Mēs dzīvojam materiālā pasaulē, kur mūsu pieredze nekad neveidojas ārpus attiecībām ar lietām, vietām un citiem ķermeņiem. Jaunā materiālisma¹ skatījumā matērija ir dinamiska un procesuāla, tāpēc par cilvēku nav iespējams domāt nošķīrumā no lietām, ar kurām tas dzīvo, strādā, kustas, rada un domā. Vides un ilgtspējas pētniece Steisija Alaimo (Stacy Alaimo) uzsver cilvēka neizbēgamo iesaisti pasaules materialitātē: “Domāt kā pasaules matērijai nozīmē sastapties ar parastu objektu dīvainajām aģencēm, kas jau ir daļa no mums pašiem, un vienlaikus apsvērt, ko citām būtnēm nozīmē sadzīvot ar vidēm, kurās tās atrodas.”² Performances mākslai mēdz būt īpaši tuvas attiecības ar matēriju šādā izpratnē, īpaši, kad priekšmeti performancē nav vairs tikai rekvizīti vai simboli, bet kļūst par līdzdalībniekiem. Tāda ir arī performance “Atlobīšanās”, kuras autores ir teātra režisore Māra Gaņģe, horeogrāfes un dejotājas Agnese Bordjukova un Dita Andersone, kā arī ļoti daudz papīra lokšņu.

Performance notiek galerijas “Smilga” telpās Āgenskalnā, bet ievads – turpat ārpusē uz soliņa. Kamēr tiek sagaidīti visi performances skatītāji, notiek iepazīšanās ar instrukcijām. Tās aicina brūnā papīra loksnē ietīt nevajadzīgo – telefonu, somu vai jebko citu, kas uz laiku jāatstāj ārpus uzmanības. Tā kā esmu ieradusies pirmā un jau paguvusi iesaiņot savu somu ar visu tās saturu, varu pavērot, kādas izvēles veic citi: kāds iesaiņo telefonu, kāds – tikai somu, bet telefonu ne, vēl kāda apmeklētāja ietin papīrā arī savu elektrisko skrejriteni, ar kuru atbraukusi uz notikumu. Vēl instrukcija informē, ka apmeklētāji varēs izvēlēties sev visērtāko performances pieredzēšanas veidu – stāvot, guļus, sēžot uz spilvena vai krēsla –, kā arī aicina jebkurā brīdī aizvērt acis. Iepazīstos arī ar anotāciju, kur uzzinu, ka “Atlobīšanās” ir daļa no ilgstošāka mākslinieciskā pētījuma par materialitāti, un šis fakts ierāmē manas turpmākās attiecības ar šo performanci.

Vispirms jānošķir pētniecība, ko mākslinieks veic mākslas darba tapšanas procesā, no mākslinieciskās pētniecības, kurā pati prakse kļūst par zināšanu radīšanas, pārbaudīšanas un artikulēšanas veidu. Šādā kontekstā performance nav tikai gatava mākslas darba forma, bet process, metode un izziņas prakse. Caur performanci iespējams pētīt ķermeņa, kustības, telpas, matērijas un afektu savstarpējās attiecības, jo performance pati rodas ķermeņa un pasaules materiālajos sapinumos. Tā ļauj radīt iemiesotas zināšanas – tādas, kas veidojas caur ķermeni, sajūtām un pieredzi un kuras ne vienmēr iespējams pilnībā izteikt vārdos.

Pēc kolektīvas klusuma pauzes ar aizvērtām acīm, kuru ierāmē zvana skaņa, skatītāji tiek aicināti doties iekšā, pa ceļam savu ietīto mantu sainīti noliekot plauktā pie ieejas. Galerijas “baltajā kastē” uz grīdas, sienām, daļas logu un griestiem ir izkārtotas dažāda lieluma, saburzītības un sasmalcinātības pakāpes brūna, pārstrādāta papīra loksnes. Starp tām – performanšu Agneses Bordjukovas un Ditas Andersones ķermeņi. Kad arī skatītāju ķermeņi ir atraduši savu vietu telpā, performantes sāk savu izpētes procesu, sekojot tam, kur papīrs viņas ved. Performanšu izpētes darbs sākas lēnām, rūpīgi izveidojot kontaktu ar materiālu un veltot laiku nākamajiem impulsiem. Pakāpeniski šīs sadarbības robežas tiek arvien vairāk pārbaudītas. Kustību izpēte turpinās dažādās īslaicīgās asemblāžās, un rodas mirkļi, kuros nav iespējams skaidri noteikt, kur beidzas cilvēks un sākas materiāls. Te papīrs atklājas vairāk skaņā un tā čaukstoņa pārtop jūras viļņu šalkoņā vai peles skrāpējienā aiz sienas, te ķermeņu sapinumi pārvēršas līdz šim vēl neatklātos organismos. Lēnais temps un procesuālā forma pieprasa arī citādāku skatīšanās pieeju. Performances laikā novēroju, kā skatītāju ķermeņi kļūst slābanāki un paši izplūst telpā. Kāds ļaujas aicinājumam apgulties un aizvērt acis, tādējādi kļūstot par scenogrāfijas elementu, bet kāds cits – tieši pretēji – nespēj atturēties no vilinājuma arī iesaistīties materiāla izpētē. “Atlobīšanās” nav tikai gatavs mākslas darbs; tas ir arī pētniecības process galerijā-laboratorijā starp performantēm, papīru un skatītājiem. Būt performances lieciniekiem nozīmē piedalīties performanšu izziņas norisē un pieredzēt ķermeniskus, afektīvus un materiālus atklājumus.

“Atlobīšanās” gadījumā nav iespējams runāt par papīru vienā pusē un izpildītāju otrā. Galerijas telpā notiekošais nav vienkārša interakcija starp cilvēku un materiālu, kur papīrs pakļaujas performanta darbībai; tas ir intra-akcijas process. Fiziķe un feminisma teorētiķe Kārena Barada (Karen Barad) skaidro, ka, atšķirībā no interakcijas, kur pieņemts, ka mijiedarbojas iepriekš pastāvoši atsevišķi ķermeņi vai objekti, intra-akcija nozīmē, ka šie ķermeņi, objekti vai parādības neveidojas pirms attiecībām, bet “rodas pašās attiecībās”³. Performanšu ķermeņi ir tieši tādi, kādus tajā mirklī ierauga skatītājs, tikai tāpēc, ka tie ir attiecībās ar papīru; tāpat papīrs ir tieši tāds, kāds tas ir, jo mijiedarbojas ar cilvēka ķermeni. Šī mijiedarbība ir iespējama, pateicoties aģencei, kas piemīt gan cilvēkam, gan lietām. Tas nenozīmē to, ka lietām ir cilvēcisks nodoms, bet gan to, ka tās attiecībās ar cilvēkiem un citiem spēkiem līdzveido situācijas, pieredzi un nozīmes. Performantes performancē “Atlobīšanās” necenšas ne skaidrot, ne pakļaut papīru kādai noteiktai interpretācijai, jo, lai cik dažādi tam tuvotos – vērojot, pieskaroties, sadzirdot, sapinoties –, papīrs katru reizi atklājas citādāk, bet nekad līdz galam.

Antropoloģe, augu studiju pētniece Nataša Maiersa (Natasha Myers), aprakstot dabaszinātņu laboratorijas darba kinestētisko un afektīvo realitāti, to apzīmē kā “jušanu”: pētāmā organisma sajušanu un jušanu līdzi pētāmajam organismam.⁴ Tādā pašā realitātē darbojas arī performance “Atlobīšanās”. Ko nozīmē ne tikai sajust papīru, bet just ar/līdzi/kopā ar papīru? Kā tas paplašina mūsu jutību pret pasauli kopumā un visiem citiem tās iemītniekiem? Kas kļūst redzams sasmalcināta papīra kaudzītē, ko iepriekš nebija iespējams pamanīt? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas man rodas performances laikā un pēc tās, kad ar papīru aizlīmētā loga rūtī tiek izlobīts caurums, tiek atvērtas durvis un logi un performance izgaist skaistā jūnija krēslā. “Atlobīšanās” ir mākslinieciskās pētniecības darbs, kas neilustrē teorijas, bet gan kļūst par vietu, kur ziņkārība, jutīgums un atvērtība ļauj iepazīt pasauli citādāk – pa vienai papīra loksnei reizē.

1 Jaunais materiālisms ir teorētisks virziens, kas plašāk attīstījās 2000. gadu sākumā un uzsver, ka matērija nav pasīvs fons cilvēka darbībai, bet aktīvi piedalās pasaules veidošanā. Tas pievērš uzmanību cilvēku, lietu, ķermeņu, telpu, tehnoloģiju un citu ne-cilvēcisku spēku savstarpējām attiecībām. Jaunais materiālisms ir aktuāls filozofijā, feminisma teorijā, antropoloģijā, kultūras un mākslas pētniecībā, zinātnes un tehnoloģiju studijās, ģeogrāfijā un literatūrzinātnē.

2 Alaimo, S. Thinking as the Stuff of the World. O-Zone: A Journal of Object-Oriented Studies, 1 (Object/Ecology), 2014. pg. 13

3 Kleinmann, A.. “Intra-actions”: Interview with Karen Barad. Mousse Magazine, 34, 2012. pg. 77

4 Myers, N. Rendering Life Molecular: Models, Modelers, and Excitable Matter. Durham: Duke University Press, 2015. pg. 1

Titulfoto: no performances veidotāju personīgā arhīva.

*Katrīna Dūka ir teātra māksliniece un pētniece, kas strādā performatīvo prakšu un jaunā materiālisma krustpunktā. Viņu interesē ķermenis un tā materialitāte, citādība un iemiesotu stāstu stāstīšana. Katrīna strādā gan kolektīvi, bieži sadarbojoties ar ”ikdienas ekspertiem”, gan individuāli, pētot, kā skatuves mākslas prakses rada jaunas zināšanas par pasauli, kurā dzīvojam. Viņas darbi prezentēti Ģertrūdes ielas teātrī, Dirty Deal Teatro, starptautiskajā jaunā teātra festivālā ”Homo Novus”, kā arī uz neatkarīgajām skatuvēm Igaunijā, Somijā, Dānijā un Čehijā.