitoru. To, ka man iegūtās zināšanas būs nepieciešamas, sapratu pirms trim četriem gadiem, kad uzsāku savu pedagoģisko darbību Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā kā klasiskās dejas pedagogs. Un tad atmiņā pakāpeniski sāka atgriezties visas tās zināšanas, kuras iepriekš šķita nevajadzīgas, bet kuras pedagoga praktiskajā darbā ir nepieciešamas.

– Ko tu prasi no saviem audzēkņiem?

– No saviem audzēkņiem es prasu ievērot divas būtiskas lietas: kustību pārzināšanu un stingru disciplīnu, kas būs nepieciešama arī turpmākajā profesionālajā darbībā. RHV audzēkņu apmācība notiek pēc krievu baleta skolas metodikas, tomēr šajā gadījumā es sevi neidentificēju ar Krieviju. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, bet es pēdējos gadus uzskatu sevi par piederīgu Latvijai. Manas ģimenes ciltsraksti ir saistīti ar Latviju, un mana tagadējā ģimene dzīvo šeit, un es pilnībā esmu sevi saistījis ar Latviju, lai gan iepriekšējā ģimene šobrīd dzīvo Novosibirskā. Arī uzstājoties uz dažādu pasaules valstu skatuvēm, es pārstāvu Latviju un Rīgu, neskatoties uz to, ka man vēl joprojām ir Krievijas pase. Jā, esmu ieguvis augstāko izglītību Krievijā, bet šobrīd strādāju Latvijā un pārstāvu šo valsti.

Uzsākot darbu RHV kā vīriešu klases klasiskās dejas pedagogs, es vēlējos uzzināt, kādas ir šīs skolas tradīcijas. Mani pārsteidza fakts, ka audzēkņi nezina klasiskās dejas terminoloģiju un franču valodu. Tāpat ļoti mazs stundu skaits tiek veltīts raksturdejai un laikmetīgai dejai. Apmācības vispārizglītojošā skolā notiek no rīta. Savukārt apmācības baleta skolā notiek pēcpusdienā un dažkārt ievelkas līdz septiņiem vakarā, tāpēc audzēkņu zināšanu uztveres spējas ir stipri mazinātas noguruma dēļ. Šķiet, ka šeit vajadzētu kaut ko radikāli mainīt. Vispārizglītojošiem priekšmetiem vajadzētu mīties ar nodarbībām horeogrāfijas skolā, tas ļautu vienmērīgāk sadalīt fizisko un garīgo slodzi, kas gulstas uz audzēkņiem. Diemžēl man savā pedagoga praktiskajā darbībā bija jākonstatē, ka tas audzēkņu kontingents, ko uzņem pirmajā klasē, bieži vien ir zemāks par vidējo, pedagogiem ar to jārēķinās savā tālākajā darbā. Tomēr no šī „materiāla” mums ir jāgatavo topošie baleta mākslinieki. Dažkārt šīs zināšanas nākas „iedzīt” grūtās ikdienas nodarbībās, reizēm pat pret audzēkņu gribu, jo sapratne par to, ka tā būs viņu profesija, rodas tikai pēdējos apmācību gados. Es to apzinājos tikai tad, kad sāku strādāt baleta skolā. Šis darbs ir ļoti sarežģīts un grūts. Pēc dabas esmu ļoti emocionāls un bieži vien ļauju vaļu savām emocijām, tomēr, strādājot ar bērniem, cenšos sevi „iegrožot”, neskatoties uz to, vai viņiem ir piecpadsmit vai septiņpadsmit gadu. Spēja sevi savaldīt man ir palīdzējusi sevis pilnveidošanā gan uz skatuves, gan dzīvē. Skolas galvenais uzdevums, manuprāt, ir panākt, lai mūsu audzēkņi kļūtu par pieklājīgiem un izglītotiem cilvēkiem, neskatoties uz to, vai viņi strādās savā baletdejotāja profesijā vai arī izvēlēsies citu. Ja cilvēkam piemīt iepriekšminētās īpašības, viņu cienīs un novērtēs visur.

Vai tev nav bijusi vēlēšanās kaut ko iestudēt?

-Mēs, protams, veidojam dažādus baleta projektus, un es arī tajos piedalos, tomēr es sevi redzu tikai kā pedagogu-repetitoru vai arī kā izpildītāju, jo skaidri zinu, ko es varu, ko es zinu un ko es daru. Varbūt pēc kāda laika es varētu mēģināt sevi apliecināt kā horeogrāfs, bet šobrīd nē. Es varu palīdzēt atrast kādu saikni starp kustībām, izteikt savu viedokli vai priekšlikumus, lai horeogrāfiski viss izskatītos skaisti. Tomēr būt par horeogrāfu vai baletmeistaru ir ļoti grūti, tas ir ārkārtīgi sarežģīts un liels darbs! Lai to darītu, jājūt sevī aicinājums un talants! Baletskolas koncertā es mēģināju iestudēt nelielu miniatūru, bet tas nav salīdzināms ar sižetisku viencēliena vai daudzcēlienu baletu. Šajā lomā es sevi pagaidām neredzu.

Katru gadu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju beidz zināms skaits baleta horeogrāfu. Kā tu vērtē viņu ienākšanu baleta jomā Latvijā?

-Diemžēl nav tāda mehānisma, kas nodrošinātu viņu tālāku attīstību un izaugsmi. Nenodrošinot šo horeogrāfu tālāko darbību, lai arī reizēm ne tik kvalitatīvu, mēs nesasniegsim vēlamo rezultātu. Šobrīd vienīgais valsts finansētais teātris ir Latvijas Nacionālais balets. Pat ja būtu dažādas mākslinieciskās apvienības vai asociācijas, vienalga ir nepieciešams finansiāls atbalsts. Tas varbūt varētu kalpot kā pamats mūsdienu klasiskā baleta attīstībā. Arī pie mums (Latvijas Nacionālajā baletā – aut.) iestudējumu veidošanai tiek aicināti dažādi baletmeistari. Reizēm ļoti interesanti, reizēm mazāk. Diemžēl jāatdzīst, ka esošā sistēma veido noslēgtu loku. Apsveicami, ka šobrīd mūsu teātrī būs triju jaunu baletmeistaru iestudējumi! Cik ilgs radošs mūžs būs šiem iestudējumiem, rādīs laiks!

-Šajā sezonā LNB bija iestudēts Sergeja Prokofjeva balets „Romeo un Džuljeta”. Tev šajā iestudējumā tika iedalīta Kapuleti loma. Pēc savas būtības tev vairāk piestāv Romeo!

-Vladimira Vasiļjeva iestudējumā Rīgā es dejoju Romeo. Apstākļu sakritības dēļ man bija iespēja nodejot šajā iestudējumā arī Merkucio. Vēlāk es vērsos pie mūsu baletmeistara Aivara Leimaņa ar lūgumu, vai es varētu nodejot šo lomu atkārtoti, un viņš piekrita. Es pamēģināju, un man šī loma toreiz iepatikās. Romeo esmu dejojis trīs dažādās redakcijās. Iepriekš minētājā Vasiļjeva horeogrāfijā, tad [Natālijas] Kasatkinas un [Viktora] Vasiļova, un beidzot Jurija Grigoroviča iestudējumā. Romeo visos šajos iestudējums ir traktēts kā romantiskais tēls. Šajā sezonā Rīgā atkal tika iestudēts Prokofjeva balets „Romeo un Džuljeta”. Biju pilnīgi pārliecināts, ka dejošu Merkucio lomu, bet man tika iedalīta Kapuleti, Džuljetas tēva loma. Kāpēc tā? Man atbildēja, ka iepriekšējos iestudējumos esmu jau šīs lomas nodejojis un ir jāļauj arī jaunajiem māksliniekiem sevi apliecināt.

Kā tu jūties šajā senjora Kapuleti lomā?

-Pagaidām vēl neesmu varējis iejusties šajā lomā. Es godīgi daru savu darbu, cenšos to darīt pēc labākās sirdsapziņas! Tomēr mana attieksme pret šo lomu pagaidām ir tāda, kāda ir. Es cenšos precīzi izpildīt man uzticēto horeogrāfisko kustību partitūru un iejusties šajā tēlā, tā raksturā. Skatītājiem ir vienalga, kā tu jūties vai kādu lomu tu esi atveidojis iepriekš. Es kā mākslinieks nevaru sagādāt viņam vilšanos un tāpēc savu darbu uz skatuves cenšos veikt godprātīgi.

-Esmu ievērojusi, ka tu Rīgas baletā esi dejojis ar visām mūsu baleta solistēm. Kādas ir tavas skatuves partneres?

-Ar Margaritu Demjanoku pārī esmu dejojis visus baletu iestudējumus kopš 2001. gada – „Žizeli”, „Gulbju ezeru”, „Riekstkodi” utt., kā arī mūsdienu baletu uzvedumos. Viņa spēj aizraut ar savām emocijām un ekspresiju, bet no viņas var sagaidīt pilnīgi visu, un tas neļauj atslābināties. Man visu laiku jābūt uzmanīgam pret viņu. Pēc tam dejoju kopā ar Jūliju Gurviču atjaunotajā „Gulbju ezerā”. Sākotnēji ar viņu bija grūti sastrādāties profesionālajā ziņā, tomēr vēlāk es sapratu, cik viegli ar viņu ir dejot. Esmu dejojis ar Viktoriju Jansoni „Riekstkodī”, ar Baibu Kokinu „Korsārā”. Nav bijis tā, ka es būtu ilgstoši dejojis ar vienu partneri. Taču kolēģu slimības un traumas ienesa savas korekcijas, kuru rezultātā nācās viņus aizstāt. Visas manas partneres ir brīnišķīgas! Lielu paldies vēlētos izteikt savam repetitoram Modrim Ceram, kurš prata atrast kopēju valodu starp partneriem ar tik dažādām rakstura izpausmēm. Viņš prata mūs mobilizēt darbam, iesakot emocijas atstāt viņpus durvīm un zālē izturēties vienam pret otru ar cieņu un sapratni pret veicamo darbu.

-Loma, kura palika nenodejota?

-Strādājot pie Jurija Grigoroviča Jekaterenburgā, es sāku gatavot Krasa lomu baletā „Spartaks”. Strādājot pie šīs lomas, biju spiests iemācīties pārvietoties pa skatuvi pašpārliecinātā smagnējā karavadoņa gaitā, soli uzsākot no papēža. Laikam visu mūžu nožēlošu, ka nenodejoju šo lomu!

-Kāda ir tava attieksme pret skatuviskā talanta cienītājiem?

-Man nav sevišķi daudz talanta pielūdzēju, es drīzāk tos nosauktu par savu skatuviski veidoto tēlu cienītājiem. Es parasti saglabāju nevis īsas vizītkartes, bet vēstules, ko es reizēm saņemu ar manu lomu izklāstu. Šīs vēstules savā ziņā var uzskatīt par mana skatuviskā darba novērtējumu, tas ir kā barometrs, kas norāda, vai esmu uz pareizā ceļa savā radošajā ceļā. Es tās bieži pārlasu un augstu vērtēju tur rakstīto.

Tavs mīļākais gadalaiks?

-Mans mīļākais gadalaiks ir rudens, kad vairs nav tik karsti, līst lietus, es varu vērot un būt tajā. Dažiem rudens saistās ar mitru un nepatīkamu laiku. Jau skolas gados, kad citiem patika vasara, pavasaris vai ziema, man vienmēr ir paticis rudens, un tam par pamatu varbūt ir mana literatūras skolotāja, kura ļoti daudz citēja Puškinu un Ļermontovu. Arī Puškinam mīļākais gada laiks ir bijis rudens! Šis ir gadalaiks, kad zem soļiem čaukst kritušās lapas, sētnieku veidotās lapu kaudzes un saule, kas vairs nav tik spoža, bet vēl nav kļuvusi blāva. Gaisā jaušams kritušo lapu aromāts, un, ja vēl līst lietus, tad man tas ir visjaukākais gada laiks.

-Un ziedi?

-Visi ziedi man ir mīļi! Patīkami ir saņemt ziedus, bet patīkami ir arī dāvināt. Es mīlu dāvināt rozes, tāpēc ka uzskatu, ka, dāvinot ziedus, tiem ir jābūt krāšņiem un pušķim jābūt bagātīgam un lielam. Rozes ir ziedi, ar kuru palīdzību var izteikt vairāk nekā ar vārdiem. Arī ziedu krāsa – sarkanā vai baltā – spēj daudz ko pateikt par tavu jūtu pasauli!

– Ko tu novēlētu jaunajā gadā?

Man ir viens novēlējums. Nē, laikam tomēr divi. Lai visi būtu veseli – tas ir pats galvenais! Un pacensties izgulēties – tas būtu otrais. Kad cilvēks ir izgulējies, viņš spēj padarīt visu un padarīt to labi. Diena būs izdevusies un saulaina.

 

***

SERGEJS NEIKŠINS 1994. gadā absolvējis Novosibirskas Valsts Horeogrāfijas skolu Vladimira Vladimirova klasē. Dejojis Jekaterinburgas operas un baleta teātrī (1994 – 1999) un Jurija Grigoroviča baleta trupā (1999 – 2000).

Ieguvis 2. vietu Viskrievijas baleta konkursā (1994). Projekta Eiropas Jaunais balets dalībnieks (1996, 1998). Ieguvis nosaukumu Jaunais dejotājs (Krievija, Jekaterinburga, 1997, 1999).

LNO baleta solists kopš 2000.gada. AS Latvijas Gāze Gada balvas Operai laureāts kā Labākais baleta solists (2006).

  1. gada pavasarī Sergejs Neikšins absolvējis Sanktpēterburgas Valsts Konservatoriju baletmeistara-repetitora specialitātē pie prof. Gabrielas Komļevas.
  2. gada maijā Sergejs Neikšins un Margarita Demjanoka uzstājās Gulbju ezerāSobina baleta festivālā Saratovā.

Saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā Gada sasniegums baleta mākslā (2014).

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.
  • 21/01/2015
    Māris Lasmanis
    -
    maris.lasmanis@larek.lv

    Interesanta, saturīga intervija. Lai spēks turpināt!