Gunta Bāliņa par JVLMA Horeogrāfijas nodaļas diplomdarbiem

11/06/2012

No trim darbiem es visaugstāk vērtēju Guntas Liepiņas dejas izrādi “Nodzīt dvēselei bārdu”. Galvenokārt jau pašas saistošās idejas par Čaku dēļ. Gribētos gan, lai tēma tiktu izstrādāta plašāk, konkrētāk, lai deja būtu vairāk piesaistīta tēmai un Čaka dzejai. Izrādei ir jauka, intīma noskaņa, taču tā beigās it kā apraujas. Ļoti patika, ka horeogrāfe savā darbā iesaistījusi topošo aktieri Jurģi Spulenieku, kurš ir ļoti plastisks un aktiermeistarības ziņā interesants. Šī sadarbība ir ļoti interesanta un daudz deva izrādei. Izrāde līdz galam nerealizējas, jo blakus spilgtajām un kolorītajām Čaka ielas meitenēm, ko brīvi izdejo Ieva Rācene, Annija Kopštāle un Baiba Beitika, galvenais personāžs, sapņu sieviete (Alise Prudāne), kas arī ir no tās paša Čaka ielas, ir ietērpta Džuljetas kleitā un vēl ar copītēm. Šāds risinājums, kur gaišo un tīro simbolizē balets, ir ļoti klišejisks, nav motivēts un izsit no atmosfēras. Tas gan, protams, ir tikai mans subjektīvais vērtējums.

Māra Spriņģa horeogrāfiskā svīta “Atmiņas” ir akurāts un kārtīgs darbs, taču paliek studentu kursa darbu līmenī. Tas atbilst nosaukumam „Atmiņas”, jo izrāde nesasaistās vienā cēlienā, bet gan izspēlējas tikai fragmentos un uzzibsnījumos. Ļoti gribētos, lai būtu izdevies visu notiekošo savilkt kopā, nevis atstāt tādu kā etīžu uzvedumu. Patika vizuālais noformējums, arī kostīmos ticis ieguldīts liels darbs un paša absolventa līdzekļi. Horeogrāfiskā partitūra varēja būt bagātāka. Deju var raksturot kā tīru akadēmismu – ne labu, ne sliktu.

Ieva Kemlere savā dejas izrādē “Dvēseles tango” gājusi vienā virzienā, līdz ar to izrāde ar pusstundas garumā nepārtraukti skanošo Astora Pjacollas mūziku nogurdina. Varbūt būtu bijis vērtīgi Pjacollu pakombinēt arī ar ko citu. Izrādes liels pluss ir tas, ka horeogrāfe iesaistījusi dejotāju Gintu Dancīti, kuram ir liela sporta deju pieredze, viņš ir arī studējis Latvijas Kultūras akadēmijā pie Olgas Žitluhinas. Līdz ar to viņā ir arī laikmetīgās dejas kustību partitūra un ļoti laba plastika. Horeogrāfe gan būtu varējusi Gintu izmantot daudz plašāk. Viņš ir kā plastilīns, ko var locīt un veidot, viņš pakļaujas jebkurai kustībai. Kustības varēja būt dažādākas. Pārējie dejotāji uz Ginta Dancīša fona ievērojami zaudē, paliekot meistarībā pussoli aiz viņa. Ieva interesanti izmantojusi scenogrāfiju, fonā zīmējas zīmējums (top mājas, tās bīdās kopā, tad atkal sabrūk), kas papildina varoņa pārdzīvojumus.

Kopumā visi absolventi ir ļoti atšķirīgi, katram ir atšķirīgas stiprās puses. To, vai viņi savā profesijā attīstīties tālāk, pagaidām ir grūti pateikt. Ievai Kemlerei pietrūka zināšanu laikmetīgajā dejā, līdz ar to kustību materiāls bija tik ierobežots. Māra Sprinģa izrāde bija izteikta klasika, taču gribētos, lai tā tiktu dažādota, miksēta kopā ar kaut ko no mūsdienām. Gunta Liepiņa ir gājusi šajā virzienā, mēģinājusi apvienot klasisko ar mūsdienīgāku kustību, taču tas pagaidām līdz galam nenostrādā.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.