Projekta „Jaunie nāk!” trešajā sērijā horeogrāfs Krišjānis Sants piedalījās ar darbu „Ornaments”. Pirms izrādes skatītāji varēja iepazīties ar paša horeogrāfa pārdomām par savu darbu. Tagad piedāvājam tās izlasīt arī DANCE.LV žurnāla lasītājiem. Interesants skats no iekšpuses gan tiem, kas apmeklēja „Janie nāk!”, gan tiem, kas izrādi nav redzējuši.

Šis tiek rakstīts nevis tāpēc, lai pateiktu jums priekšā, par ko ir izrāde, un atņemtu katra skatītāja tiesības uz savu personisko  un unikālo izrādes interpretāciju, bet gan tāpēc , lai sniegtu papildus teorētisko bāzi, kas palīdzētu saskatīt līdzības. Šis ir vēl viens instruments, kuru skatītājs var izmantot izrādi interpretējot. Vai šo lasīt pirms vai pēc izrādes paliek katra paša ziņā.

Jau kādu laiku manu interesi saista latviešu ornamenti/raksti, kurus patiesībā ir grūti nosaukt tikai un vienīgi par latviešu īpašajiem rakstiem, jo līdzīgi ir sastopami daudzviet pasaulē.

Es izvēlējos strādāt ar tiem rakstiem, kas ieausti vai ieceloti jostās.  Visplašāk zināmā, protams, ir Lielvārdes josta. Te arī uzreiz jāmin, ka Lielvārdes josta nebūt nav viena vienīga, bet ir daudz un dažādu „Lielvārdes jostu”. Turklāt Lielvārdes jostu jaunākās versijas atkāpjas no to zīmju lietojuma, kuru mēs atpazīstam kā „latviešu rakstu”. Arī jostu darināšanas „nepārkāpjamie” pamatprincipi Lielvārdes jostas jaunākajās versijās vairs netiek ievēroti.

Mana sākotnējā ideja bija pārvērst jostās ierakstītos ornamentus dejā, bet man nebija ne jausmas, kā to izdarīt, tāpēc savu radošo procesu sāku no pašiem pamatiem, t.i., sāku mācīties celot jostas. Celošana ir līdzīga aušanai. Joprojām ir garie diegi visā jostas garumā, kā arī viens cauri ejošais diegs, kas satur garos diegus kopā. Ja aužot izmanto stelles, tad celojot izmanto celu dēlīšus, kurus griežot garenie diegi apvijas ap caurejošo diegu. Manus pētniecības procesa tiešos rezultātus var redzēt arī šodien uz skatuves. Viena no abām izrādē izmantotajām jostām ir manis celota. Otra ir manas celošanas skolotājas Ineses Krūmiņas celota. Mana josta ir apzināti atstāta nepabeiga, gan tādēļ ,lai izrādē izmantotu procesā esošas darbības simbolu, gan arī tāpēc, lai vienkārši ļautu skatītājam redzēt, kādi ir un kur atrodas celu dēlīši jostas  celošanas procesā.

Kas tad ir šie nepārkāpjamie jostu celošanas pamatprincipi, kurus pieminu augstāk? Lai celota josta turētos kopā, visiem garajiem diegiem laiku pa laikam ir jāiznirst jostas vienā pusē un tad atkal jānogrimst jostas otrā pusē (vienā vai otrā cauri vilktā diega pusē), vaidojot kopā savijušos tīklu. Šim diegu tīklam ir ļoti precīzs ritms gluži kā uzsvērtās un neuzsvērtās zilbes tautasdziesmās. Piemēram:

Trim kārtāmi jostu jozu

Ap resno(i) ozoliņ’.

Cirta čūska, dzēla bite

Ne lapiņa nedrebēj’.

Bet šis precīzā ritmā veidotais tīkls vēl nav latviešu raksts. Latviešu raksts un mums atpazīstamās  zīmes veidojas, aizpildot jostās tos laukus, kas atrodas pa vidu starp ritmiskajām tīkla daļām. Te, lai gan jostas ir plakanas, vaidojas divi slāņi. Virsējais tīkla slānis un apakšējais raksta slānis, kas aizpilda laukus starp tīklu. To visu saliekot atkal vienā platnē, abus slāņus var redzēt pamijus izvietotus rindiņās:  1. Cauri ejošā diega tās rindiņas, kas veido ritmu un tīklu (jeb vienkārši tīkla rinda); 2. Cauri ejošā diega tās rindiņas, kas aizpilda vietas starp pirmajām rindiņām (starptīkla rinda). Tikai abi slāņi kopā veido atpazīstamo rakstu.

Šis ir arī pirmais jostu veidošanas princips, ko centos  izmantot horeogrāfijas radīšanā. Jostas izrakstīšanas princips kļuva par horeogrāfijas rakstīšanas pamatnoteikumu. Pašu jostā ieausto rakstu nozīme ir vēl viens informācijas avots. Mums pazīstamās zīmes – Dieva zīme, Māras krusts, Uguns krusts, Jumis, Ūziņa zīme, Saules koks, Aka – savus nosaukumus ir ieguvušas (nostabilizējušas, palikušas pie viena no daudzajiem līdz tam pazīstamajiem nosaukumiem) 30. gados. Tātad par nosaukumu autentiskumu mēs nevaram būt pārliecināti, bet par pašu zīmju autentiskumu gan, jo līdzīgas zīmes ir un joprojām tiek atrastas izrakumos, kas datēti pirms kristietības. Tikai neviens nevar pateikt, kā un vai vispār atrastās jostas audēja toreiz saukusi ieausto zīmi. Tātad, ja šīm zīmēm jebkad ir bijusi kāda iespējamā sakrālā nozīme (aizsardzība, spēcināšana), tad tā ir zudusi, un katrs šobrīd var un dažkārt pat ir spiests veidot šo nozīmi no jauna.

Es sava darba ietvaros uz šīm zīmēm skatos kā uz informāciju, kuras veidošanas pamatprincipus es saprotu, bet nozīmi nē.  Josta man sniedz informāciju, kuru es, savukārt, izvēlos pārkodēt, pārlikt laikmetīgās dejas valodā. Laikmetīgās dejas valodu, savukārt, katrs horeogrāfs katrai savai izrādei veido pats. Tāpat arī es esmu pārrakstījis Latviešu rakstus sevis radītā, tikai šai izrādei paredzētā valodā. Rezultātā tiek iegūta deja, kurā uzmanīgi skatoties, jūs varat atrast sakarības, veidošanas pamatprincipus, bet jebkura dziļāka nozīme ir jūsu interpretācija. Es aicinu jūs interpretēt. Raugoties jostā jūs redzat ornamentu, saskatiet ornamentu arī dejā, tikai šoreiz ieaustu telpā.

Galvenā atšķirība starp jostu un deju ir tā, ka josta ir pabeigts priekšmets, it kā sastindzis ārpus laika, bet deja  eksistē tikai tās dejošanas mirklī, eksistē tikai laikā. Kā vienu no saviem pamatuzdevumiem es biju izvirzījis šīs robežas gaisināšanu. Kā padarīt jostu līdzīgu dejai, kas vairs neeksistētu pēc tās viereizējas parādīšanas? Kā padarīt deju līdzīgu ornamentiem jostā?

Uguns ir laiks. Uguns ir vienīgais no 4 zemes pamatelementiem (zeme, ūdens, gaiss, uguns), kas nav viela, bet ir process. Uguns arī eksistē tikai laikā. Uguns ir tas, kas dod laika, ritma, rituāla sajūtu. Jostā savijot kopā tīkla un starptīkla rindas veidojas jauns, jostai raksturīgais ritms. Uguns palīdz jostai kļūt par laiku. Uguns ir vieta kur viss mainās. Josta kļūst mirklīga, bet deja kļūst ornamentāla.