Inta Balode

Pagājis vairāk nekā gads kopš laikmetīgās dejas izrādes “Ārā” pirmizrādes. Diezgan droši “Ārā” var dēvēt par līdz šim visvairāk novērtēto un lielāko atzinību guvušo laikmetīgās dejas izrādi Latvijā. 12. martā un 14. aprīlī plkst. 19.00 “Zirgu pastā” gaidāmas kārtējās izrādes. Tiem, kas vēl nav redzējuši, tā ir iespēja noskatīties. Tiem, kas vēlas atgriezties, tā ir iespēja piedzīvot “Ārā” vēlreiz. Maijā plānotas viesizrādes festivālā Lietuvā. Tikmēr tie izrādes autori, kuri klātienē nepiedalās katrā izrādē, jau var lūkoties uz “Ārā” ar zināmu distanci. Piezvanīju izrādes scenogrāfam Gintam Gabrānam.

Inta Balode: -Kas ir pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties par izrādi “Ārā”?

Gints Gabrāns: -Tas nav īstais jautājums. Man pašreiz ir pilna galva ar citām lietām. Tā ir ilūzija, ka mākslinieks visu laiku patur prātā visus savus darbus. Es pat savu darbu koncepcijas ne vienmēr uzreiz varu atcerēties. Vajag bibliotekāru, kurš aiziet galvā pakaļ vajadzīgajai informācijai. Tam vajag vismaz desmit minūtes. Lai gan, protams, vienkāršas lietas atceros.

-Tieši par vienkāršām lietām arī gribu vaicāt. Kas darba procesā bija patīkamākais?

– Patīkamāk ir tad, kad ir sadarbība. Tas īsumā ir galvenais.

– Un kas ir grūtākais?

– Grūti ir vienmēr. Grūti ir tad, kad ir gravitāte. Ir neparedzētas lietas. Materiāla pretestība rada grūtuma sajūtu. Ir jācīnās ar matēriju. Ideja ir viena lieta, cita lieta ir realitāte. Izrādē “Ārā” viss padevās salīdzinoši viegli, jo lietas bija tehniski vieglas. Taču materiāla vieglums negarantē procesa vieglumu. Vieglas lietas citreiz ir tieši sarežģītākā matērija, jo tās neseko aprēķiniem. Strādājot ar vieglu matēriju, arī gaismu, reizēm mēdz būt visgrūtāk, jo tās nedara tā, kā gribi.

– Kad “Spēlmaņu nakts” apbalvošanas ceremonijā nosauca tavu vārdu, biji patiesi izbrīnīts. Kā tu domā, kāpēc kļuvi par 2013./2014. gada  sezonas “Gada scenogrāfu”?

– Es brīnījos gan. Balvu biju saņēmis jau agrāk. Bet brīnījos tāpēc, ka teātra balvas parasti dod par darbu lielā teātrī, parasti ar lielu budžetu. Šoreiz tas bija mazbudžeta darbs, un tā nav teātra skatuve. Neatceros, vai tā kādreiz ir bijis.

– Par ko tev ir izrāde “Ārā”?

– Lai pateiktu par kopumu, būtu brīdi jāpadomā, bet varu pateikt, kas man visvairāk patika tajā, ko es darīju. Man patika darbs ar gaisa plūsmu, kustība, kas tika radīta griestos. Tas saslēdzās kopā ar dejotājiem. Dejotāji ar savu kustību arī rada gaisa plūsmu un caur to uz vietas veido scenogrāfiju. Nav iespējams izrēķināt, kā viss notiks. Lai arī ir rēķināts, kā gaiss turēs griestus, tomēr dejotāji aiz sevis atstāj turbulenci, kas atbalsojas griestos. Viss bija kopā, tas man patika. Griesti dejoja līdzi dejotājiem.