“Igora personība padarījusi Merkucio tēlu tik dzīvu, ka pašlaik grūti iedomāties citu izpildītāju kaut tuvojamies viņa līmenim. Savās labākajās izrādēs viņš nāves skatā paceļas līdz īstas traģēdijas (labākajā šī vārda nozīmē) vērienam, un reizēm esmu domājusi – ja kāds aktieris dramatiskajā teātrī līdzīgi tvertu savu traģisko varoni, par to kritiķi runātu kā par lielu un spožu atklāsmi. (..) Igors pratis kaut ko savu ielikt ikvienā klasiskajā baletā, un viņa Dezirē nepārvietosi uz “Žizeli” vai Albertu uz “Gulbju ezeru”. Igora prinči nedzīvo pārsmalcinātā aristokrātu pasaulē, tiem piemīt sava deva šķelmīguma un neapšaubāms raksturs,” 2000. gadā rakstījusi Baiba Beinaroviča.

Šonedēļ pieminam kādreizējo Latvijas Nacionālā baleta solistu Igoru Pavļeņinu (1966–2026). Atmiņās par Igoru dalās viņa tuvinieki un līdzgaitnieki.

Marija Teikmane

Es tēti atceros kā no manām bērnības bildēm – jautru un ļoti dzīvespriecīgu. Tāds viņš ir arī fotogrāfijās no operas aizskatuves. Pēdējos gados galvenokārt komunicējām telefona sarunās, bet tās vienmēr bija ļoti garas un par visu – sākot ar manu un viņa dzīvi, beidzot ar politiku. Un mēs vienmēr bijām pārsmējušies. Ja kaut kas manā dzīvē notika, pirmais zvans vienmēr bija tētim. Arī tagad katru dienu vairākkārt gribas un vajag viņam piezvanīt un izstāstīt par savas dzīves lielajām lietām, teikt: “Klausies, papā, tu vispār nevari iedomāties, kas notiek. Kaut kāds ārprāts!”

Mēs daudz runājām arī par gatavošanu – tētis ārkārtīgi labi gatavoja ēst, un man gribas ticēt, ka šis talants man ir no viņa. Pēc baletdejotāja karjeras viņš kādu laiku bija pavārs. Reiz, kad biju slima, viņš man atveda, iespējams, vislabāko vistas makaronu zupu, tas bija vienīgais, ko varēju ieēst. Arī maza esot vienmēr gaidīju, kad tiekoties ar tēti, viņš mani aizvedīs uz Makdonaldu. Tā bija svēta lieta, ko nedarīju ar nevienu citu.

Ar viņu bija ļoti viegli, viņš nebija stingrs, autoritatīvs tēvs, tieši otrādi – ar viņu varēju runāt absolūti brīvi, kā ar draugu. Es zināju, ka tētis mani sapratīs, viņš nekad man neko nepārmeta. Tā bija absolūta uzticība un atklātība.

Marians Butkevičs

Lai gan skolu absolvēju divus gadus agrāk nekā Igors, mēs mācījāmies pie tiem pašiem pedagogiem un draudzējāmies. Skolas dzīvē Igors bija pati jautrība. Blēņas un izdarības viņam padevās. Mūsu attiecības nemainījās nedz teātrī, nedz komunikācijā ikdienā – mēs reizēm “pabadījāmies”, bet vienmēr nonācām pie kopīgas valodas. Katrs darījām savu darāmo. Viņš bija atsaucīgs, izpalīdzīgs un jautrs dzīves baudītājs.

Igoram piemita skatuviskā inteliģence, romantisma gars, viņa personība viegli palika skatītāju atmiņā. Spilgti atminos viņa Merkucio baletā “Romeo un Džuljeta” – ja jau “temps esot par ātru”, slavenais diriģents Mstislavs Rostropovičs reiz Igoram ieteica paklausīties mūzikas partitūru. Šai situācijai sekoja pauze, bet jautājums tika atrisināts ar humoru un vēlāk arī ar spilgtu izpildījumu.

Zane Teikmane

Es vienlaikus iemīlējos gan Džeimsā (baletā “Silfīda”) gan Garikā (Igorā) – tādā romantiskā nebēdniekā rūtainos kilta bruncīšos, kurš aizrautīgā vieglumā skraida pa mežiem pakaļ silfīdām, lai gan mājās gaida līgava… Visi zinām, ar ko beidzas izrāde. Esmu pateicīga Igoram par mūsu meitu Mariju, “Mašku”, kā tētis viņu sauca, par to lielisko, inteliģento partneri uz skatuves un vērtīgo padomdevēju mēģinājumu zālēs, par spēcīgu stimulu manas profesionālās karjeras attīstībā, par izsmalcinātām pavārmākslas paraugstundām. Esmu pateicīga par viņa jautro dabu, asprātību un vieglumu, par kaislīgām jūtām un spilgtām emocijām gan dzīvē, gan uz skatuves. Paldies Tev, Garik. Un piedod, ka nenosargājām. Lai viegls ceļš mūžībā.

Jūlija Gurviča

Es teātrī sāku strādāt 1991. gadā, Igors tad bija jau pieredzējis mākslinieks, nedaudz vecāks par mani. Varbūt tāpēc, ka vizuāli labi kopā izskatījāmies, mūs ļoti veikli salika pārī. Visas savas nozīmīgākās pirmizrādes es dejoju ar Igoru – “Žizeli”, “Silfīdu”, “Gulbju ezeru”, “Apburto princesi”, “Rozes garu”. Daudz dejojām kopā gan Rīgā, gan viesizrādēs.

Mēģinājumu laikā mēs gan strīdējāmies, gan salabām un smējāmies, mēs bijām ne tikai partneri uz skatuves, bet arī labi draugi ārpus operas. Igors vienmēr bija ļoti laipns, labs un atsaucīgs, viņš nekad neatteica palīdzību. Dejojot ar viņu, es jutos ļoti droši. Viņš bija viens no dažiem partneriem, ar kuriem jutu emocionālu saikni, sapratni. Ar viņu bija viegli arī aktieriski iedziļināties tēlā. Igors uz skatuves bija ļoti elegants – man ļoti patika viņa Džeimss “Siflīdā”, viņš bija perfekts Merkucio “Romeo un Džuljetā”, Alberts “Žizelē”. Igors bija kā ar aristokrātiskām, zilām asinīm, viņam piemita dziļa pašizjūta, inteliģence un miers.

Igors bija optimists. Nekad neatceros, ka viņš būtu sūdzējies par neērtībām vai apstākļiem, arī personiskajā dzīvē. Dažkārt par savām sāpēm viņš stāstīja ar ironiju un smaidu, it kā negribot mani satraukt.

Karīna Kaņepe

Vairākus gadus trīs reizes nedēļā pie Igora dejoju baletu sporta klubā Juglā. Bijām grupiņa amatieru, ļoti interesanta kompānija – vairāki ārsti kā es, pianiste, kas strādāja Rīgas Baleta skolā, kādu laiku uz nodarbībām nāca arī kāds mācītājs. Lai gan, kā zinām, baleta treniņstundā nav daudz viegluma, Igors mācēja tādu panākt. Katra nodarbība bija atšķirīga. Reizēm viņš teica: “Man šonakt nenāca miegs, es te mazliet palasīju Vaganovu,” tad mēs zinājām, ka šoreiz stundā būs kas pilnīgi jauns, viņš bija gatavojies uz katru nodarbību. Man šķiet, ka arī Igoram šis darbs sagādāja lielu prieku, domāju, ka viņš to pat darīja sava prieka pēc. Igora aizrādījumi vienmēr bija taktiski un cieņpilni, viņa humors nekad nebija aizvainojošs, mēs daudz smējāmies.

Nodarbībās vienu stundu pavadījām kā treniņstundu, bet pēc tam bija saldais ēdiens – dejojām variācijas, mēģinājām “lielos lēcienus”. Es mēdzu atlikt savas darīšanas, lai tikai tiktu uz nodarbību, jo tie bija svētki. Reizi mēnesī mēdzām pavadīt laiku kopā – pēc nodarbības iedzērām sulu, tēju, dažreiz arī šampanieti. Tā nebija bezpersoniska vingrošana. Tas bija priecīgi un dvēseliski. Mēs bijām tāda kā ģimenīte.

Raimonds Martinovs

Igoru atceros kopš laika, kad vēl mācījos skolā, – “Gulbju ezerā” es biju pāžiņš, Igors bija Zigfrīds. Bet mūsu pirmā kopējā tēlu izdzīvošana notika “Romeo un Džuljetā”, kad es biju Romeo, viņš – Merkucio. Ir viegli attēlot bēdas un prieku, bet ir grūti būt starp šīm divām sajūtām. Tieši tur ir Merkucio. Igors fenomenāli prata to darīt, viņš bija izcils aktieris, un Vladimira Vasiļjeva iestudējumā Merkucio bija atvēlēts ļoti daudz laika un telpas. Manu acu priekšā ir mirklis tieši pēc cīņas ar Tibaldu – Igora Merkucio nerādīja to, ka viņš ir sadurts, viņš slēpa savas sāpes aiz nepatiesa smaida. Tajā bija kaut kas tik ļoti dziļš. Visa situācija bija ļoti dabiska – es toreiz biju jauns un naivs, man piestāvēja Romeo loma, un būšana blakus Igora Merkucio man iemācīja ļoti daudz. Romeo tur Merkucio aiz rokas, Merkucio to palaiž vaļā un nokrīt miris. Igors mācēja to visu apspēlēt absolūti ticami. Visu atlikušo izrādi tas bija jāpārdzīvo. Igors dzīvoja ar baletu.

Atvadīšanās no Igora Pavļeņina notiks ceturtdien, 23. aprīlī, plkst. 14.00 Rīgā, Krematorijas Lielajā atvadu zālē Varoņu ielā 3a. Ģimene lūdz nenest vainagus un cieņu izrādīt ar vienu baltu rozi.