“Deja ietver sevī visu nepieciešamo, lai kļūtu par daiļrunīgu valodu. Taču nepietiek tikai iemācīties alfabētu, lai runātu. Jānāk talantīgam cilvēkam, kas izliks visus šos burtus, savienos vārdus vienā veselumā,  – tad deja vairs nebūs mēma.” (Žans Žoržs Novērs, “Vēstules par deju”.)

Šos zīmīgos Ž. Ž. Novēra vārdus var droši attiecināt uz nu jau izskanējušo jauno horeogrāfu vakaru “Iespējams VII”, kas notika šā gada 19. maijā Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē. Atsaucoties uz dižā baleta teorētiķa 1760. gadā rakstīto darbu, var teikt, ka latviešu baletā ir vairāki jauni un daudzsološi “talantīgi burtu salicēji”, bet sākšu pēc kārtas.

Koncerta pirmajā daļā skatītāji varēja vērtēt Sabīnes Guravskas diplomdarbu – viencēliena baleta izrādi “Septiņi”. Kā pieteikumā raksta Sabīne – “izrādes galvenais elements ir gaisma, kaut kas svēts, pie kā cilvēki grib tiekties, lai notiktu garīgā izaugsme. Tā savu ceļu pret gaismu sāk septiņi personāži (Alise Prudāne, Milana Komarova, Paulīna Druka, Margarita Mergoļda, Antons Freimans, Aleksandrs Osadčijs, Žans Mergoļds), katrs no tiem atbilst un izdejo savu čakru (savu vājo dzīves posmu). Ar septiņām dejām personas nokļūst pie apgaismības, un visas septiņas čakras saplūst vienā veselā ķermenī”. Pārdomāta horeogrāfija, kostīmi un atbilstošs muzikālais noformējums – tā īsumā varētu raksturot darbu. Varbūt pietrūka košāks un daudzveidīgāks gaismas pielietojums. Varbūt varēja vēlēties spilgtāku, daudzveidīgāku un izteiksmīgāku solistu sniegumu, bet kopumā darbs atbilda bakalaura grāda prasībām un tika novērtēts pozitīvi.

Pie “talantīgiem burtu salicējiem” noteikti jāatzīmē Antona Freimana horeogrāfija ar Astora Pjacollas mūziku “Jā, jā, nē, nē”, kas izcēlās ar vieglu, dzirkstošu humoru. Šoreiz priecēja gan asprātīgi risinātais stāsts, gan izmantotā kustību partitūra – jāsaka, ka tā gan bija nedaudz pārsātināta, jo ne vienmēr kustībām jābūt iestudētām uz katru mūzikas noti. Šajā reizē tas arī traucēja – ja tiktu, piemēram, samazināts pacēlienu skaits diagonālē, tā vizuāli būtu tīrāka un neradītu sasteigtības iespaidu. Neskatoties uz sīkām kļūmītēm, šī bija viena no vakara labākajām oriģinālhoreogrāfijām.

Savdabīgs un ļoti atšķirīgs horeogrāfiskais rokraksts ir izveidojies Milanai Komarovai. Viņas horeogrāfijās kustības izceļas ar īpašu un vienreizēju ķermeņa plastiku. Šoreiz Milana savu horeogrāfisko partitūru bija papildinājusi ar klasiskā baleta elementiem, un, manuprāt, tas izdevies lieliski, īpaši miniatūrā “Reach out” ar “Depeche Mode” mūziku, ko izpildīja Germans Ševčenko. Mazāk veiksmīga bija  otra Milanas miniatūra “Volando” ar Rodiona Ščedrina mūziku Kārļa Cīruļa sniegumā. Lai gan miniatūras pieteikumā izskanēja, ka “mīlestība ir plašas debesis. Mīlēt nozīmē pacelties spārnos. Tad ļaujiet lidot, cik augstu vien iespējams”, diemžēl K. Cīruļa sniegumā bija grūti saskatīt “lielo mīlestības lidojumu”; bija vērojama pārāk liela koncentrēšanās kustību tehnikai, atstājot otrajā plānā emocionālo sniegumu, kuram šoreiz, manuprāt, vajadzēja būt primāram.

Savas horeogrāfijas piedāvāja arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti, LNOB solisti – Aleksandrs Osadčijs miniatūru “Solis atpakaļ” (Filipa Rombi mūzika, dejoja Alise Prudāne, Paulīna Druka, Raimonds Martinovs) un Viktorija Jansone miniatūru “Gravitācija” (Fabricio Paterlini mūzika, dejoja Elza Leimane, Jūlija Brauere, Arturs Sokolovs). Jāatzīmē arī Kirila Baiduka solominiatūra “Slepkavas grēksūdze” (Antonio Vivaldi mūzika), kurā viņš centās izdejot “grēka apziņas smagumu, kas guļ uz pleciem, neļaujot brīvi elpot un dzīvot. Vainas sajūta iztukšo un padara cilvēku bezspēcīgu, kas nes postu”. Diemžēl jaunā horeogrāfa piedāvātā kustību partitūra atstāja nedaudz haotisku iespaidu. Pārāk daudz metājošu kustību, kas gala rezultātā nesniedza to smaguma, posta un bezspēcības iespaidu, par kuru autors rakstīja pieteikumā.

Ar skaistiem, viegliem un oriģināliem pacēlieniem duetā „Tu un es” (grupas “Hammock” mūzika, R. Martinova horeogrāfija) priecēja J. Brauere un R. Martinovs. Šeit vietā būtu atkal izcelt J. Braueres skaistās ķermeņa līnijas.

Laikmetīgajā dejā visi “Iespējams VII” dejotāji jūtas labi, taču diemžēl ar lielām skumjām jāsecina, ka klasika vairs nav Rīgas baleta stiprā puse. Vispirms jāmin nemuzikalitāte! J. Braueres un K. Cīruļa sniegumā pas de deux no Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” jau ar pirmajām balerīnas kustībām bija redzama to nesakritība ar muzikālo partitūru (diagonāle pas couru ar nobeigumu attitude), kas nebūt neliecināja par izcilu aplombu, bet tieši otrādi – radās iespaids, ka balerīna netiek galā ar mūziku. Vislielāko izbrīnu radīja balerīnas variācijas sākums (pas de bouree en tournant) pirms mūzikas, kas jau kļuvis par ieradumu arī pārējām baleta solistēm repertuāra izrādēs. Šeit nu gan būtu jāsaka, ka 20. gs. 70.-80. gados baletdejotāju (Litas Beiris, Ineses Dumpes, Zita Errs u. c.) sniegums bija daudz precīzāks un muzikālāks, par tehniku nemaz nerunājot – Z. Errs 32 dubultie fouettes šodien nav pārspēti, tāpat kā Genādija Gorbaņova dubultās tours en l’air! Galu galā, eksistē arī Mariusa Petipā horeogrāfiskās partitūras pieraksti – ja jau mēs saglabājam klasiskā baleta repertuāru, tad saglabājam! Arī abu solistu mākslinieciskais sniegums nepārliecināja. Nepameta sajūta, ka viņi īsti nezina saturu, par žestu valodu nemaz nerunājot, bet baleta mākslā žests ir viens no būtiskākajiem izteiksmes veidiem. Tāpat arī mīmika! Jāatgriežas pie dižā baleta reformatora Ž. Ž. Novēra, kurš raksta: “Seja ir dvēseles atspulgs. Tās dvēseles, kura apgaismo katru sejas līniju un kļūst redzama acīs; vārdu sakot, seja neapšaubāmi ir jūtu, dvēseles kustību un centienu spogulis… Ļaujiet man dot priekšroku dzīvai un apgarotai sejai, nevis maskai. Mūsu seju daudzveidība atšķir mūs citu no cita, seja izsaka mūsu būtību un, visbeidzot, glābj mūs no tā jūkļa, kas rastos Visumā, ja visi cilvēki izskatītos vienādi.” Man liekas, kas šie ir ļoti būtiski vārdi, kurus vajadzētu ņemt vērā, strādājot pie lomām, veicinot un attīstot personības, nevis atražot uz skatuves klasiskās stundas elementus labākā vai sliktākā kvalitātē. Arī Lainas Paiķes un Kirila Baiduka pas de deux no Čezares Punji baleta “Esmeralda” neliecināja par saskanīgu dueta sniegumu.

Nobeigumā gribas atzīmēt, ka jau par tradīciju kļuvušie jauno horeogrāfu un izpildītāju vakari “Iespējams”  ļauj redzēt ne tikai sasniegumus, bet arī trūkumus, kurus bieži vien ikdienas steigā nepamanām vai vienkārši paskrienam tiem garām. Ir apsveicami, ka jaunajiem baleta māksliniekiem ir iespēja pārbaudīt savu profesionālo varēšanu, bet gribētos redzēt vairāk patiesi muzikālus, tehniskus un saturiski piepildītus sniegumus. Kā saka Ž. Ž. Novērs: “Dejas mehāniskā puse novesta pie mums līdz pilnībai, un tajā vairs nevar vēlēties neko labāku; varu sacīt – dažreiz gadās redzēt arī patiesu grāciju un cēlumu, un tomēr tas viss ir tikai daļa no īpašībām, ar kurām būtu jālepojas baletam.”

Titulfoto: no Sabīnes Guravskas dimplomdarba