Dita Jonīte

Saruna ar horeogrāfu Albertu Kivlenieku 2014. gada 30. aprīlī, īsākā variantā saruna bija lasāma Latvijas Nacionālā teātra žurnāla “Būs” 2014. gada rudens numurā 88. – 92. lpp.

Horeogrāfa Alberta Kivlenieka vārdu teatrāļu aprindās ievēroja, kad 2003. gadā Nacionālajā teātrī Arkādijs Kacs iestudēja Aleksandra Ostrovska lugu „Ienesīga vieta”. Izrādes kustību partitūras radīšana, kā arī epizodiska lomiņa tika uzticēta Albertam Kivleniekam. Šajā darbā horeogrāfs ar lielu azartu izmantoja, dienot padomju armijā – Baltijas kara apgabala deju ansamblī, gūto pieredzi. Taču teātrī viņš ienāca jau 2002. gadā, kad tika uzaicināts radīt horeogrāfiju muzikālajai bērnu izrādei „Pepija”. Es labi atceros gan vienu, gan otru darbu, un vēl vairāk – Alberta Kivlenieka organisko žanra izjūtu lielajās muzikālajās izrādēs un mūziklos vēlāk. Tā dēvētajos treknajos gados – ap 21. gs. pirmās desmitgades vidu, kad “BT1” ģenerāldirektors Viesturs Tīle pašu spēkiem citu pēc cita organizēja pasaules mūziklu klasikas iestudējumus, Alberts Kivlenieks horeogrāfiju veidoja gan „Vestsaidas stāstam”, gan „Nožēlojamajiem”.

Dita Jonīte: -Interesē, cik brīvas rokas ir horeogrāfam, kad tiek pirktas šo populāro mūziklu iestudēšanas tiesības. Vai noteikumus „diktē” konkrētā uzveduma dalībnieki – izpildītāji, režisors, horeogrāfs? Mums, kā zināms, tādu īstu mūziklu aktieru ir ļoti maz. Turklāt tie ir nevis īpaši skolojušies, lai spēlētu mūziklos, bet gan no dabas doti universālie aktieri.

Alberts Kivlenieks: -Mūzikli tiek būvēti pēc dažādiem principiem. Arī „Vestsaidas stāstā” ne jau visām skatuviskajās darbībās iesaistītajām personām ir vienlīdz jādzied un jādejo. Ir tādi, kas tikai dejo, ir tādi, kas dara gan vienu, gan otru. Taču „Vestsaidas stāstā” es biju sajūsmā par Doma skolas audzēkņiem, viņiem mūziklā bija paredzēts dziedāt un dejot vienlaikus. Viņi vispār ir dulli! Acīmredzot tur ir tāda apmācības sistēma, kurā iemācās un spēj būt atvērti it visam, un viņos ir tik liels labestīgums! Jau mēģinājumos viņi blieza tā, ka… Starp viņiem tolaik bija arī Uldis Siliņš, kurš tagad Nacionālajā teātrī „Kabarē” spēlē vienu no galvenajām lomām. Kā viņš toreiz mēģināja! Nebija neviens atkārtojums, kas netiktu izpildīts „pilnā kājā”. Ar kādu atdevi šie dziedātāji strādāja! Viņi, kas ar kustību savā skolā īpaši nemaz nebija saskārušies.

Kā horeogrāfam šajā iestudējumā man bija pilnīgi brīvas rokas. Gan uzreiz pēc režisora. Tas jau ir tas ģenerālis… Pēc Ķīpsalas „Vestsaidas” domāju – viss, manā dzīvē šī stāsta vairs nebūs… Un tad liktenis mani „piemeklēja”, ka ar Valdi Lūriņu vēl arī Liepājā vajadzēja iestudēt „Vestsaidas stāstu”. Bet tā jau bija pavisam cita versija, Lūriņš bija skarbāks nekā igauņu bāleliņš… (režisors Ivo Ēnsalu – D. J.)

-Šopavasar darba dēļ vairāk nācās papētīt mūziklu tradīcijas Latvijā, paanalizēt mūsu spējas tieši horeogrāfijas plāksnē. Izmantoju iespēju noskatīties arī vienu no šā brīža topa mūzikliem Londonā un… salīdzinot secināju, ka jūs šajā žanrā peldat kā zivs ūdenī un ne par matu neatpaliekat no kolēģiem pasaulē.

(Alberts Kivlenieks smejas.)

-Līdz šim, pamatā sekojot pašmāju iestudējumiem, attiecībā uz jums brīžiem esmu gan pukojusies – nu, kāpēc nevar kaut ko drusciņ oriģinālāk, nu, kāpēc tikai dejas kā atsevišķi numuri… Taču īstenībā jūs vienkārši respektējat žanru.

(Skumīga nopūta.)

-Ārzemēs jau gan arī ir dažādi līmeņi. Kādam Londonas „Pītera Pena” iestudējumam, piemēram, redzēju izbraukuma versiju Malaizijā. Izpildījums nu tā, labi – profesionāli dejotāji, taču dejošana atsevišķi, teātris atsevišķi. Iznāk dejotāji, savā nodabā kaut ko padejo, turklāt ļoti profesionāli, ļoti labi, bet tā kā no malas. Taču (un izrādi skatījos pirmajā rindā!) es apbrīnoju, kā (izbraukuma skatuves versijā!) Pens lidoja! Es nesapratu, nekur neredzēju nekādas saites vai ko tamlīdzīgu. Ielido un izlido pa logu… Kā tas uztaisīts?! Tehniski sarežģītas lietas bija atrisinātas vizuāli nepamanāmi. Tātad, ja kārtīgi kaut kam pieķeras, tad var visu izdarīt. Tas gan prasa arī laiku.

-Kā jūs ienācāt teātrī?

-Tāpat kā es nokļuvu Rīgā. Nejauši. Pirmais iestudējums teātrī man bija „Pepija”. Režisors Jānis Kaijaks aicināja Jāni Ērgli, bet tas atteicās, nezinu, kādu iemeslu dēļ. Taču Jānis Ērglis Kaijakam bija teicis – man te ir tāds čangals, tā mūzika (Arņa Medņa – D. J.) varbūt vairāk pa viņa līniju… Tā mani paņēma uz dullo, ne no kurienes.

-Nu, tā jau gan nevar teikt, ka no nekurienes. No „Dailes” taču!

-Deju vēsture man gan ir vēl garāka: pēc „Dailes” vēl dejoju varietē. Tas tika izveidots, balstoties uz vecās operetes kadriem. Ar kārtīgām treniņstundām, numurus iestudēja Raimonds Dzenis, un tā bija viena profesionāla blice. Tajos gados varietē bija tikpat moderni kā tagad laikmetīgā deja. Profesionāli un moderni. Patiesībā – tāda pati Brodveja, tikai padomju versijā. Es vēl astoņdesmito gadu beigās paspēju piedalīties arī pirmajā Vissavienības Varietē konkursā Jaltā. Iestudējumus veidoja Raimonds Dzenis, visiem šajā grupā bija baletskolas izglītība (meitenes – bijušās Operas baleta solistes un balerīnas). Savukārt mani uz varietē aizvilināja „Dailes” bijušie dejotāji Ilārs Dimants un Vilnis Markuss, kuriem ansamblī bija palicis par „šauru”. Man jau ar toreiz interesēja vēl kaut kas citādāks…

-Cik ilgi jums sanāca nodejot „Dailē”?

-Apmēram no 1983. līdz 1989. gadam. Bet pa vidu vēl bija Baltijas kara apgabala deju ansamblis.

-Vēl viena skola…

-Nu… tā bija tāda skola! Tāāāda skola! Patiesībā – augstas raudzes krievu tautas dejas, prakse. Nevis teorija, un pēc tās – uztaisām raksturstundu… Nē…

-To jau vecajos TV ierakstos var redzēt. Man liekas – visi izdresēti trakāk nekā baletā!

-Protams. Atnākot no „Dailes”, es galvu vien saķēru!  Ar ko mēs te nodarbojamies!? Shēma bija tāda: vispirms klasiskā treniņstunda, pēc tam otra puse nodarbības – triku un stila kombinācijas, kas pieder jau pie tautas dejas. Viss notika spēcīgu baletmeistaru vadībā. Pat ikdienas treniņi notika uz sacensību bāzes: savelk metrs reiz metrs kvadrātus ar krītu, nostājies savā laukumā un griez specifiskās piruetes (krustā, kā krievi griež, kā dzirnaviņas, ar atspērienu) neapstājoties. Un kurš neizies no kvadrāta? Biju sajūsmā par šo skolu. Jūs sākumā jau pieminējāt „Ienesīgo vietu”. Tad nu šajā iestudējumā man bija patīkamas atmiņas no tiem laikiem, varēju pielietot kaut kripatiņu no tā visa.

-Un kurš vispār jūs uzlika uz skatuves un ielika dejas pamatus?

-Droši vien tā ir Velta Kalniņa Krāslavas rajona Ezerniekos. Viņa bija man klases audzinātāja un literatūras skolotāja. Īsta dāma. Lai varētu dejot, bija daudz maz arī labi jāmācās. Un es gribēju dejot. Viņa bija stingra, bet nekad nekliedza. Pēc Ezernieku vidusskolas aizgāju studēt pedagoģiju uz Daugavpili un uzreiz sāku dejot „Laimā”. Un paralēli arī uzreiz varietē: Daugavpilī tieši tajā laikā tika organizēta varietē grupa, kam pat kastings tika sarīkots. Es to izturēju, līdz ar to biju varietē pirmajā jeb atklāšanas grupā. Kādā brīdī no Rīgas studēt Ulža Žagatas dejas atbrauca Modris Gipmanis, kolorīts „Dailes” solists. Viņš saka – ko tu te Daugavpilī, brauc pie mums uz „Daili”, ieteikšu tevi Žagatam. Sākumā nenoticu, bet pēc laiciņa tiešām zvana – kad tad es braukšot? Es sakravāju koferus, pametu visu pedagoģiju un literatūru, un biju klāt. Tā var teikt, ka uz Rīgu mani atvedis liktenis.

-Tagad pārsvarā strādājat teātrī, veidojot horeogrāfiju gan muzikālām, gan dramatiskām izrādēm. Vai un kā atšķiras darbs vienā vai otrā žanrā?

-Katra izrāde ir pilnīgi kas cits, atšķirīgs no iepriekš darītā. Vienīgais pluss, ja iestudējums vienā un tajā pašā teātrī – tu pazīsti tos cilvēkus, ar kuriem būs jāstrādā, viņu iespējas un varēšanu. Visu pārējo vari aizmirst. Pirmkārt, daudz kas atkarīgs no  laika, kas tev iedalīts, no apjoma, kas jāizdara. Vari jau nez kādus mērķus sev izvirzīt, bet, ja tev katram numuram muzikālā izrādē, rupji rēķinot, tiek iedotas divas stundas un zini, ka vairāk tam laika nebūs… Nu, varbūt tev iedos vēl pusstundu kaut ko patīrīt… Tikko uz „čigānu koncertu” (Jāņa Petera jubilejas koncerts “Satikšanās” Nacionālajā teātrī – D. J.) desmit gabaliem bija ieplānoti astoņi mēģinājumi. Labi, ka Raimonds Pauls jau laicīgi bija iedevis mūziku, tad mēnesi iepriekš es jau gāju viens pats un strādāju.

-Tādā situācijā uz mēģinājumu ar aktieriem jāiet jau ar visu gatavu.

-Jā, un nav jau tā, ka visi dejo tikai unisonā. Ir vairāki plāni, kur katrs kaut ko citu dara. Tas arī visvairāk laika prasa, jo visiem uzreiz nevari vienlaicīgi parādīt.

-Jūs tomēr jau tik ilgi strādājat – vai tiešām nav iespējams panākt citu attieksmi pret kustību mēģinājumiem?

-Tāda ir teātra mašinērija, ar saviem plāniem, iespējām. Tiek iedots konkrēts laiks, un astoņi mēģinājumi – tas jau ir ļoti daudz, ļoti daudz! Es nesūdzos, tas tiešām ir daudz. Salīdzinājumam, piemēram, bija Ziemassvētku koncerts, kur, lai visu kustību saliktu kopā ar režisorisko pusi, tika paredzētas divas dienas. Ja man iedod mēnesi mēģinājumiem, super! Kādi divi? Ja iedotu divus mēnešus, droši vien nezinātu, ko iesākt… (Smejas.) No otras puses, ir jau arī kaut kādi iespējamā izpildījuma griesti. Un visam jābūt sabalansētam. Nevar būt tā, ka ansamblī viens ir izcils, bet pieci – nekādi. Katram jāatrod vietu, jādod paveicamu uzdevumu. Kāda jēga man parādīt, ka es kaut ko gribu un protu, bet aktieri to nemaz nevar izdarīt? Uzskatu, ka tas būs mīnuss i horeogrāfam, i pazemo aktieri…

-Skatītājam jau arī no tā nebūs nekādas baudas…

-Tieši tā, skatītājam nav jāredz galējā robeža!

-Vai problēma daļēji nav arī tajā, ka Latvijā netiek sagatavoti aktieri muzikālām izrādēm? Tie daži, kas var, ir Dieva doti talanti… Piemēram, Dita Lūriņa…

-Un Agnese Jēkabsone un Everita Pjata Liepājā….

-Tādus puišus, kas ir labi aktieri, labi dzied un arī dejo, vēl grūtāk nosaukt… Ikdienas treniņi teātrī varbūt var to nedaudz kompensēt?

-Nu ir jau ir, piemēram, Ainārs Ančevskis… Pie tās noslodzes, kāda šobrīd aktieriem ir paralēli mēģinājumiem un izrādēm teātrī – haltūras pasākumos, filmu, reklāmu ieraksti, seriāli, radio… Mēs gribam, lai trenējas! Kad? Pauzē starp trijiem un pieciem, kad viņš skrien filmēties?

-…jo jāmēģina nopelnīt kaut cik normāla iztika.

-Te mēs ejam uz riņki! Katrs aktieris pateiks – iedodiet mums normālu algu! Ne jau labas dzīves dēļ mēs te skrienam.

-Apburtais loks. Konkurences arī īsti nav. Jo tie, kas dzied un uz skatuves, kaut cik organiski jūtas arī horeogrāfijās, tie jau lomas tā kā tā dabūs.

-Daudz kas atkarīgs no tā, kādā sagatavotībā viņi jau tiek uzņemti Kultūras akadēmijā. Ja nav bijis iepriekšējas pieredzes ar dejošanu vai dziedāšanu, neko daudz neiemācīsies. Jo arī deja ir profesija, un katra profesija ir jāapgūst. Dziedātājam, dejotājam jāmācās jau no bērna kājas.

-Vēl viens aspekts – LKA varbūt arī labi sagatavo, bet teātrī treniņš neturpinās.

-Tas tiešām atkarīgs arī no tā, kādi uzdevumi jaunajiem aktieriem, ienākot teātrī, tiek  iedoti. Ko Liepāja izdarīja? Ienāca jaunais kurss, un, lai viņiem būtu grūts uzdevums, iedeva „Vestsaidas stāstu”. Un vai pēdējos gados liepājniekiem no visiem teātriem nav visvairāk muzikālo izrāžu? Nu labi, Dailē vēl ir tie grand projekti.

-Labā atmiņā palikusi Nacionālā teātra muzikālā dziesmu spēle „Tikai tā!”. Pēc gada izrāde jau tika izņemta no repertuāra, jo bija grūti sakoordinēt visu iesaistīto mākslinieku plānus (piedalījās arī mūziķi no malas). Iestudējuma sagatavošanā tika ieguldīts liels darbs, bet pēc laiciņa izrādās, ka teātris šādu lielāku muzikālu projektu ilgtermiņā nemaz nevar realizēt. Varētu domāt, ka šāda situācija parāda – Latvijā tomēr vajadzīgs vismaz viens stabils muzikālais teātris…

-Bet no otras puses – ja būtu tāds operetes teātris, dramatiskajiem teātriem tiktu noņemta kase. Muzikālas izrādes dramatiskajos teātros vajadzīgas izdzīvošanai. Turklāt ir vēl cits piemērs – Ditas Lūriņas koncertprogramma „Sapnis par Brodveju”, kas tika iecerēts kā vienreizējs pasākums, tomēr pēc tam tika spēlēta vēl trīs sezonas.

-Mana pārliecība, ka arī „Tikai tā!” bija ļoti labi iecerēts. Ja būtu vēl rūpīgāk pārdomāts un sastrādāts, tas droši būtu saucams par mūziklu „Mamma mia!” vai „We will rock you” ekvivalentu. Horeogrāfijas ziņā vien „Tikai tā!” bija tik biezs un interesants.

-Man patīk teiciens „sasniegts mērķis vairs nav mērķis”. Ne jau, ka man pēc darba padarīšanas zustu interese, bet kaut kā viegli eju pāri. Nu, bija, nu, noņēma – ejam tālāk, ko tur vairs. Bet, ja aizdomājas, jā, ir sāpīgi, bija ielikts liels darbs, tas pats mēnesis…

-Tikai?

-Man vairāk par trim četrām nedēļām nekad nav bijis.

-Interesanti, kā notiek radošās komandas sadarbība?

-No scenogrāfiem, šķiet, tikai Mārtiņš Vilkārsis mēģinājumu procesā sēž no A līdz Zet. Arī Ivars Noviks, iestudējot „Sprīdīti” Liepājā, visu laiku bija klātesošs, jo dega par savu lietu. Taču pārsvarā mākslinieki uztaisa bildi kompī un parādās uz montāžu. Droši vien, ka var arī tā. Un tā arī mūsdienās varbūt vajag.

-Par „Sprīdīti” runājot, biju sajūsmā par precīzo lāpstas detaļu – Sprīdītis lāpstu ik pa brīdim uzspēra sev uz pleca. Lielā lāpsta un mazais Sprīdītis… Kuram šī ideja ienāca prātā?

-Varbūt arī, ka man… Ja ir tāda izmēra lāpsta, lāpsta taču tevi velk…

Vēl ir kāda realitāte, manuprāt – skarbākais horeogrāfa darbā. Bieži kustības jāiestudē, pirms vēl ir skaidrs, kas tā būs par izrādi, par ko, kādā stilā. Tātad es tos savus numurus dažkārt taisu tukšā vietā, savā galvā un viens pats mēģinot. Izdomā kustības un tad – vai nu tu ietrāpi vai neietrāpi. Bet kam tad tu sūdzēsies? Nederi? Ej prom! Būs kas dara… (Smejas). Lūk, tas ir sāpīgs moments. Ja vien es iepriekš jau varētu redzēt kopumu, kurp virzāmies, kāda būs kopējā bilde, par ko īsti stāsts. Kad lasu kritiku, domāju – Jēzus Marija! Ja kritiķi, zinātu, kā visbiežāk notiek kustību iestudēšana!

-Bet kāpēc tas tā ir?

-Dažādi ir tie apstākļi, kā notiek iesaistīšanās izrāžu veidošanā. Piemēram, viens tajā laikā nevar, uzaicina citu. Un tad katrs taisa savas salātu sastāvdaļas, beigās maisa kopā un tad tik skatās, kā garšo. Būsim reāli, tā tas ir.

-Slikti!

-Bet tā tas ir! Tā ir vienkārša matemātiska rēķināšana: mums vajag tik, tik un tik izrādes, un, ja nebūs, mēs nepiepildīsim zāli. Tā ir realitāte, kapitālisms.

-Kā jūsu darbs atšķiras muzikālās un dramatiskās izrādēs?

-Man interesantāk vienmēr būs strādāt ar aktieriem. Ja man prasa, vai muzikālā izrādē, piemēram, nevajadzētu ņemt arī dejotājus, es vienmēr kategoriski esmu pret. Visu vienmēr varēs izdarīt aktieri paši un viņi būs organiskāki. Dejotāji vairāk būs paši par sevi. Mēs taču teātrī nerādām deju konkursu.

Ideāli ir tie aktieri, kas kustību meklēšanu uztver kā spēli: kad tu viņam rādi, bet viņš tālāk improvizē. Es vienmēr saku – jums nav jāatkārto vai jākopē, bet uz šīs bāzes jāizdara pa savam. Un es vienmēr piekritīšu aktiera variantam! Svarīgi, lai kustība ir organiska, radusies no tā, kā viņš pats jūtas. Man īsta medus maize bija strādāt ar Ditu Lūriņu, jo viņai ir laba sagatavotība, un, atkārtojot manu kustību, viņa iegūst savu organisku kustību. Arī Uldis Siliņš tā var. Bet starp visiem aktieriem ir tikai kādi pieci, kas spēj „saplūst” ar kustību.

-Vai ir kaut kas, ko jūs gribētu vēl iemācīties, ja būtu tāda iespēja? Kas varētu noderēt darbam teātrī?

-Šobrīd esmu ļoti aizņemts, lai varētu vēl kaut ko mācīties. Turklāt, man ir svarīgas mājas – ģimene un bērni. Ja jūs šo jautājumu man uzdotu pirms pāris gadiem, teiktu – droši vien gribētu kaut ko vēl mācīties.

-Vai jums pašam nav ambīciju iestudēt savu dejas izrādi ar aktieriem un tā, lai režisors „netraucētu”?

-Droši vien var salīdzināt ar literatūru. Ja vieniem patīk stāsti, citiem – romāni. Man patīk miniatūras, stāsti īsā formā. Kad skatos citu horeogrāfu izrādes (lielos opusos), bieži redzu tik daudz kustību liekvārdības. Es jau saprotu – vajadzīga metrāža. Varbūt tāpēc es neatvēzējos. Lai neuzkāptu uz citu grābekļiem. Dažreiz par mani smejas, ja es nesaprotu, kāpēc kāds numurs jātaisa tik garš. Domā, ka es vienkārši negribu darīt.

-Un jums neklausa, ja iebilstat?

-Es vienkārši neuzskatu, ka esmu tas pasaules gudrais. Kauju vada ģenerālis, un mums, virsniekiem, ir jāiet līdzi. Protams, es diskutēju, īpaši ar Valdi Lūriņu, bet tik un tā viņam gandrīz vienmēr izrādās taisnība. Tātad viņš spēj mani pārliecināt.

-Droši vien tāpēc arī  parasti ņem tieši jūs savā komandā, jo zina, ka jūs uzticēsieties.

-Strīdamies gan bieži: nu, kāpēc es nekad neesmu viņu pārliecinājis par savu taisnību? Es tā arī viņam saku – Valdi, nu škrobe! Es esmu čangals, bet viņš – sibīrietis. Laikam tāpēc. Un abi nosmejamies.

Labi, ja sakrīt zvaigznes un viss izdodas tā, kā tu vēlies un esi izdomājis. Es neesmu „papīra cilvēks”, kas visu saraksta un sazīmē. Kad mēģināju visu uz papīra uzrakstīt, nekas nesanāca. Sagataves man, protams, ir vienmēr, bet manevrēšanas iespēja arī jāatstāj. Tu jau vari būt gatavs par simts procentiem, bet ja tu atnāksi un to uztiepsi aktierim, viņš vienkārši tevi atgrūdīs, izmetīs no laivas. Ja ne šajā, tad nākamajā projektā. Ar aktieri ir jābūt elastīgam. Ne jau jāpakļaujas viņam, bet intuitīvi viņš jāsajūt.

-Cik svarīga loma teātra horeogrāfa iztēles rosināšanā ir mūzikai?

-Ja nav pilnīgi nekā, tad vienīgais, kas var iztēli rosināt, ir mūzika. Labi, ir režisora uzdevumi un mūzika. Un tā vai nu tevi pavelk vai nepavelk.

-Vai ir kādreiz bijis, ka nepavelk?

-Nu tad tu, kā saka, dzemdē ezi lielā vecumā. (Smejas.) Ir lieliski tad, kad mūzika ir jau pilnīgi aranžēta. „Vadonī”, piemēram, Zigmārs Liepiņš jau bija iedevis pilnu aranžiju ar visiem sīkākajiem knifiem… Un rudenī tik sāka studēt. Vispār man ļoti laba sadarbība un jau ilgus gadus bijusi ar režisoru Edmundu Freibergu, ar kuru kopā iestudēts ne tikai „Vadonis”, bet no nesenākiem –  „Leo. Pēdējā bohēma”, arī daudzās „Žurkas”, kā arī esam kopā strādājuši Siguldas Opermūzikas svētkos.

Visi jau esam iespiesti kaut kādos laikos, termiņos un ierobežojumos. Man ir bijuši projekti, no kuriem esmu atteicies, jo laicīgi nav iedota mūzika, kaut solīts. Piemēram, sola mūziku jau septembrī, pie manis tā nonāk tik Ziemassvētkos, protams, es saku – sorry! Pēc tam man pārmet, ka esmu uzmetis! Skaidrs, ka man darbu vajag, bet tādā situācijā es tomēr atsaku. Nemēģinu nosēdēt uz diviem ķebļiem. Arī horeogrāfs ir viena no tām mākslinieciskajām profesijām, kur nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi… Ir gan gadījies, ka teātrī paredzēti divi iestudējumi pēc kārtas, bet tad kaut kas pamainās un sanāk paralēli. Taču tā bijis vienu vai divas reizes pa visiem šiem gadiem.

Foto no Latvijas Nacionālā teātra arhīva.