Deja domā. It's Happening Again

Gulbis pilsētas centrā. Recenzija par Milanas Komarovas darbu “It’s Happening Again”

10/08/2020

Jūlija Dibovska

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Milanas Komarovas darbs “It’s Happening Again” skatāms šeit.

Melnbaltais neitralizē, tas liek uztvert lietas nopietni. Un tomēr horeogrāfe Milana Komarova deju veidojusi kā koķetēriju ar pagātni, centrā liekot atmiņu tēlu, bet perifērijā – un tas ir paradoksāli – tagadni. Tas notiek atkal – it’s happening again – tomēr ir ļoti tieša norāde, kurā virzienā var lūkoties, un dejas autore ļoti cer uz skatītāju sapratni.

Rīgas centrs. Šķiet, tas ir kāds agrs rīts vai vēla vasaras pēcpusdiena, kad cilvēku ielās nav daudz – par to mums ļauj pārliecināties kameras operators Reinis Aristovs. Vai tas ir riets vai ausma? Nacionālās Operas un Baleta ēkas priekšā spārnus izpleš ezers, kura iluzorumu nevar noslēpt, bet tas arī nedomā izlikties, turpat jau sākas kāpnes un galvenā ieeja ēkā. Uz šī ezera spīdīgās virsmas savu deju darina gulbis (Lauma Berga), kas iemaldījies pilsētas centrā lakoniskā, tomēr ļoti pārliecinātā grimā (Kristīne Papša) un kailās krūtis iezīmējošā tērpā, apstiprinot saules siltumu (Jelena Starostina). Vai gulbis ir zinājis, ka te nonāks? Ezera tumšā dzelme it kā pelēcīga, it kā vilinoša, bet reizē biedējoša. Tāda ir arī pati gaismas pielietā pilsēta. Skan skumja, minimālismu paudoša Agneses Obelas (Agnes Obel) dziesma.

Atmiņas nav viss, te ir kas globālāks – nostalģija kustībās. Klasiskā baleta aprises, kas sajaukušās ar moderno. Nostalģija apkārtnē: klasicisma stilā celtā operas ēka, kurai it kā mākslīgi, it kā dabiski nesen tika pievienots arī baleta nosaukums, jo tas tur iekšā jau sen dzimst un arī paretam mirst, lai piedzimtu nākamajā izrādē. Nostalģija apkārtesošajos: garām iet vīrietis, sieviete, abi ievēro dejojošo gulbi pilsētas centrā, droši vien nobrīnās, kas tur notiek, varbūt atceras kaut ko no bērnības. Te gan rodas sarežģījums – uz garāmejošajiem uzmanību vērš operators, jo deja pati par sevi tik tuvu operas un baleta ēkai rod grūtības veidot perspektīvu kontekstu. Kamera, kas skatās uz baletu, izglābj situāciju, sajauc kārtis, ieviešot savu sānu redzi, galvas pagriezienu, cerams, saskaņojot šo plānu ar horeogrāfi.  

Balets te ir kino, nevis klātienes performance, drīzāk manifests, nevis priekšnesums. Melnbaltais dara vienlīdzīgu, noņemot lieko, atstāj tikai pārdomas un tēlus bez nokrāsām. Melnbaltais gulbis pilsētas centrā atgādina par visu, ko esam redzējuši līdz šim – no mēmā kino līdz Čaikovska baletam, no Darena Aranovska šausmu filmas Melnā gulbja līdz matemātiķa Nasima Nikolasa Taleba teorijai par “Melno gulbi”, kas ir grūti paredzams notikums ar globālu ietekmi. Gluži kā dejojošs gulbis pilsētas centrā. Negaidītais reti kad ir pozitīvs, īpaši pandēmijas kontekstā. Cik šausmas un bēdas nesoša ir melnbaltā gulbja deja un ko tā globāli var ietekmēt?  

Gulbis, kas ir atrauts no baleta ēkas iekšienes konteksta, fiksēts videoformātā un būtībā pakļauts Valtera Benjamina aktualizētajai reproducēšanas problēmai, vēlas pavēstīt, ka lietu kārtība jau atkal ir stipri mainīta, gandrīz vai kā 20. gadsimta sākumā. To jūtam arī paši, tāpēc tā ir dejas tiešā piebilde, lai nešaubāmies: mākslu ietekmē globālas pārmaiņas cilvēku komunikācijā, arī banālā vīrusa dēļ; māksla var globāli ietekmēt pasauli – bet ļoti apšaubāmi, ka to var darīt pat tik īpatnēja un skaista parādība kā gulbis pilsētas centrā. Mēs tomēr esam piejaucējuši šos putnus reālajā dzīvē, tie ēd mūsu maizi no rokas. Deja ir refleksija, spēcīga un pārliecinoša, stiprināta pagātnes saknēm un asociācijām. Deja ir klasiska atbilde uz visām problēmām, tā saka savam skatītājam: es protu brīnumu, bet kāds ir tavs pasaules glābšanas plāns?

Jūlija Dibovska ir literatūrkritiķe un vadošā redaktore / grāmatu projektu vadītāja izdevniecībā. Studējusi baltu filoloģiju, publicējas periodikā kopš 2005. gada.

Attēls: ekrānšāviņš no video