Identitāte – mākslinieks. Par izrādi “Pa ceļam uz mājām”

20/03/2014

Aija Uzulēna

Šā gada 20. un 21. februārī Latvijas Kultūras koledžas Baltajā zālē pirmizrādi piedzīvoja intereses vērts laikmetīgs skatuves darbs – horeogrāfes, dejotājas un pedagoģes, artistiskās Ilzes Zīriņas, viņas pieaicinātās skatuves jaunrades komandas un izpildītāju grupas ZI temp.dance dejas izrāde „Pa ceļam uz mājām”.

Ilzei Zīriņai, jāteic uzreiz, ir izdevusies veiksmīga horeogrāfija, ja mani tā uzvedināja uz domām vismaz triju izcilu mākslinieku un mākslas pazinēju atziņu koordinātēs. Jo daudzu estētiskie atskaites punkti mākslas ideju jomā, šīs personības ir 20. gs. režijas revolucionāri Gordons Krēgs un Pīters Bruks, un viens no mūsu literatūras un drāmas zinību korifejiem Gunārs Bībers. Bet sāksim pēc kārtas:

Gordons Krēgs neatdarināmi precīzā metaforā nosaucis deju par fizisko dzeju, pavēstot lasītajam, ka no skatuves izteiksmes formām tieši horeogrāfijas valoda ir tā, kura vistuvāk korelē ar poēziju kā augstāko no verbālajām formām. Gunārs Bībers, savukārt, kādā akadēmiskā apcerē uzsver, ka dzeja un drāma ir salīdzināmas kā liriskā balss pretstatā dramatiskajai, proti, literatūras formai, kurā, figurāli izsakoties, var runāt sabiedrības grupas, un, atsvarā lirikas subjektivitātei, objektīvāk atklāties sabiedrībā jaušamie konflikti.

Pieminu to saistībā ar izrādes tēmu, kas ir identitātes izpēte. Identitātei ir gan individuālais, gan kolektīvais, jeb, citiem vārdiem, gan liriskais, gan dramatiskais aspekts. Identitāte ir ar cilvēka sabiedrisko esību saistīts jēdziens, piederība kādai sociālai grupai vai kategorijai. Cilvēkam tā daudzās kolektīvās identitātes – nacionālā, dzimuma, sociālā, politiskā – ir vai nu dotums vai izvēle.

Liriskajā ziņā identitātes apjausma dabiskāk piekrīt jaunībai – dzīves posmam, kurā cilvēks iepazīst, saprot, izzina sevi, un tā drāmas, galvenokārt, ir monodrāmas, atklājot sevi sabiedrībā. Saskatu šī procesa dažādās šķautnes Ilzes Zīriņas radītajā horeogrāfisku tematu kolāžā, kas apvienoti izrādē. Mēs redzam dinamisku dejas sekvenču kompozīciju, starp kurām man iekrita acīs izpildītā uz grīdas, ko sapratu kā jaunā cilvēka pieskaršanos valodai, kas ir viena no visspēcīgākajām kultūras un nacionālās piederības pazīmēm. Gan jaunatnācēja pasaulē, „zvaigznes bērna” sastapšanos ar ierobežojumu – sociālo nosacītību, iespēju, fizisko dotumu iezīmētajiem rāmjiem. Mēs vērojam dejotājus, caur dejas metaforu atrodam sev visorganiskāko identitāti dažādās sociālajās lomās un stāvokļos – kā līderiem un sekotājiem, kā vientuļniekiem un tiem, kas nevar bez citiem, kā zvaigznēm un tiem, kas tās rada. Ap stundu ilgā izrāde pārsteidz arī ar to, cik daudz šādu dažādu īso stāstu par identitātēm pagūst mums izstāstīt.

Izrādes horeogrāfes un telpas un kostīmu mākslinieces Katrīnas Kalniņas veiksmīgo sadarbību gribas izcelt īpaši. Skatuves risinājums ir vienkāršs un efektīvs – LKK Baltās zāles scēna un auditorija izrādes interesēs mainīta vietām, un šis lēmums ir lieliski attaisnojies. Dinamiskā dejotāju piecnieka rīcībā šādi tiek atdota liela, dziļa zāle ar augstiem griestiem, kas rada gaisa pārbagātības sajūtu un piešķir dejai elpu, kura tik intensīvai horeogrāfijai nepieciešama. Šo elpu klusuma pauzēs Zīriņa ļauj skatītājam arī sadzirdēt, un tas palīdz radīt ļoti tiešu dejotāju saikni ar auditoriju. Arī acu kontakts, ko dejotāji – izteiktāk, dejotājas – izrādes pirmajā daļā nodibina ar skatītājiem, tos acīmredzami iedrošina Zīriņas horeogrāfijas izpildītājam nopietnajiem izaicinājumiem, ko topošie mākslinieki arī ļoti respektējami pieņem. Lūk, šo saskares saikni „mākslinieks – skatītājs” par skatuves mākslas vienīgo patieso jēgu sauc Pīters Bruks.

Ar izsmalcinātiem, lakoniskiem grafiskajiem telpas perspektīvas iezīmēšanas līdzekļiem, ar pāris līnijām, kas to cauršauj trīs dimensijās, Katrīna Kalniņa piešķir dejas telpai dziļumu, kas piepildāms dejotājiem. Un eleganti vienots ar tīro, skopo un precīzo skatuves dizainu ir arī dejotāju melno kostīmu risinājums. Arī vairākos no tiem atbalsojas telpas dizaina grafiskums, un, viena no dejotājām, kuras kostīms ir, manuprāt, visinteresantākais, šīs izrādes vizuālās aprises līnijās šķiet ieturējusi pat savu grimu, kas asociējas ar Frica Langa filmas un Alises Koonenas teātrim raksturīgo sejas pamatlīnijas kontrastaini pasvītrojošo modernisma stilistiku. Šīs dejotājas īpaši iezīmīgais kostīms ir daudzpakāpju, riskants, spēcīgām līnijām, tā krūšu daļa vizuāli pārsvītro meitenes ķermeni kā nedroša bruņa, un tā konstrukcija gan fiziski visvairāk atsedzošajā formā, gan kopā ar tērpa augšējo „moduli” izceļ melnā bezgalīgumu uz dejotājas ķermeņa alabastra.

Izrādei izraudzīta ļoti sulīga un daudzveidīga mūzika, un aizrautīgais, izjustais, nopietnais, iedvesmotais jauno dejotāju izpildījums liek domāt, ka tā varētu būt tapusi labākajās laikmetīgo skatuves mākslu radīšanas tradīcijās, proti, kā visu izrādes veidotāju kolektīvo pūliņu un nevis autoritāra izrādes režisora vienpersoniska diktāta rezultāts. Ļoti iesaku redzēt!

Redakcijas piebilde:

Izrādi “Pa ceļam uz mājām” iespējams noskatīties 17. maijā plkst. 22:00 (Muzeju nakts ietvaros) un 18. maijā 19:00 un 20:30 Latvijas Kultūras koledžas Baltajā zālē.

Horeogrāfe: Ilze Zīriņa

Vizuālā māksliniece (telpa, kostīmi): Katrīna Kalniņa

Dejotāji: Ksenija Simanova, Katrīna Jocus, Anna Suļžica, Aigars Larionovs, Jānis Orbidāns

Gaismas dizaineris: Miķelis Renebušs

Video, foto māksliniece: Krista Valaine

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.
  • 26/03/2014
    Klāvs
    -
    klavsliepins@gmail.com

    Es tikai gribēju ārpus konteksta piebilst, ka ir nereāls prieks un gandarījums, ka mums ir brīnišķīgi dejas kritiķi kas dara lielisku un nozīmīgu darbu. priekā.

  • 25/03/2014
    w
    -
    d.a.y@inbox.lv

    man atkal šī dejas izrāde neuzrunāja. ne skaņas (itkā mūzika), ne sižets(kuru nejutu), ne izģērbšanās. diemžēl. dažas kustības bija ok, bet kopums nebija/nejutu