Inta Balode, Maija Treile

Inta

Ir pagājusi pusotra stunda kopš Jauno horeogrāfu nākšanas Ģertrūdes ielas teātri un ķeros pie darba. Ar Maiju sarunājām, ka rakstīsim kopā. Varbūt tāpat kā par izrādi Aplam, rakstot vēstules, bet varbūt pavisam citādi. Apsolos sākt pirmā, Maija izlasa manis rakstīto tai pašā vakarā, taču raksta dienu vēlāk, jo viņai bija citas darīšanas.

Rakstu uzreiz nevis tāpēc, ka bail aizmirst redzēto, bet gan tāpēc, ka trīs solo izrādes zināmā mērā ir laikmetīgās dejas tendenču, pieeju un izvēļu katalogs, turklāt vēl arī atgādina par to, cik lielā mērā mainās izrādes uztvere, ja ir redzēti citi mākslinieka darbi. Vēl arī jādomā par to varonību, kas vajadzīga jaunam māksliniekam, lai sāktu nākt pie publikas nu jau vairs ne kā students, bet gan diplomēts horeogrāfs. Un par to mūsu, rakstītāju un runātāju, atbildību šīs varonības trausluma priekšā. Kristīne, Lelde un Elīna pirmo parādīšanos izturējušas godam, ar interesi gaidu nākamos no jaunajiem.

I

Inta

Kristīnes Vismanes „Zeir” ir festivālu izrāde. Zināmā mērā visu darbu garums (ap 20 min) un minimālistiskais tehniskais nodrošinājums ir tieši tas, kas kādam ieinteresētam festivāla atvieglotu dzīvi. Kristīnes izrāde lielā mērā ietilpst kategorijā – tagad tā dara, tagad tā ir modē, tas ir tas, ko izvēlas festivālu kuratori. Izrāde ir par pašas izrādes, par radošā procesa arheoloģiju – ko es radu, no kā es radu, kā es to daru, par ko es šaubos (vai izliekos, ka šaubos). Jaunā horeogrāfe daudz runā, skaidro, rada it kā neformālu skices atrādīšanas atmosfēru, lai gan ir redzams, ka ikkatra rīcība ir pamatīgi pārdomāta (ieskaitot it kā īstu sasmiešanos un it kā aizmiršanu). „Zeir” smēlis iedvesmu nejauši satikta cilvēka stāstā par sēnēm. Cilvēku stāsti vienmēr iedvesmo un turpinās iedvesmot. Savukārt sēnes tēls izrādes laikā uzaug līdz brīnišķīgai, kā horeogrāfe pati ne bez ironijas norāda – „metaforai”. Darbs neiztiek arī bez draudzības ar dejas vēsturi – tapšanā esot asistējušas Mērija Vigmane un Triša Brauna. Vigmanes ekspresionistiskais sveiciens izskan kā negaidīts kliedziens, kas, par laimi, nav domāts pārāk nopietni. Triša Brauna savukārt nelaikā slēdz iekšā mūziku, tādējādi postmoderni ietekmējot izrādes jau tā kolāžisko struktūru. Pīnu Baušu Kristīne esot likusi mierā, jo viņa ir aizņemta ar 3D. Izrāde dod iemeslus gan pasmaidīt, gan tuvplānā papētīt to, kā horeogrāfe veido savu pasauli, cik pārliecinoši jūtas, cik ticami izliekas par īstu un cik īsti melo (ja māksla maz vispār kādreiz melo?). Par spīti tam, ka pasaulē tagad daudzi tā dara, tas nekādā ziņā nemazina šī darba nozīmi Latvijas laikmetīgajā dejā. Domāji, ka pat tie, kas apgalvo, ka redz un saprot, kā ir tapusi horeogrāfija, bieži melo. Tāpēc izglītojoši jautājošais darbs par tādas horeogrāfijas, kas liek būt apmierinātam ar rezultātu, iespējamību, liek gaidīt no Kristīnes Vismanes turpinājumu.

Maija

Pirmais, ko gribas teikt – intonatīvi mīļa un naiva izrāde. Bet, kad tas ir pateikts (vai uzrakstīts) uzreiz liekas – jāņem vārdi atpakaļ, jāizdzēš vai jāapšauba. Izrādes muzikālais motīvs ir gana biedējošs, tāda ir arī kustību ekspresija, cilvēki ar vājiem nerviem (pie kuriem daļēji pieskaitu arī sevi) ir pakļauti zināmam stresam. Pretstatā – pirmkārt, aizkustinošs, šķietami neko „svarīgu” nevēstošs stāsts par to kā kāds sēņu mednieks gatavs atdot daļu savu trofeju tāpat vien, vispirms krievu valodā, tad latviešu tulkojumā; otrkārt, pašas horeogrāfes Kristīnes Vismanes personība. Viņai gribas patikt, jau pirms oficiālā izrādes sākuma horeogrāfe raida publikā siltus skatienus un smaidus. Viņas balss tembrs ir uzsvērti meitenīgs, mīlīgs un silts. Šīs īpašības vienlaikus tiešām iedarbojas, bet izraisa arī pretēju efektu – ļauno dzimuma māsas piekasīšanos un skepsi (jā, jā, zinām jūs, meitenītes, kam patīk izlikties par vāriem radījumiem, tādējādi panākot, ka citi izdara jūsu vietā, piedēvē jums pozitīvas īpašības, kādas jums varbūt nepiemīt u.t.t.). Nelielā iekšējā cīņa – vai Kristīne ir jauka, vai manipulatore – 20 minūšu garās izrādes laikā noslēdzas ar sajūtu, ka Kristīne ir gudra un sakarīga. Tieši tādēļ, ka izvēlējusies stāstu par sēnēm, no kura atvasina veselu eksistenciālu drāmu – sēnes giljotinēšanu. Tādēļ, ka izmēģina savu horeogrāfisko epizodi arī idiotiskā peles maskā, kas kustības laikā uzslīd uz acīm. Tādēļ, ka nevairās no, iespējams, postmodernisma banalitātēm – vēlmes uzaicināt sev par asistentēm slavenas horeogrāfes. Kristīne ir vienīgā no „Jaunie nāk!” pirmā (ļoti ceru, ka ne pēdējā) laiduma meitenēm, kas īstenībā tiek galā pati – liek mūziku un gaismas, nepiesaista nevienu asistentu uz skatuves. Var redzēt, ka viņai ir svarīgs tas, ko viņa dara, un viņai ir vērā ņemams intelekts. Gribētos pat teikt nobriedis dzīves skatījums, kurā nav jāizliekas gudrākai nekā esi. Varu tikai izteikt vēlmi redzēt vēl jaunās horeogrāfes (un sēņu filozofes) turpmākos darbus.

II

Inta

Leldes Feldmanes “Pēc punkta” ir vakara otrā izrāde, kas netieši turpina pirmajā darbā pieteikto tēmu – atrast vārdam vai izteikumam atbilstošu kustību un tad lūkot, kas ar to notiek, iemiesojoties kustībā. Tumsā atskan atpazīstami muzikāli motīvi, kas nepārprotami liecina – tūlīt sāksies kāda Holivudas filma. Taču jādomā, ka viss glamūrs un vēriens ir noticis pirms iedegas gaisma. Mums pretī viena pati neizgreznota jauna sieviete, kas, kā var nojaust, zaudē galvu, atdod roku, sirds arī izskrien pa muti ārā. Viss sakrauts čupā uz grīdas blakus vienai kārtij. Neliec visu uz vienu kārti? Pāri paliek netverama tipinoši lecoša eksprincese, kas veikli kājiņām kustot pazūd priekškarā. No kurienes, kā Deus ex machina jeb galvenais mahinators jeb pati princese nākamajā inkarnācijā parādās varde, t.i., vardes kostīmā tērpts jauneklis, kas varētu būt pati Lelde, bet tik ātri nevar pārģērbties. Krišana par vardi ļauj atgūt zaudētās ķermeņa daļas un noglabāt tās azotē. Frazeoloģismu izmantojums kustību materiāla veidošanā rada savdabīgu spriedzi starp netiešo valodu un tiešo kustību, saskaldot skatītāja uzmanību uz kustību atminēšanu un liekot palaist garām mirkli, kad no princeses ir palikusi pāri tikai varde.

Maija

Punkts – tā ir kārts, ko kāds no puišiem (neatceros, vai tas pats, kurš varde izrādes finālā) noliek spēles laukuma priekšplāna centrā tieši pretim prožektoram? Man tuvais mirklis izrādē ir tumsa, kad skan skaņu celiņš/ dziesma no kādas Holivudas filmas (šķiet, pasaku vai melodramatiskas) un Lelde Feldmane kā alvas zaldātiņš stāv tumsā, bet tomēr redzama – melnos legingos, melnā, šaurā kleitiņā ar citas tekstūras, vairāk atstarojošu vertikālu svītru pa vidu. Lai piedod Lelde, kuras citus darbus neesmu redzējusi (un to tiešām nožēloju), bet šī vakara daļa man likās ļoti saštukota un formāla. Neesmu un arī neizliekos par laikmetīgās dejas eksperti, tādēļ manas pārdomas droši var neņemt vērā. No laikmetīgā dejā plebejiska skatu punkta man likās, ka Lelde atražo studijās apgūtos paņēmienus (un nedara to slikti, tikai pietrūkst „fīčas”), noteikti, ka viņa bija viena no labākajām studentēm. Kad horeogrāfe un dejotāja aizlec aiz melnā aizkara un kā pārsteiguma momentam no tā jāizlec iepriekšminētajai vardei, iestājas neliels (tiešām neliels – sekundes divas) neveiklības moments, jo tu jau redzi to vardi, kas gaida savu uznācienu. Ar kaunu jāatzīst, ka šīs izrādes laikā mani galvenokārt nodarbināja sievišķīgi kosmētiski jautājumi – Leldei bija ļoti skaisti izēnotas acis un savā prātā es apcerēju, cik bieži laikmetīgās dejas dejotājas/-i iziet ar grimu vai bez. Un vēl viņi nekad nelako nagus (bet roku un kāju nagi tomēr atstāj koptu efektu). Tādas, lūk, man tās pārdomas.

Inta

Elīna Lutce izrādē “NEmiers” turpina Leldes iesākto Holivudas tēmu – gaismu raustīšanās un skaņa skaidri liecina par karu, bēgļu gaitām, vajāšanu, tad vēl vienā krekliņā izskrējusī sieviete ar pie krūtīm piespiestu tīstoklīti vienā acumirklī aiznes pie nelaimīgajiem, nevainīgajiem karā cietušajiem civilistiem. Un tikpat lielā mērā liek ķiķināt par Holivudas drāmveidošanas paņēmieniem. Arī elegantais izmisuma skrējiena solis ar nostiepto pēdiņu un plīvojošajiem matiem atgādina to, ka priekšroku jau tomēr dotam estētiskam ciešanu atainojumam. Taču sižets pavēršas – izrādās vīstoklis ir droši vien janvāra lielajās izpārdošanās grūtā cīņā izplēsta kleitiņa, kura ar acīm skatoties der kā uzlieta. Cita lieta, kad spēlē iesaistās īstais, nevis iedomātais ķermenis – neiet virsū ne pa augšu, ne apakšu, ne caur vienu, ne otru caurumu. Tikmēr viņš jau zvana pie durvīm – ai, ko nu darīt, visa pasaule brūk kopā. Vai viņa viņu ielaidīs? Vai viņi paliks kopā? Par to nākamajās sērijās… Elīna Lutce apvieno skaidri saprotamu dramaturģiju ar rūpīgu pārdomātām un precīzi izpildītām kustībām, kuras garšīgi „atšķaida” citādi varbūt pat pārāk skaidro stāstu.

Maija

Elīna Lutce apmierina manī nemanot izveidojušos stereotipu, kādai jābūt laikmetīgās dejas dejotājai uz skatuves. O.k., es zinu, ka šajā jomā cieņā ir bezgalīga dažādība – cilvēki ar kupriem, bez atsevišķām ķermeņa daļām, skaistuļi un briesmoņi, dažādu rasu pārstāvji… Tomēr Elīnā ir kaut kas, kas manī liek viņu vispārināt kā laikmetīgās dejas (vismaz mūsu reģionā) tēlu. Viņai pirmīt neitrālā faktūra, kas ļauj darīt uz skatuves jebko. Elīna šoreiz izvēlējusies stāstīt attiecību stāstu. Skanot sirdi plosošām blokbāstera skaņām, viņa, tērpusies vieglā krekliņā un apenēs, plosās pa skatuvi, pēc epizodes, kad iztēlojamies sievietes-mātes likteni kara situācijā, norise tiek nivelēta līdz izpārdošanas guvuma līmenim (izrādās tīstoklī ir kleita, nevis mazulis), turklāt pie durvīm klauvē vīrietis uzvalkā un ar kaltētiem ziediem (aina salīdzinoši atstāj amatierisku iespaidu, bet attaisnojas ar katram/-ai saprotamu noskaņu). Cīņa ar kleitu, kas negrib pakļauties ķermeņa laikā un formā noteiktajām prasībām uzrunā gan ar pazīstamu sadzīvisku motīvu, gan ir estētiski interesanta. Miniatūrā izrāde veido vienkāršu katram saprotamu stāstu par starpdzimumu attiecībām, tās pluss ir apgrieztais hronoloģiskais princips – no obligātās nepieciešamības aizstāvēt sevis radīto dzimtas turpinājumu līdz neobligātajam (jo neviens jau nezina, kā tas izvērtīsies) pirmās tikšanās mirklim. Intriģējoši.