Elīna Bērtule

Pirms “Idea Gnosis” performances „Saudade” biju lasījusi, ka performancē būs buto, improvizācijas, kontaktimprovizācijas, fiziskā teātra elementi. Izmantotās metodes es vairāk uztvēru kā terminu saišķīti, kas ļāva nojaust, kāda veida materiāls gaidāms. Zināju, ka būs meitenes skaistās retro stila kleitās, viņas dejos un kustēties, un man, visticamāk, ja ne patiks, tad vismaz nebūs tā, ka ļoti nepatiks.

Performances autore/ līdzautore ir Simona Orinska (otra kustību režisore ir Zanda Priedīte), un paļāvība, ko izjūtu pret Simonas radītajiem darbiem, nelika man iepriekš sīki izpētīt, kas gaidāms un vai tas patiešām varētu būt kaut kas, ko es gribētu piedzīvot. Pietika ar zināšanu, ka nebūs ļoti slikti, taču tieši kā būs, tas mani vēl neinteresēja. Tā reizēm notiek, kad zini, ka autors necieš no saprāta un gaumes trūkuma. Var kļūt tik vieglprātīgs, ka pat ar nosaukumu iepazīties īsti nevīžo.

Izrāde sākās pamazām, taču noteikti. Kamēr notika mierīga un plūstoša pāreja no skatītāju vietu ieņemšanas zālē uz performances sākumu, es nopriecājos par skatītāja novietošanu labā vietā ar patīkamu apgaismojumu (gaismu mākslinieks – Andrejs Krūmiņš). Performancei sākoties, uzreiz bija uztverams, cik brīnišķīga ir skaņa (skaņu mākslinieks Arvis Kantiševs) un cik precīzi skaņa savienojas ar kustību. Mirkli pēc daiļā iesākuma skaņas un kustības savienojums radīja gandrīz uz ādas jūtamu nemieru. Tobrīd man šķita, ka mani performancē pārliecinās pilnīgi viss. Izrādes vidus posmā jauda tomēr krita, lielā mērā muzikālā noformējuma pārtraukšanās dēļ. Performance zaudēja iepriekšējo blīvumu, meiteņu radītajām skaņām un runātajiem dzejoļiem nespējot uzturēt sprieguma līmeni. Šajā gadījumā kustībai un skaņai kā savā ziņā abstraktākām vienībām piemita spēcīgāks poētiskais lādiņš. Verbalizētais vārds it kā varētu būt nepārprotamāks, tomēr šķita mazāk ietilpīgs par dzīvo, spilgto kustību un neverbalizētu skaņu. Dzirdēju gan, ka skaņas pārtrūkšana performances laikā esot bijusi tehniska kļūme, kuru dejotājas saviem spēkiem mēģināja padarīt nejūtamāku, tāpēc kritika par jaudas mazināšanos un formas neizturētību varētu arī nebūt īsti vietā.

Domājot par dejotājām, performances līdzautorēm, vienmēr nāk prātā vārds “meitenes”, jo meiteņu tēma man izrādē šķiet visizteiktākā. Viņas stāv visas rindiņā krāsainās un vieglās kleitās, un man šķiet, ka var redzēt viņas pašas, ne tik daudz izrādes tēlus. Viņas ir diezgan dažādas, izteiksmīgas, un visas man patīk, katra ar savu individuālo plastiku, dejas un skatuves pieredzi. Es esmu laba auditorija – man piemīt vājība pret meiteņu rindiņām un to neatšķaidīto un skaisto enerģiju. Izrāde māca tādu kā gandrīz vai empātiju pret vīriešiem – kā tas ir, kad patīk visas meitenes. Viegli viņus saprast, jo meitenes taču ir tik acīmredzami brīnišķīgas un mīļas.

To, ka neesmu sapratusi nosaukumu, sapratu tikai pēc performances. „Saudade”, izrādās, ir ļoti skaists un izvairīgs portugāļu vārds, kura nozīme, pilnīgi iespējams, labi pazīstama katram humanitāri daudzmaz izglītotam cilvēkam. Bet es daudz neskumstu, ka ar šo skumju vārdu iepazīstos tikai tagad. Tā ir laba iepazīšanās.

„Saudade” apzīmē ilgpilnas skumjas pēc kaut kā klāt neesoša, vairs nesasniedzama un varbūt nekad nebijuša. Saka, ka „saudade” portugāļu valodā ieviesies, kad portugāļu vīrieši devās tālos un bīstamos jūrasbraucienos. Krastā palikušās sievietes un bērni skuma pēc tiem, kas prom un tiem, kas vairs neatgriezīsies. Jēdziens „saudade” ir ietilpīgs; tajā pietiek vietas sāpīgumam, nostalģijai, ilgām, pieķeršanās sajūtai, melanholijai, saldsērīgam priekam un, protams, vēl visādām citādām jūtu nokrāsām. Nebrīnos, ka izrādes nosaukums nav tulkots.

Ar zināšanām par šo vārdu es par izrādi domāju mazliet citādāk, uzsvari pamainījušies. Ilgošanās tur bija, es tikai neesmu droša, ka tie ir kuģojošie vīrieši, pēc kuriem sešas daiļas un dažādas meitenes ilgojas un skumst. Varbūt pazudušas ir meitenes pašas vai arī sievietes tēls, vai dzīvespriecīgais skaistums, kas atnāca ar 50. gadu jestrajām dziesmiņām pie kurām dejot līdz dziesma salūst. Varbūt tā ir jaunība, šī gaistošā dāma. Varbūt tie pat ir vīrieši, kas kuģo pa jūrām un jūrās nomirst. Un kas īsti ir tas promesošais? Varbūt tā ir meitenes pašas, kuras sauc, iespējams, savu vārdu? Vai viņas ir būtnes, kas pašas nes izsaukto vārdu vai tomēr vairāk tās, kas meklē? Var pat sākt izjust kaut ko radniecīgu „saudade” par ilgām pēc saprašanas.

„Saudade” nevar iztulkot, bet, pat ja nevar iztulkot un nesanāk saprast, tad var nojaust. Un šķiet, ka mani spēcīgākie iespaidi par izrādi ir nojausmas un vēlme tās pāraudzēt saprašanā. Kur nu izrādei vēl precīzāku nosaukumu – ilgas pēc kaut kā promesoša nozīmē un netulkojamība jēdzienā. Arī par šo izrādi, šķiet, varu dalīties tikai nojausmās, nevis tās saprašanā.

Un tas noteikti nav nekas slikts, ka nevar pateikt, kas ar ko bija domāts un kas ko nozīmēja. Dejā atrādīšana šķiet bīstamāka par nesaprašanu. Ja poētiskais līmenis nav pusceļā pamests un ir patiesi funkcionējošs, tad cilvēki, man šķiet, saprot, pat ja viņi nesaprot, ko tieši viņi saprot. Vai arī viņus piemeklē ilgošanās pēc saprašanas.

Foto: Paulis Jakušonoks

Saistītie raksti:

Inta Balode “Sievietes projekts”