Anete Enikova

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Jura Goguļa darbs skatāms šeit.

Tautas deja mūsu senču vēsturē ir spēlējusi vienu no būtiskākajām lomām, deja allaž bijusi saistīta ar ļaužu pulcēšanos dažādās rituālu un kulta vietās pie upuru ozoliem un liepām, pie akmeņiem un ūdens tilpnēm, pie pieminekļiem, lai ar dejas palīdzību lūgtu labvēlīgus laikapstākļus, veselību, labu ražu. Katra vieta noteica dejas raksturu, funkcijas un iedarbības spēku, neskatoties, vai tā bija dabas spēku pielūgšana vai koķetēšana ar dabu, vai pavisam ikdienišķa svētku rotaļa. Rūdītam rīdziniekam vieta, kur uzņemts horeogrāfa Jura Goguļa darbs “Dabas atspulgā”, nebūs sveša – Kronvalda parks, kur fragmentāri nozibsnī Pasaules tirdzniecības centrs, vecais Piena restorāns, japāņu paviljons, bronzas Puškins, LU Bioloģijas fakultāte un Anatomikums, bet pa celiņiem nesteidzīgi soļus mij garāmgājēji, kas nejauši kļuvuši par aculieciniekiem divu jaunu cilvēku rotaļai pilsētas parkā. Fons kļūst par stāsta daļu, pievienojoties dejai, kārtu pēc kārtas liekot simbolu, epitetu un metaforu kārtu – iezīmējot laiku, telpu un kultūru. Pat, ja vietas izvēle likusies sekundāra, tā ir tik piesātināta, ka tās eksistenci nedrīkst atstāt perifērijā. 

Pērkons nodārd un deja var sākties. Griezieni, vijīgas kustības, palēcieni, acu skatieni un pieskārieni iegriež laiku un telpu. Tērpi mēģina dekodēt un nojaukt tradīcijas un pieņemtās pieklājības normas, pasakot “mēs esam jauni, mēs esam brīvi!”, varbūt vienīgi pārāk jauni, turklāt ir pārlieku gaišs, lai saprastu vai tērps arī spēj (at)starot. Jaunībai tas piestāv. Piestāv trauslums, kas cenšas stāvēt ar taisnu muguru, piestāv unikālā, sava rokraksta meklējumi, piestāv dumpinieciskais izskats. Bet, kur gan tā jūra un mežs, kur gan tās bangas un priežu un trunošu aļģu smarža, kuras atspoguļojumu dejā un divu cilvēku kustību valodā meklē horeogrāfs? Varbūt tā ir tā latvietī iekodētā dabas bērna smeldze? Basām kājām, matiem vējā plīvojot. Rotaļa, kas ar pirmā randiņa trauslumu tiek izdejota ritmisku soļu un līganu kustību manierē, atgādina par laiku, kurā mēs dzīvojam, laiku, kura viens no realitāti atspoguļošajiem simboliem ir pilsēta, bet ilgas un cerības ir pēc atgriezšanās dabā, kaut vai savā pilsētas mazdārziņā. Jaunā horeogrāfa rokrakstā lasāms laikmetīgums, kas grib izprast un izkost tautiskās dejas iespējas un potenciālu, spēku rodot tradīcijās, dejas kanonos un noteikumos, bet vienlaicīgi, vieglumu kā asus piparus paņemot no laikmetīgās un modernās dejas.

Sākotnēji, kamēr garāmgājēji vēl nešķita tikai nejauša parādība, ar nepacietību gaidīju mirkli, kad mazās, kustīgās cilvēku miesas aprises no fona iznāks priekšplānā un kļūs par daļu no šī notikuma, apvienosies, lai pielūgtu Pērkonu un uz brīdi remdētu lietu. Kad pirmajam impulsam, solistiem, pievienosies dejotāju kopkoris, tomēr fona figūras aizgāja garām vai palika, sēžot uz soliņiem, nepievēršot uzmanību nevienam citam, kā paši sev. Dejai ir potenciāls kļūt arī daudzbalsīgākai, iesaistot vēl kuplāku dejotāju mežu.

Dejotāji, nevienā brīdī nepaliek vieni paši, tajā pašā laikā viņu pasaulē nekādi ārēji kairinātāji nespēj ielauzties. Šī deja varētu turpināties arī tumsā un laternu gaismā, arī sniegā un stiprā saulē, viņi turpinātu savas vērpetes, un daba turpinātu savu tecējumu caur dienām un naktīm, caur mēnešiem un gadu simteņiem. Deju pavada lietus, klavieru un vijoles klasiskais unisons, kas palīdz distancēties no ikdienas, palīdz dejai, tās dejotājiem un vērotājiem koncentrēties uz to brīdi, kas ir tagad un šeit, bet pērkons iezīmē sākumu un galu. Mūzika piešķir krāsu, dejas kompozīcijā iezīmē lietu, kas, iespējams, brīžiem pārstāj līt, bet noslēgumā atkal atgriežas, tā rada apstākļus, kad māksliniecisko sniegumu neietekmē slapja zāle, mitras drēbes un aukstums. Melodija mūs izved pa emociju kāpumiem un kritumiem, liekot pēc brīža atgriezties savā realitātē.

Anete Enikova studējusi komunikācijas zinātni, kultūras teoriju un menedžmentu. Starpdisciplināru mākslas projektu vadītāja un producente, Radio “Naba” kultūras raidījumu vadītāja, Starptautiskā mūzikas un mākslas festivāla “Laba daba” skatuves mākslas programmas kuratore. Mākslā meklē autentisko, starpdisciplināro un jauno, padziļināta interese par laikmetīgo skatuves mākslu un tās sintēzi ar citām mākslas formām, zinātni un pētniecību. 

Attēls: ekrānšāviņš no video