Inta Balode

18. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā notika horeogrāfes Allas Sigalovas radītā baleta “Otello” pirmizrāde. Biļetes izpārdotas, publika, spriežot pēc atsauksmēm, pat ļoti apmierināta ar redzēto, taču nozares profesionāļu viedokļi ir visai atšķirīgi. Jau atkal mokās ar jautājumu, kas tas ir – balets, modernais balets, laikmetīgais balets, laikmetīgā deja, dejas uzvedums?

Laikmetīgajā mākslā robežas aizvien vairāk saplūst un definīcijas ir tikpat neiespējamas, cik sarežģīti ir atšķirt, kas latviešu raksturā ir latvisks, kas padomju mantojums, kas krievu ietekme, kas eiropeisks, kas kristietības vai kas pagānisma ietekmēts. Par spīti tam jautājums par robežām izrādes, kas mūsu baleta trupas izpildījumā notikusi uz LNO lielās skatuves, kontekstā ir saprotams. Tas tādēļ, ka profesionālajā dejas mākslā nav noticis izglītojošs un skaidrojošs darbs par to, kas pasaulē noticis ar deju un baletu pēdējos simts gados. Skaidrot jauno nenozīmētu atteikties no vecā. Gluži pretēji – skatītājs vēl jo vairāk spētu novērtēt saglabātās un koptās tradīcijas, vienlaikus visu atšķirīgo neuzskatot par profanāciju un degradāciju.

Lai nu kā Allas Sigalovas darbs, šķiet, ir kļuvis par iemeslu atkal runāt par to, kas ir modernā deja, kas modernais balets, kas ir laikmetīgā deja. Pārskatīju vecas avīzes – tie paši jautājumi, kas 1998., 2002. un citos gados. Ne par matu tālāk. Tikmēr neviens nebrīnās par Radio kora „izdarībām” izrādē „Hotelis „Atlantīda”” vai „Kara daba”, nevienu nešokē avīzēs ietītas partitūras un Māra Sirmā diriģēšanas deja, izpildot  „Tango mesu” un „Nāves dejas”. Gan eksperti, gan skatītāji katru tādu notikumu redz kā normālu nozares attīstības un meklējumu procesu, kur visam ir sava vieta un nozīme. Eksperimenti neapdraud klasiku, un klasika neliedz meklēt jaunus ceļus. Tikmēr baletā ar katru, kaut vai nedaudz novatorisku, iestudējumu atkal atsākas šūmēšanās un strīds par universālijām, lietojot analoģiju ar viduslaiku sholastiķiem. Kas bija vispirms – rokas vai pirmā pozīcija ? Cilvēka ķermenis vai klasiskā baleta tehnika? Balets vai deja?

Alla Sigalova pie mums jau ir bijusi. Latvijas Nacionālajā operā iestudējusi izrādes „Dueti” (1996), „Dzeltenais tango” (1997) un „Bolero” (2000). 2009. gadā Dailes teātri veidojusi horeogrāfiju Romāna Kozaka no repertuāra ātri pazudušajam iestudējumam „Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi”. Katru reizi viņas viesošanās ir līdzīga tam, kā horeogrāfe paklanījās pēc „Otello” pirmizrādes – enerģiski, kaislīgi, visus sev apkārt dresējot, liekot pa vietām, izplūkājot un aizmetot dejotājiem pasniegtos, smalkos ziedu klēpjus. Vērtēt var dažādi, bet skaidrs un redzams ir viens – darbs tiek darīts ar iedvesmu un atdevi, no sirds un ar emocijām. Skatoties ar pārāk „laikmetīgām” acīm, var arī pasmīnēt par Allas Sigalovas interneta vietnē ievietotajiem moderni-kaislīgajiem video, bet, saprotams, ka nezinātāju nevar pa taisno, ar pārāk radikāliem paņēmieniem sadrauzināt ar citādo deju.

„Īstie” Krievijas laikmetīgās dejas aktīvisti Sigalovu neuzskata par īsti iederīgu grāmatās par laikmetīgās dejas vēsturi Krievijā. Tomēr viņas nopelni to ideālistu labā, kas tic, ka deja ir viena, ir gana liela. Lai iegūtu vēl kādu skatījumu uz Allas Sigalovas daiļradi, jautājām viedokli dejas kritiķei no Maskavas Jekaterinai Vaseņinai. Klausoties sarunās pēc „Otello” pirmizrādēm Latvijā, var tikai apskaust, ka Krievijā ir tāda Sigalova, kas vismaz šīs kritiķes redzējumā, pratusi skaidrot un popularizēt deju, kas radusies pēc baleta, tā, lai to sāktu saprast un iemīlēt.

Ekaterina Vasenina, dejas kritiķe, Maskava

Alla Sigalova ir atsevišķa nodaļa vēl aizvien īsajā, bet ļoti spilgtajā Krievijas laikmetīgās dejas vēsturē. Patstāvīgā un nekaunīgā Vaganovas Krievu baleta akadēmijas absolvente, kas par spīti visai savai nešpetnībai un autonomijai prot patiesi cienīt īstas autoritātes un īstu talantu. Alla Mihailovna Sigalova 80. gadu beigās Konstantīna Raikina teātra „Satirikon” paspārnē dibināja vienu no pirmajām laikmetīgās dejas trupām, kā horeogrāfe piedalījās leģendārajās „Kalponēs” un citās troksni sacēlušās Romāna Viktjuka izrādēs. Viņa pasniedz skatuves kustību GITIS studentiem, bija horeogrāfe daudzām leģendārām Pjotra Fomenko meistardarbnīcas agrīnajām izrādēm, vēlāk kļuva par skatuves kustības katedras vadītāju Maskavas Dailes teātra skolā-studijā. Kustību izrādes ar studentiem izraisa nemainīgu ažiotāžu, dauzi teatrāļi atceras plastiskā dziļuma ziņā īpašo izrādi ‘Джан’ pēc padomju literatūras ģēnija Andreja Platona romāna motīviem. Nopietns Sigalovas nopelns ir tas, ka viņa pratusi piesaistīt konservatīvās krievu baleta pasaules interesi augsta līmeņa laikmetīgas dejas paraugiem, viņa ir kļuvusi par uzmanīgu, saprotošu starpnieku starp abām pasaulēm, kas ilgus gadus par pārsteigumu pastāvēja atsevišķi. Dalība skaļu televīzijas dejas projektu žūrijās atnesa Allai Sigalovai plašu atpazīstamību tautā un pelnītu apbrīnu par viņas satriecošo fizisko formu – Sigalova vēl aizvien katru dienu vingrinās pie stieņa un talantīgi izmanto kosmetologu pakalpojumus. Pateicoties viņai, uzreiz pēc baleta pasaules par laikmetīgās horeogrāfijas plašo pasauli uzzināja plaša televīzijas auditorija. Un uzzinot ieinteresējās un iemīlēja.