Kristīne Brīniņa*

20. janvārī Rīgas Kino muzejā notika Gundegas Melbergas un Gabrielas Emīlijas Aidules performance “Make yourself at home” (“Jūties kā mājās”). Pasākuma aprakstā teikts, ka LKA Rīgas Kino muzejs jau vairākus gadus gaida jaunu mājvietu un tuvākajā laikā ievāksies pagaidu telpās. Abas mākslinieces izvēlējušās muzeju kā tematiski piemērotu performances norises vietu. Performances tapšanas impulss ir dzīves apstākļi, ar kuriem saskaras daudzi neatkarīgi mākslinieki, kad radošais darbs liek bieži mainīt dzīvesvietu. Gundega Melberga un Gabriela Emīlija Aidule jau vairākus gadus dzīvo un strādā Lietuvā, Latvijā, Nīderlandē un Vācijā. Pētot sev personiski un globāli aktuālās tēmas par migrāciju, mājokli un identitāti, mākslinieces ir radījušas cilvēcisku un poētisku 15 minūšu darbu par ilgām pēc mājām. “Make yourself at home” ir domu plūdums kustībā, skaņā un tekstā par to, kas ir mājas un kā tās veido cilvēka pašizjūtu. Pēc performances bija iespēja noskatīties režisores Lailas Pakalniņas 2021. gada dokumentālo filmu “Mājas” (kompānija “Hargla”, 2021, operators Gints Bērziņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, montāžas režisore Ieva Veiverite). Filma ir par cilvēkiem, viņu mājām un filmas tapšanu.

Domas, kas iekustina ķermeņus 

“Kad esmu pie jūras kaut kur citur pasaulē, man vienmēr ir jādomā par “manas jūras” un “svešas jūras” atšķirībām. Caur tām es ieraugu, kas es esmu.” (Gundegas Melbergas citāts no performances “Jūties kā mājās”) 

Performances norises vieta ir neliela telpa, kas rada nemēbelētas istabas iespaidu. Stūrī uz zemes guļus stāvoklī atrodas divas sievietes. Skatītāji ienāk klusām, meklējot vietu pie kādas no brīvajām sienām. Man neviļus gribas novilkt apavus, ko arī izdaru. Es iekārtojos ērti uz grīdas, kas ir noklāta ar paklāju, un vēroju guļošos ķermeņus. Varu nojaust, kura no abām sievietēm ir lietuviešu dejotāja un horeogrāfe Gabriela Emīlija Aidule un kura ir latviešu māksliniece un pedagoģe Gundega Melberga. Līdz šim nebiju saskārusies ar abu mākslinieču darbiem. Dejotājas ikdienišķais apģērbs ir brīvs un ērts, ķermenim piemīt dejotājiem raksturīgā, bet grūti izskaidrojamā klātesamības vibrācija un faktūra. Gabriela Emīlija ir kā izlijis ūdens, kas pilnībā sakļaujas ar grīdas virsmu. Savukārt Gundega, kas ir ģērbta ieturētā melnā ikdienas apģērbā, gluži pretēji dejotājai, šķiet, koncentrē uzmanību uz iekšu, it kā pat mazliet ar kauliem atgrūžoties no zemes. Viņas guļ viena otrai blakus, bet rada divu savstarpēji savienotu pretpolu iespaidu. Skatītāji turpina ierasties, viņiem ir dots laiks nesteidzīgi atrast sev vietu un pievērsties ķermeniskajai ainavai. Kopumā esam tikai kādi padsmit, kas ir atnākuši uz performanci, lai kopā ar māksliniecēm pieredzētu intīmu sajūtu, kas ir līdzīga tai, kas rodas, esot ciemos pie kāda mājās. 

Pēc neilga brīža muzeja darbinieks datorā ieslēdz audioierakstu un atskan brīnišķīgs Gundegas Melbergas angļu valodā ierunāts teksts, kura fonā skan ikdienas trokšņi un dabas skaņas. Mākslinieces pārdomas mijas ar atlasītiem citu autoru tekstu fragmentiem par mājām, piederību un vides ietekmi uz sevis apzināšanos. Šķiet zīmīgi, ka teksts skan angļu valodā, tādējādi atverot plašu ģeogrāfisku teritoriju, kurai varam būt piederīgi, meklējot savu vietu un identitāti plašajā pasaulē. Skatītājiem ir pieejams arī tulkots teksts latviešu valodā, kas pirms performances tiek pasniegts tiem, kas to vēlas. “Vēlme doties mājup – tās ir ilgas pēc pilnības un piederības, tā ir vēlme atrasties visu zvaigznēs ierakstīto līniju krustošanās punktā, būt par punktu kopumu, kas veido zvaigznājus, būt par pasaules centru. To centru, kas ir mīlestība. Pamosties no dziļa miega, atgūties no jauniegūtās apskaidrības, savaldīt savu iekšējo zvēru, ļauties pilnīgam neprātam, slēpties tumsā un reizē apžilbināt, nerunāt, bet būt pilnībā saprastam,” – tas ir amerikāņu autores, vēsturnieces un aktīvistes Rebekas Solnitas (Rebecca Solnit) teksta citāts, ar kuru iesākas performance, iekustinot mākslinieču gulošos ķermeņus. Teksts uz mani iedarbojas tieši. Zvaigznāji ir bijuši mans kompass vai dievišķais apstiprinājums, ka esmu uz pareizā ceļa. Ja, paceļot acis uz debesīm, es uzreiz ieraugu Lielos Greizos Ratus, zinu, ka esmu pareizā vietā. Šī norāde ir bijusi arī brīdī, kad nolēmu pārcelties uz dzīvi mežā – vietā, kur ir manas mājas. Tās ir ietekmējušas mani visu, izvedot cauri bailēm, neprātam, radot apskaidrības, laimes sajūtu un atkal iemetot pilnīgā neziņā par to, kas esmu un kur vēlos būt. Šis ir tikai viens no daudziem atmiņu vai asociāciju uzplaiksnījumiem, ar kuriem jūtos radniecīga, klausoties un vērojot mijiedarbību kopumu, kuru centrā ir abu mākslinieču sinerģija.

Horeogrāfes Gabrielas Emīlijas Aidules veidotajā kustību partitūrā, kuru izpilda abas mākslinieces, mani aizķer vienkāršums. Cik poētisks un ikdienišķi precīzs ir teksts, tikpat trāpīgas un tīras ir kustībā balstītas attiecības starp abām māksliniecēm. Gabriela Emīlija ķermeniski iedzīvina audioierakstā dzirdamos tekstus un dabas skaņas, tikmēr Gundega novēro dejotāju, attālinoties vai pietuvojoties tai. Šķiet, ka Gundegas skatiens Gabrielas Emīlijas kustībā projicē iekšējo pasauli, kuru performances sākumā tik rūpīgi akumulēja sevī. Ir mirklis, kurā abas mākslinieces viena otru balsta, sadodoties rokās, veidojot kontrabalansa (counterbalance) stāvokli – kustību, kurā viena ķermeņa svars izlīdzsvaro otra svaru, abiem atrodoties ārpus vertikāles ass. Tas ir fizisks stāvoklis, kurā, ja viena atlaidīs roku, otra kritīs. Laikmetīgās dejas mākslā šis ir daudzas reizes novērots horeogrāfisks paņēmiens, bet performancē tas ir tik precīzi iederīgs, ka neraisa šaubas par tā vajadzību. Ar apbrīnu vēroju, cik filigrāni ir strādāts ar kustību ritmu un ilgstamību, smalkjūtīgi būvējot performances laika plūdumu. 

Ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem abām māksliniecēm ir izdevies radīt telpu, kurā skatītājam justies gaidītam. 15 minūšu ilgā performance uz mani iedarbojas kā īsprozas darbs, kurā viegli atrast sevi. Ja mājas ir sajūta, tad tieši performancē pieredzētais miers un iederēšanās ļauj man justies kā mājās.

“Oliver, smaidi!”

Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas “Mājas” sižetu veido process, kurā dokumentē to, kā tiek filmēti dažāda vecuma cilvēki caur viņu mājas logiem. Radošā komanda atrodas mājas iekšpusē, kamēr mājas iedzīvotāji (ģimene) vai viens iemītnieks atrodas ārā pie kāda istabas loga. Skatītāju acu priekšā veidojas vizuāli skaisti kadri ar vasaras pilnbrieda dabas ainavām fonā, kas līdzinās ģimenes portreta melnbaltām gleznām, kuras satur loga rāmis. Radošā komanda ir izvēlējusies privātmāju vai pirmā stāva iedzīvotājus. Tas ļauj realizēt vēlamo ieceri, kurā kompozīcijas radīšanas nolūkos dalībniekus ir iespēja lūgt atkāpties vai pietuvoties logam. Domāju par režisores izvēli iemūžināt tos iedzīvotājus, kas dzīvo ja ne tieši dabas ieskauti, tad tuvu tai. Vai mūsdienās latviešu dzīvesziņa ir vēl joprojām neatraujama no dabas? Varbūt filma “Mājas” iemūžina tos, kuri tic dzīvei ārpus lielpilsētas? Varbūt, bet varbūt tam nav nozīmes. Varbūt nozīme ir mākslas darba tapšanas fenomenam, kurā notiek uzticēšanās svešiniekiem, t.i., māksliniekiem, tos ielaižot savās mājās. Citāts no filmas apraksta: “Ielaid mūs savās mājās (lūdzu) – pats izej ārā (lūdzu)!” Un beigu beigās filmas dalībnieki šo privāto un personisko telpu uztic arī filmas skatītājiem.  

Kinooperators Gints Bērziņš ir kā tilts starp režisori un filmas personāžiem, caur rāciju dodot dalībniekiem pārvietošanās norādes. Viņa balss ir tā, kas iekustina “pieloga” pasauli, cilvēkiem sastājoties operatora iztēlotā horeogrāfijā. Dalībnieku uzdevums ir nostāvēt vienu minūti inscenētajā ainā, kas nemaz nav viegli. Viņu domas atbalsojas sīkos žestos – tiek piekārtots krekls, izmainīta sejas izteiksme vai ziņkārība liek pagriezt galvu ielas trokšņa virzienā. 

Mājā skanošais radio stāsta par filmas uzņemšanas laiku – Covid-19 pandēmijas fonu, kad jāievēro divu metru distance, kamēr logā esošie ir sakļāvušies cits citam tuvu klāt. Atmiņā uzaust “Paliec mājās!” aicinājums. Filmas tapšanas periods ir 2020. – 2021. gads. Gadu vēlāk Ukrainas valstī Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu. Filmā noķeru sevi domās par karu, kas izposta līdzīgas mājas un dzīves. Kara elpas tuvums Baltijas valstīm daudziem iedzīvotājiem rada raizes – vai ir droši palikt mājās? Vai nav laiks nekustamos īpašumus pārdot un meklēt drošu vietu citur pasaulē? Šīs pārdomas filmā redzamās ainavas uz mirkli padara nestabilas, trauslas un sāpīgas.

Divas stundas ilgā filma izved cauri dažādām emocijām. Īsajā ainas iestudēšanas brīdī var piedzīvot ģimenes savstarpējās attiecības, humora izjūtu, saklausīt ikdienas raizes. Pārpratumi, kas izvēršas starp operatoru un filmas dalībniekiem, izteikumi, kurus ģimene pārmij savstarpēji, rada patiesi komiskus mirkļus, kuros grūti nesmieties balsī. Nezinot, ka caur rāciju var dzirdēt ne tikai čukstus, bet arī oda sīkšanu, pie skatītājiem nonāk sievas komentārs vīram par to, ka viņa ir priecīga, ka dienu iepriekš uzkopusi māju. Kādā ainā vecvecāki liek mazbērnam izskatīties priecīgam: “Oliver, smaidi!” Minūti ilgajā brīdī bērnam jācīnās ar spēju noturēt līksmu smaidu, kas ar katru sekundi kļūst stīvāks un samocītāks. Filma ataino ne tikai to, cik svarīgs ir iespaids, ko atstājam par sevi un savām mājām, bet arī to, cik liela nozīme cilvēku dzīvēs ir mājdzīvniekiem, kurus nav iespējams savaldīt minūti ilgā nekustīgā videokadrā. Arī mazi bērni, tāpat kā saule, vējš un lietus, nepakļaujas operatora norādēm, darot filmu dzīvu un neprognozējamu. Vienas minūtes laikā filmas autoriem ir izdevies radīt iespaidu, ka logā redzamie cilvēki ir pasaules centrs un viņu klātbūtne izsaka mīlestību.¹

Ilgas pēc dejas mājas

Pēc pasākuma dodos uz Horeogrāfu asociācijas 20 gadu svinībām, kas norisinās deju skolas “Ritms” telpās. Ir sanākuši daudzi dejotāji un horeogrāfi no dažādām paaudzēm. Caur spēlēm un vēlējumiem vairākkārt izskan “dejas mājas” vārds – laikmetīgās dejas kopienas sapnis par savu mājvietu,  kopienas sirdi, kurā satikties un radīt. Tās ir ilgas un vajadzība pēc fiziskas vietas, kas atspoguļotu laikmetīgās dejas identitāti un dotu jaunas izaugsmes iespējas. Laikmetīgā deja klejo pa telpām, atkal un atkal meklējot mājas savām izrādēm. Dejas nozare ir gatava uzņemties atbildību un rūpes, ko mājas pieprasa. Atsaucoties uz Martina Haidegera filozofiskās esejas “Būvēšana, dzīvošana, domāšana” ideju, mājošana un rūpes par lietām ir tiešais ceļš, kurā realizējas esamība. Novēlu, lai katram, kas meklē, izdodas atrast un radīt drošas mājas.

Titulfoto autore: Gundega Melberga.

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja.  Ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, kā arī studējusi Liepājas Universitāte Jauno mediju mākslas programmā. Šobrīd studē rakstniecību maģistrantūrā Liepājas Universitāte.

Atsauces:

1.  Turot saikni ar performanci “Make yourself at home”, mazliet citēju jau pieminēto Rebeku Solnitu.