Inta Balode

Jākaunas katram laikmetīgās dejas pārstāvim, kurš veido izrādi bez pētījuma veikšanas. Jākaunas katram dejas žurnālam, kurš pārpublicē preses relīzi bez pētījuma veikšanas. Kristīne Vismane, gatavojot izrādi „Intervija ar Madonnu”, intervējusi vientuļās mātes Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. DANCE.LV žurnāls, sagaidot pirmizrādi, kas notiks 8. martā (nākamās izrādes 9. martā, 11. un 15. maijā) „KOKA RĪGĀ” Grīziņkalnā (Krāsotāju iela 12)) intervēja vienu vientuļās mātes bērnu, kas gan pats nav vientuļā māte, viņai ir divi bērni.

-Vai tev nekad nepietrūka tēva?

-Nē, man bija trīs mātes (mamma un divas viņas neprecētās bezbērnu māsas)!

-Bet vai tu negribēji, lai ir arī tēvs?

-Nē! (Smejas.) Nekad nebija bijis, es par to nemaz neiedomājos. Ja būtu bijis kādreiz, tad varbūt.

-Citiem bērniem taču bija tēvi?

-Laikam jau bija. Bet es neviena skolas biedra tēvu nepazinu. Nezināju, ka bija. Man pilnīgi nav trūcis tas tēvs.

-Skolā nebija nekas jāraksta par ģimeni?

-Nebija nekas jāraksta. Toreiz jau viss bija citādāk.

-Un neviens neprasīja, kur tavs tēvs ir?

-Kara laikā pazudis bez vēsts.

-Ak, tad nevarēji teikt, ka viņu paņēma leģionā.

-Es ilgi to nezināju. Mamma vēlāk izstāstīja. Atceros, ka viņa stāstīja, ka bija gribējusi pieteikties prokuratūrā darbā par apkopēju. Kad pateica, ka vīrs bijis vācu armijā, ierēdnis nolika pildspalvu uz galda un viss.

-Par fašistu tevi nekad nesauca?

-Nē, nezināja jau, es tikai teicu samācīto sakāmo: „Kara laikā pazudis bez vēsts.”

-Vai mammai bija kāds cits?

-Viens piestaigāja kādu laiku.

-Un?

-Es viņam nepatiku, man viņš laikam arī ne. Viņš vienu dienu ierosināja mammai no manis tikt vaļā. Teicis, ka mātes jau īpaši nesodot, ja tās nosit savus bērnus. Mamma paņēma cirvi un teica viņam, lai lasās.

-Kādēļ ir vajadzīgi vīrieši?

– Nezinu. (Smejas.) Par tādām lietām nedomāju, nevienam jau apkārtnē nebija.

-Nedomāji, ka būtu labi, ja kāds palīdzētu smagajos lauku darbos?

-Nē. Pašas visu darījām. Mammas māsa ar zirgu vagoja kartupeļus un kāva teļus. Laukbrigādē un fermā bija tikai sievietes. Maz darīšana ar viņiem sanāca. Vetārsts bija vīrietis.

-Neko remontēt nevajadzēja?

-Nē. Nebija jau pat elektrības. Visu ar zirdziņiem un savām rokām darījām. Tad viss bija vienkārši. Mehāniķus saukt nevajadzēja.

-Bet vai par vīriešiem kā vīriešiem tavos pusaudžu gados nerunājāt?

-Nē, nerunāja neko tādu. Nezinu, kāpēc nerunāja. Tad bija citi laiki.

-Un mamma par to, ka gribētu kaut ko uzzināt par tēvu nerunāja?

-Nē, neko tādu neatceros. Pie visa jau pierod.

-Vai, lai audzinātu bērnus, vajag vīrieti?

-Nezinu. Es jau tāpat arī izaugu. Nezināju, kā ir, kad ir.

-Tad, ja vīra nav, vajag kaut kur salūkot bērnu?

– Tā speciāli, nē. Nezinu, tas ir kaut kā tā…Izaudzināt jau nav problēma. Var arī viens. Lai ir, kas rūpējas vecumdienās. Bet nav jau garantijas.