Inta Balode

Festivālu kuratori un skatītāji zina, ka festivāls rodas skatītāju galvās. Ja ir iespēja izrādes redzēt dažādā secībā, tad paralēli notiek vairāki festivāli. Es runāšu par savu festivālu. Pirmo trīs izrāžu vienojošā tēma manā apziņā ir – dažādas nelaimes un jautājumi par to, kā mums tās uztvert?

Sūdi kā cilvēcības kvintesence

Romeo Kasteluči izrādē “Par Dieva dēla sejas koncepciju” izmantots viens no vismotivētākajiem iemesliem būt dusmīgam uz Dievu (ko izrādē iemieso Antonello de Mesinas gleznotais Jēzus) – vecums ar visām no tā izrietošajām fizioloģiskajām sekām, ko spilgti ilustrē veca vīra (gana veca, bet mundra aktiera) daudzkārtēja spilgta apkakāšanās un viņa dēla pūles to pieņemt un savākt. Es arī nesaprotu, kāpēc Dievs to pieļauj. Mana vecmāmiņa bija ateiste, jo nespēja samierināties ar faktu, ka „vispirms tevi pataisa par mērkaķi un tad jāmirst nost”. Dialogā ar Dievu gan iesaistās tikai ticīgi cilvēki, tāpēc jādomā, ka bērni, kas met Jēzum sejā granātas, ir audzināti kristīgā garā.

Izrādes laikā un pēc tās, manu prātu par daudz nodarbina sūdu jautājums. Ātri saprotu, ka pa īstam viņš nekakā. Pētu, cik īsta ir substance. Kad sajūtu smaku, domāju, ka, iespējams, sūdi ir īsti, bet varbūt smaku laiž citādi, jo to sajūtu brīdi, kad dēls aposta savas rokas. Ja sūdi ir īsti, vai tie ir cilvēka vai dzīvnieka sūdi? Kanniņa ar brūno šķidrumu izskatās pēc labas vircas. Bet, ja tie ir dzīvnieku sūdi, tad mana fizioloģiskā reakcija uz smaku ir aplama, līdz ar to izrāde paliek „parasta” teātra mānīšanās ietvaros. Pirmā doma pēc izrādes bija – ļoti tradicionāls teātris. Bet atgādinājums, ka mīlestību īsti pārbauda tikai sūdi, ļoti vērtīgs.

Aizraušanās ar tarakānu sišanu

Milo Rau izrāde “Naida radio” mūs izglīto par Ruandas genocīda apstākļiem un vienlaikus ir teju vai oda mediju spēkam, jo trakā kompānija radio ēterā tiešām, šķiet, pielikusi roku pie tā, ka genocīds bija tik nežēlīgs. Jau atkal ķermeniskās šausmas (te gan tikai stāstu veidā, jo, ja nu sūdus vēl kaut kā var ticami parādīt, tad krūšu nogriešanu un grūtnieču vēderu uzšķēršanu, būs grūtāk) ir tās, kas paliek atmiņā visvairāk.

Izrāde apvieno dokumentālas teju vai bezkaislīgas video intervijas ar aculieciniekiem, un dokumentālos materiālos balstītu radio translācijas izspēli, ko redzam aiz stikla un dzirdam katram skatītājam izsniegtajā radio. „Žurnālistu” vēstures interpretācijas un kaislīgie mudinājumi izķert visus tarakānus, radīja spēcīgu atbalsi klausītājos. Varbūt tādēļ, ka raidījuma formāts un atskaņotā mūzika bija tik dinamiska un uzrunājoša (vai jābaidās no jaunām TV sejām, radio ausīm un jauniem raidījumu formātiem?)? Gribētos jau domāt, ka šāds spēks ir tikai sabiedrībās, kas neko daudz no „lielās pasaules” nav redzējušas un dzirdējušas, bet vai nu tas nenotiek ik dienu tepat blakus?

Vēlme tikt vaļā no etniski vairāk vai mazāk atšķirīgas minoritātes, kas vainojama pie nebūšanām valstī un sabiedrībā, ir dzīvīga daudzos laikmetos. To, kāpēc „tikšana vaļā” izpaužas tik neiedomājami „radoši” gan ir neiespējami izprast. Bet pie mums jau tā nekad nebūs. Pirms pāris dienām no taksometra vadītāja uzzināju, ka „iedzimtajiem latviešiem aprēķina lielākas pensijas”.

Mirt viena īsta horeogrāfa dēļ

Teas Tupajičas, Petras Zanki kūrētā “Kuratoru izrāde” pavisam noteikti katru reizi ir atšķirīgāka nekā vidējā aritmētiskā izrāde. Lai arī stingra struktūra, tomēr akcenti plānoti un gan jau arī improvizēti tiek salikti tā, lai būtu svaigi un norises vietai atbilstoši. Mākslas vērtības un jēgas aizstāvība tiesas prāvā ir vienmēr aktuāla, pārrunas par „Homo Novus” nozīmi ar Gundegu Laiviņu norises centrā ir Rīgai un Latvijas teātrim veltītas, bet tas, ka pa kaklu pamatīgi dabū Latvijas laikmetīgā deja, ir mana personīgā iesaiste izrādē. Ak, Dievs, viņi visi ir tik ietekmīgi festivālu kuratori, un cik vēl zālē nav augstu viesu, bet no izrādē pārrunātā sanāk, ka Latvijā deja ir švaka, vēl tikai mostas un top, labus horeogrāfus neviens nezina un nevar nosaukt (citus latviešu māksliniekus gan arī ne). Jau atkal man jādomā par sūdiem. Vai, ja kāds uz skatuves saka, ka (tīšām tā!) Latvijas deja ir sūds, vai tas nozīmē, ka tā ir sūds vai arī runa ir tikai par skatuves sūdiem, kas nav līdz galam īsti un ir domāti tikai, lai ilustrētu ideju?

Kopumā izrāde ir ļoti aizraujoša, laikam jau tāpēc, ka uz skatuves ir īsti cilvēki, kuri runā par sevi un „no sevis”, kuri runā, ko domā (ticu viņiem, ticu!), kuri ir vienlaikus totāli ciniķi un absolūti romantiķi. Dramaturģisks pamats novest teju vai līdz asarām. Naivi atklāti sirsnīgie stāsti par ticību mākslas spēkam; virtuoza un asu prātu saspēle sarunās, kas apsūdz un provocē; neviltota (varbūt tikai mazliet vairāk apzināta) ķermeņa valoda un veco labo mafijas laiku sirsnīga idejiska kuratoru vienotība (ar nelielu Gundegas kā vienīgās sievietes pretnostatīšanu vīru pasaulei).

Neviens nav gatavs mirt mākslas dēļ. Visiem patīk patiesas un provokatīvas izrādes. Vai man ir žēl to Latvijas horeogrāfu, kuru vārdus kuratori nezina? Vai es mirtu par to, lai viņi zinātu un ar mirdzošām acīm sauktu vienu vārdu pēc otra? Ka tikai viens no izrādes spēles noteikumiem nav – nesauc nevienu konkrētu mākslinieka vārdu! Izņemot Hermani.