solaris

Brīžiem apziņā iezogas doma – vai pastāv frontes līnija starp skatuves mākslinieku un skatītāju? Par to, protams, katram būs atšķirīgs viedoklis. Es vēlos izteikt savu, parasta skatītāja viedokli.

Manuprāt, pastāv. Tā ir ne vien ģeogrāfiski – robežlīnija starp krēslu rindām un skatuvi, kur šie cilvēki, atkarībā no atrašanās vietas pret šo līniju izrādes laikposmā, skatās viens otra virzienā. Tā ir arī cilvēku sirdīs. Skatītājs ir samaksājis par biļeti savā darbā sapelnīto naudu un pēc darba dienas ir atnācis uz izrādi, lai gūtu sev patīkamus iespaidus, kas padarītu krāsaināku viņa ikdienu. Skatuves mākslinieks (ja vien ir psihiski vesels, skat. tālāk) gūst gandarījumu, kad var dot skatītājam pozitīvus iespaidus, radoši izpaužot savu talantu, iedvesmu un daudzo mēģinājumu sviedru rezultātu. Komplementāra, holistiska vienība, kur robežlīnija starp krēslu rindām un skatuvi vienlaikus gan visu laiku simboliski saglabājas (jo viens izpaužas izrādē, ko otrs vēro), gan arī nepiespiesti mazinās savā nozīmē. Jo gan labas, gan mazāk labas izrādes laikā gan skatītājs, gan skatuves mākslinieks savā garā un apziņā ir vai tiecas būt saistīti. Gan viens, gan otrs izdzīvo to pacilāto gaisotni, ko ikdienas nogurdinošajā vienmuļībā spēj ienest mākslas žanrs. Un ikviens skatuves mākslinieks ir klusējot priecīgs par to, ka skatītājs ir samaksājis savu sapelnīto naudu par biļeti, lai pēc savas darba dienas varētu bagātināt savu dzīvi, izbaudot šī mākslinieka izrādi.

Šāda, visiem lieliski zināma un atbalstīta saskaņa ir tik labvēlīga, ka gan skatītājs, gan, īpaši, skatuves mākslinieks dažkārt pat tiecas pārkāpt šo frontes līniju, proti – skatuves mākslinieks tiecas uzrunāt skatītāju tik intīmi un tuvu, lai vismaz apziņā, bet vēl labāk ja arī zemapziņā, šī robežlīnija pazustu…

Nenoliedzami, skatuves māksliniekiem, pateicoties savas profesijas īpatnībām, ir pieejami ļoti efektīvi līdzekļi, lai ieietu skatītāja iekšējā pasaulē, lai uzrunātu visdziļākos viņa dvēseles pārdzīvojumus, lai aizrautu viņu pilnībā sev līdzi iedvesmas spārnotā ceļojumā.

Kad tā notiek, tad vienlaikus gan skatuves mākslinieks, gan skatītājs izjūt neaprakstāmu pārdzīvojumu, ļoti dziļi sakņotu saviļņojumu, kas vēl ilgi jo ilgi iekrāsos katra šī mazā cilvēka ikdienu, dos spēkus, smaidus, skumjas un mierinājumu turpināt dzīvot dienu no dienas šo, savu vienīgo, dzīvi.

Kopš izrādes sākšanās brīža robežlīnija starp skatuvi un krēslu rindām pastāv tiktāl, cik abpusēji tā tiek uzturēta.

Ja viena puse to pārkāpj, tad rodas īslaicīga spriedze, kam jābūt tūlītējam atrisinājumam. Ja to pārkāpj skatītājs, to parasti uzskata par nerakstīto noteikumu pārkāpumu (piemēram, ja kādreiz rokmūzikas koncerta laikā kāds safanojies, viegli iereibis skatītājs uzrāpsies uz skatuves, tad apsardze viņu tūlīt aizvedīs prom). Ja to pārkāpj skatuves mākslinieks, tad parasti jebkāda rīcība tiek pieņemta, jo mūsdienu cilvēkiem ir ideoloģiska pietāte pret ‘skatuves māksliniekiem’ (kaut kas līdzīgs, kā viduslaikos pret ikvienu garīdznieku, kuriem arī tika piedots jebkas, jo tāda bija sabiedrībā dominējošā ideoloģija).

Neapšaubāmi, tādā situācijā ikviens skatuves mākslinieks apzināti vai vismaz neapzināti izjūt atbildības sajūtu par savu rīcību, kad sāk spēlēties ar skatītāja dvēseles stīgām.

Ikviens skatuves mākslinieks empātiski izjūt, kā viņa izrāde ietekmē skatītāju, labvēlīgi vai… nelabvēlīgi. Un ikviens skatuves mākslinieks uzņemas atbildību par to, lai tas skatītājs, kurš ir nopircis biļeti un pēc darba dienas beigām ir atnācis uz viņa izrādi, tiktu ietekmēts labvēlīgi.

Protams, pavisam citāda situācija ir, ja skatuves mākslinieks ir psihiski nelīdzsvarots. Tad robežlīnijas starp skatuvi un krēslu rindām efektīva, ietekmīga pārkāpšana ir skatītājam ārkārtīgi destruktīva, jo tā, runājot speciālajā terminoloģijā, var radīt psihotraumu. Bet psihotrauma ir ļoti nopietna lieta, no kā, ja tāda iegūta, ir patiešām nopietni jāārstējas, lai cilvēks pēc tam būtu spējīgs harmoniski dzīvot.

Psihotraumas, kā speciālistiem labi zināms, rada fiziska, seksuāla vai emocionāla vardarbība, kas bijusi vērsta pret konkrētu cilvēku vai kam konkrētais cilvēks bijis aculiecinieks. Gadījumā, ja vardarbība vērsta pret bērnu līdz apt. vienpadsmit gadu vecumam, tad psihotrauma tiek izspiesta zemapziņā, līdz ar ko ir ļoti grūti dziedējama un var radīt ievērojamu personības akcentuāciju, ko pats cilvēks neapzinās (piemēram, kā norvēģu slepkava Breivīks). Ja vardarbība vērsta pret jaunieti no vienpadsmit līdz apt. astoņpadsmit gadu vecumam, tad psihotrauma parasti ir apzināta, tāpēc to iespējams dziedēt, ja tiek pielietota pareiza psihoterapija un cilvēks ir labvēlīgas socializācijas situācijā. Lai gan tas nav viegli.

Ziniet, pasaulē ir ļoti daudz psihiski nelīdzsvarotu cilvēku ar personības akcentuācijām, visdažādākajās profesijās…

Tik daudz, ka sabiedrības vairākums mūsdienās brīžiem pat pierod pie tā, samierinās. Un dažkārt pat akceptē tādas vai citādas novirzes kā pieņemamas. Protams, lielākoties netiek akceptēta seksuāla vai fiziska vardarbība. Taču emocionāla vardarbība, ko īsteno psihiski nelīdzsvarots, akcentuēts cilvēks, lai vai cik intensīva tā būtu, brīžiem tiek akceptēta. Sevišķi, ja tā tiek pasniegta, kā mākslas projekts…

Es saprotu, jūtu un saskatu, ka jums – skatuves māksliniekiem – jābūt atbildīgiem par to, kā jūs ietekmējat skatītāju. Sevišķi, ja jūs pārkāpjat robežlīniju starp skatuvi un krēslu rindām. Kāds no skatītājiem pēc provokatīvas izrādes varbūt vienkārši pasmīnēs un pēc tam vēl kopā ar to sociopātu nofotografēsies. Bet kāds cits varbūt gūs tādu psihotraumu, ko kaut kad sublimēs vardarbībā pret citu cilvēku…

Vai jūs, mākslinieki, kad gatavojat vai organizējat izrādi, domājat par to, kā tā ietekmēs ikvienu skatītāju? Sāciet domāt! Māksla nav pašvērtība. Mākslai ir arī nozīmīgs sociālais aspekts. Ja jūs attiecaties pret mākslu tikai kā pret pašvērtību, tad neaiciniet uz to skatītājus, izpaudiet to tikai savā lokā. Skatītājs – tā ir atbildība!

P. S. Runājot personīgi, man ir pietiekami stabila nervu sistēma. Daudzus gadus strādājot kriminālistikas jomā, esmu saskāries ar realitāti tik daudz, cik varbūt visi jūs, kopā ņemot, neesat savā dzīvē redzējuši. Esmu savām rokām no avarējušām mašīnām vilcis ārā sadegušus līķus, esmu pratinājis slepkavas, pedofilus, narkomānus, tāpēc mani nudien neizsitīs no līdzsvara akcentuēta cilvēka deviants ekshibicionisms. Bet es zinu, ka tādi nav visi. Ir arī tādi cilvēki, kuriem sociālā pieredze ir mazāka un kuriem emocionāli diezgan viegli var radīt psihotraumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Varbūt kāds jūtīgs skatītājs, kad ir mazliet noguris, noskumis vai bēdīgs, un tāpēc emocionāli viegli ievainojams, aizies uz jūsu organizēto izrādi. Bet tur…

P. P. S. Es saprotu, ka pieaugušiem cilvēkiem (sevišķi jau skatuves māksliniekiem, kuri pieraduši būt uzmanības centrā) divkārt nepatīk, ja kāds viņiem lasa morāli. Viņi ir tik pašpārliecināti, tik pašapzinīgi savā ierastajā pasaulītē, tik ietrenēti savu nostādņu  un sajūtu demonstrēšanā, ka pat nevēlas sākt domāt. Aptuveni tāda attieksme: ”Ko te vispār domāt, man viss skaidrs; ja kādam kaut kas nepatīk, tā ir viņa problēma.”

Ziniet, šāda attieksme ir asociāla.

solaris