Atskatoties uz maijā un jūnijā pieredzētajiem latviešu skatuviskās tautas dejas notikumiem, jāsaka: ir gan bijis bagāts ziedēšanas laiks! Abi mēneši bijuši par īsiem un nedēļas nogaļu pietrūcis, lai paspētu būt klāt un redzēt visu interesanto! Iespaidos par lielo ansambļu jubilejām jau padalījos, tagad – par citiem redzētajiem notikumiem!

Deju ansambļa “Pērle” skatuviskās tautas dejas izrāde “Iz zaļa zora” 26. aprīlī Ogres Kultūras centrā.

Deju ansamblī “Pērle” ir radīts 80 minūšu garš stāsts par Latgali un tās cilvēkiem, vēstot par mēslu talku šajā novadā. Horeogrāfs – ansambļa repetitors Juris Gogulis. Horeogrāfijā izmantotas raksturīgās latgaliešu deju kustības. Uzvedums veidots plūstoši, nenodalot atsevišķus deju priekšnesumus, bet iepludinot un iesaistot horeogrāfiskajās norisēs teicējus. Tomēr sižeta virzība panākta ar tekstu palīdzību, noņemot horeogrāfijai saturisko slodzi. Izrādē darbojās trīs galvenie tēli, kas nebija dejotāji, bet teicēji. Izrādes režisori – Elīna Apsīte un Juris Gogulis. Ļoti iepriecināja LU deju ansambļa “Pērle” (mākslinieciskais vadītājs Raimonds Dzintars) sniegums – dejotāji darbojās atraisīti, izjusti, ar pārliecību. Kustības bija tehniski precīzas, noslīpētas. Tomēr visvairāk iespaidoja viņu aizrautīgā, dzīvā, taču nepārspīlētā attieksme skatuviskajā klātbūtnē. “Pērles” dejotāji ļoti dabiski iejutās latgaliskajā horeogrāfijā, kas rīdziniekiem ne vienmēr izdodas. Dzīvais mūzikas pavadījums arī radīja papildu autentisku, dinamisku gaisotni, paspilgtināja izrādes folkloristisko noskaņu. Nav redzēts daudz šādu dramaturģiski viengabalainu skatuviskās tautas dejas uzvedumu, tāpēc izrādi vērtēju pozitīvi. Būtiskākais trūkums: daudz skatuviskas ampelēšanās un draiskošanās, bet pats galvenais – mēslu talkas darba procesa atainojums – izpalika.

Dagmāras Bārbales “Desmitgade Vektorā” 9. maijā Ogres Kultūras centrā.

Šis bija autorkoncerts ar vienas autores desmit gadu laikā vienā ansamblī radītām 27 dejām. Par Dagmāras Bārbales daudzpusīgo talantu runā daudz un runās vēl ilgus gadus. Tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, ko šī 35 gadus jaunā horeogrāfe un deju pedagoģe ir paspējusi paveikt. Strādājusi par pedagoģi gan Agra Daņiļeviča deju skolā “Dzirnas”, gan TDA “Vektors”, veidojusi XII un XIII Skolu jaunatnes deju svētkus 2020./21. un 2025. gadā, II Jauniešu Deju svētkus Liepājā un Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētku “Gaudeamus” deju programmu šovasar, bijusi virsvadītāja XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku XVII Deju svētkos, 10 gadu laikā jaunradījusi ap 80 horeogrāfiju, 46 no tām – “Vektorā”. Dagmārai ir savs izteiksmīgs horeogrāfes rokraksts un atpazīstama mūzikas izvēle, sadarbojoties ar komponistu Mārtiņu Miļevski. Taču visvairāk gan dejotājus, gan skatītājus piesaista Dagmāras pozitīvisms, labsirdība, gaišums un atraktivitāte, kā arī profesionalitāte. Horeogrāfei raksturīga visaptveroša cilvēkmīlestība un reizē konstruktīva domāšana, loģika, lielas darbaspējas un neizsīkstošs radošums.

II Jauniešu Deju svētki “Viens apvārsnis. Tūkstošiem ceļu” 23. maijā Liepājā, stadionā “Daugava”.

I Jauniešu Deju svētki notikuši Liepājā pirms 20 gadiem, taču nav gluži tā, ka šajā laika posmā skatuviskās tautas dejas jauniešu vecuma kvalitātes grupām kopdejošanas iemaņas nav trenētas. Bijuši vairāki Tautas deju ansambļu svētki un salidojumi, taču tajos nav piedalījušās visas trīs jauniešu kvalitātes grupas (A, B un C). 2010. gadā notika jauniešu deju kolektīvu lielkoncerts “Mugura lai nesaliecas” Rīgā, Ķīpsalas hallē ar A un B grupu 69 deju kolektīvu 2500 dalībniekiem.

II Jauniešu Deju svētku mākslinieciskie vadītāji bija Dagmāra Bārbale un Jānis Purviņš. Dramaturģe – Rasa Bugavičute-Pēce, režisors – Matīss Budovskis. Piedalījās 222 jauniešu deju kolektīvi ar 5680 dalībniekiem. Par šiem svētkiem vēlos pateikt dažas atziņas. Protams, deju kolektīvos, apgūstot repertuāru, svētki tikuši gatavoti vismaz gada garumā, bet sanākot visiem dalībniekiem kopā stadionā Liepājā – tikai vienu dienu. Katras dejas mēģinājumam tikušas atvēlētas 15 minūtes (!), ieskaitot uznācienus un nogājienus. Bija ļoti pārsteidzoši uzzināt, ka deju virsvadītāji šajā smieklīgi īsajā mēģinājumu laikā tomēr ir spējuši izveidot pat apjomīgus laukuma zīmējumus un ornamentus. Vai tas nebija uz riska, stresa un panikas robežas? Bija! (Un ja nu kādi ārkārtēji laikapstākļi būtu patraucējuši mēģinājumu procesu?) Vai tomēr nebūtu jābeidz paļauties uz cerību, ka izdosies, un jāmeklē kādas alternatīvas Deju svētku veidošanas formas un iespējas?

Otrkārt, koncerta apmeklētāji konkrēto tribīņu augstuma dēļ vispār nekādus vērienīgus laukuma zīmējumus nevarēja redzēt, bet (kā uzzināju no rīkotājiem) uzveduma režija vairāk tikusi pielāgota TV pārraides prasībām. Jo… televīzijā uzvedumu noskatās daudz vairāk skatītāju nekā klātienē, TV ieraksts saglabājas vēsturei un to vēlāk var noskatīties arī paši dalībnieki. Tā tas ir, bet ko tad lai saka tie skatītāji, kas pirkuši biļetes un nākuši uz stadionu? Koncerts nav domāts viņiem? Tad varbūt vispār pāriet tikai uz TV formātu? Bet TV pārraide jau vairs nav svētku rīkotāju kontrolē, tur viss atkarīgs no tā, cik profesionāli un interesanti notiekošo pārraida TV režisors. Godīgi sakot, arī es pilnīgu iespaidu par II Jauniešu Deju svētkiem ieguvu, tos noskatoties abējādi – klātienē un pēc tam TV ierakstā. Ar TV specifiku skaidrojams arī tas, ka klātienes skatītājiem mikroskopiski sīki četri teicēji atradās laukuma pretējā pusē – saģērbti stilizēti arhaiskos, tādos kā kora tērpos. Turklāt katrā uznācienā viņi bija citā novietojumā, un klātienes skatītājiem atlika tikai staipīt kaklus un minēt, kur viņi tagad atrodas, bet faktiski tikai dzirdēt viņu balsis.

Par režiju runājot… Teātra režija nav gluži tas pats, kas lielformāta (kā agrāk teica – masu) pasākumu režija. Vai Latvijas Kultūras akadēmija un Kultūras koledža tādus speciālistus gatavo? Katrā ziņā es zinu tikai dažus režisorus, kuri veiksmīgi strādā lielu brīvdabas pasākumu formātā. Bet Matīsa Budovska gadījumā – nu, ar kaut ko jau ir jāsāk, un no kaut kādas pieredzes jāmācās… Šajā reizē īsti nepalīdzēja arī Rasas Bugavičutes-Pēces filozofiskie teksti par ceļiem, kurus izvēlamies, jūru un apvārsni. Teksti dzīvoja savu dzīvi, un dejas – savējo, īsti kopā nelīmējoties.

Pabeidzot šo īso un konspektīvo aprakstu, gribu uzsvērt, ka, ņemot vērā visu iepriekš teikto, apbrīnoju deju pedagogus un laukuma iestudējuma komandu – virsvadītājus un laukuma asistentus – par viņu profesionalitāti, par prasmēm un iemaņām, ko nevar iemācīties, bet tikai pieredzē apgūt. Apbrīnoju dejotājus par viņu koncentrēšanās spēju, atdevi un gatavību jebkādiem pārbaudījumiem un izaicinājumiem. Dejas un kopā būšanas prieks pārvar visus šķēršļus.

Tukuma novada un Jūrmalas valstspilsētas dejotāju lielkoncerts “Kur zeme diža” 30. maijā Kandavā, Ozolāju estrādē.

Lielkoncerts, kurā kopdejošanā piedalījās 35 Tukuma novada un Jūrmalas valstspilsētas dažādu paaudžu deju kolektīvi. Koncerts īpašs ar to, ka tas bija tā mākslinieciskās vadītājas, Tukuma novada deju kolektīvu virsvadītājas 25 gadu garumā, horeogrāfes Zandas Mūrnieces autorkoncerts ar 22 viņas dažādos laikos (no 1996. līdz 2026. gadam) sacerētām dejām Katrīnas Dimantas un grupas “Zeltrači” muzikālajā pavadījumā, Voldemāra Šoriņa režijā. Skaistā Kandavas Ozolāju estrāde piedzīvoja lielu bagātību un vērienu – estrādē mainoties apmēram 700 dejotājiem, tika prezentēts vienas horeogrāfes 30 gadu veikums latviešu skatuviskajā tautas dejā. Zandas Mūrnieces dejas – dažādām dejotāju kvalitātes un vecuma grupām veidotas, gan vienkāršākas, gan sarežģītākas, latviešu etnogrāfiskajām dejām radniecīgas, pārsvarā ornamentālas – lielā vairumā ir īsti piemērotas kopdejošanas repertuāram estrādēs un Deju svētkos.

Rīgas Teikas vidusskolas deju kolektīva “Skabardzēni” 40 gadu jubilejas koncerts un uzvedums “Saules meitas” Ogres Kultūras centrā 14. jūnijā.

Dejotāji ir iemīļojuši Ogres Kultūras centru – tur ir plaša, dejošanai piemērota skatuve, ietilpīga un ērta skatītāju zāle. Šis koncerts pārsteidza ar savu augsto kvalitāti un gaumi. Skolas deju kolektīvs ar astoņām grupām – tātad vismaz 160 labi sagatavotiem un apmācītiem bērniem, kuriem nav sveša skatuves kultūra un atraktivitāte! Kolektīva vadītāja Rūta Cīrule koncerta pirmo daļu bija atvēlējusi “Skabardzēnu” dibinātājas un pirmās leģendārās vadītājas Artas Melnalksnes daiļradei. Un atkal – bija prieks redzēt, ka 2013. gadā aizsaulē aizgājušās horeogrāfes Artas Melnalksnes dejas dzīvo savu dzīvi, ir šodienīgas, ārkārtīgi latviskas, gan pietiekami ilustratīvas mazajiem izpildītājiem, gan tēlainas un poētiskas lielākajiem. Artas dejas ir ļoti tuvas latviešu deju folklorai un labs materiāls skatuviskās tautas dejas apguvei, jo tajās ir visi latviešu deju pamatsoļi, dažādi roku stāvokļi, rotaļīgums un muzikalitāte.

Otrajā koncerta daļā – Rūtas Cīrules jaunrades deju uzvedums “Saules meitas”. Uzvedums, kas veidots ar skolēnu spēkiem un iespējām, nepārprotami adresēts bērnu auditorijai, māca tiem latviskās vērtības un dzīvesziņu, iepazīstina ar latviešu dievībām un mitoloģiskajiem tēliem – Laimu, Māru, Ūsiņu, Zalkti, Pērkonu, Sauli, Mēnesi. Uzvedumā piedalās “Skabardzēni” un kā solisti – jauniešu deju kolektīva “Zalktis” dalībnieki. Uzvedumam ir gan audzinoša, gan izglītojoša, gan mākslinieciska vērtība. Spilgtas likās Pērkona un Zalkša dejas – tās palikušas prātā ar savu individuālo horeogrāfisko leksiku.

Liekas, ka 2026. gada pavasara deju koncertu birums ar jūnija noslēgumu būs apsīcis. Ar nepacietību gaidīsim rudeni un ķersimies pie darba, lai pienācīgi sagatavotos XVIII Deju svētkiem jau pavisam drīz – 2028. gada vasarā!

Titulfoto: II Jauniešu deju svētki “Viens apvārsnis. Tūkstošiem ceļu”, foto Jānis Romanovskis.