Par kontrastiem hip-hop valodā

Horeogrāfija, kas nesniedz atbildes. Recenzija par Edmunda Veizāna darbu “Par kontrastiem hip-hop valodā”

Beāte Svarinska

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Edmunda Veizāna darbs “Par kontrastiem hip-hop valodā” skatāms šeit.

“Kļūdīšanās tiesības, kad esi iesācējs, glamūrs un uzdzīvošana, kad ir ko tērēt, izmisums, kad miskaste ir izdzīvošana, hip-hop līdzvērtīga valoda,” tā par savu horeogrāfijas darbu raksta Edmunds Veizāns.

Mūsdienu dejas horeogrāfija trīs minūšu īsā video informāciju sniedz visai kodolīgi. Horeogrāfs jau darba pirmajās sekundēs brīvi variē ar poppingu, lockingu un, galvenokārt, brīvā stila elementiem, kam hiphopā ir liela nozīme. Brīvais stils un improvizācija skatītājam dod iespēju uztvert vairāk nekā horeogrāfa iestudētās kustības. Tajās parādās dejotāja personība, emocijas un tas, kā viņš ar tām prot strādāt, izpildot līdz šim svešu kustību materiālu. Jo kas būtu vēstījums ar bezemocionālu un neizteiksmīgu personāžu? Tā ir hiphopa žanra pievienotā vērtība – iespēja uzstāties ar salīdzinoši lielu kustību brīvību un izpaust sevi. Tas nozīmē arī papildu atbildību pret iestudēto deju un pārlieku lielu improvizāciju.

Veiksmīgs horeogrāfijas, improvizācijas un emociju balanss dejā rada skatītāju interesi par sniegto vēstījumu un darba “Par kontrastiem hip-hop valodā” īso stāstu turpinājumu. Hiphops (un arī laikmetīgā deja) intriģējošs kļūst tieši tad, ja tas nedod pilnīgas atbildes uz to, ko skatītājs ir tikko piedzīvojis. Darba ievaddaļā diezgan skaidri tiek izdejota sabiedrības vēlme izdzīvot un tiekties augšup. Tāpat arī var noprast, ka pa ceļam jāsaskaras ar dažādām grūtībām. Teorētiski tā nav tehniski komplicēta horeogrāfija vai haotiska improvizācija, kas raisītu garas diskusijas. Bet esmu pārliecināta, ka divu skatītāju atbildes par dejā sniegto vēstījumu nesakritīs. Tā var būt burtiska tiekšanās augšup pa kāpnēm vai pēc kādas grāmatas augstākajā plauktā, bet tikpat liela iespēja, ka tas ir mēģinājums izdzīvot mežonīgā vidē. Arī nemitīgie kritieni var tikt interpretēti atšķirīgi.

Horeogrāfa uzdevums nebūt nav ar kustību mākslu likt skatītājam nolasīt, par ko dejotāji “runā” un kāda ir tā visa jēga. Vienots zemteksts bieži nemaz neeksistē. Tas var būt izteikts horeogrāfa personiskums vai unikālu kustību virknējumi, kurus skatītāji redz caur savu prizmu. Horeogrāfijas, scenogrāfijas, gaismas un mūzikas kombinācija bieži rezonē pilnīgi atšķirīgi. Darbā “Par kontrastiem hip-hop valodā” vismaz divējādi varam saprast ainu pie miskastes. Tas nav tikai viens stāsts, kas turpat sākas un beidzas. Tas pilda vērtīgāku uzdevumu – aktualizē tēmu un problēmu, kuru skatītājs pats sevī atrisinās. Jo pēc tam tieši emocijas un katra iekšējās pārdomas raisīs diskusijas. Un šoreiz pārdomu diskusijām netrūkst. Tiek veikli mainītas norises vietas un scenogrāfija, kas brīžiem ir uz ielas atrodami priekšmeti un brīžiem – bezgaumīgi izdekorēts grausts. Katra lokācija piedāvā citu vidi un mazliet citu kustību valodu.

Edmunda Veizāna darba izskaņā abi dejotāji satiekas – sinhrona horeogrāfija, kas mijas ar neprecizitāti un pilnīgu kustību brīvību. Tā it kā neko nepasaka un nesniedz mums nekādas atbildes, bet emocionālais izpildījums izvirzās priekšplānā un ir diezgan pacilājošs. Un kā jums tagad šķiet, vai mums visiem ir vajadzīga viena galvenā dejas doma?

Beāte Svarinska ir pasākumu producente un dejotāja ar pieredzi dažādos skatuves projektos gan Latvijā, gan citviet Eiropā, pārstāvot skatuvisko tautas deju, laikmetīgo deju un radošus varietē koncertuzvedumus.

Foto: ekrānšāviņš no video

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.