6. maijā LNO beletāžas zālē tika atvērta un lasītāju vērtējumam nodota Gunas Balodes grāmata „Mirklim dzimuši putni”. Grāmatas pamatā ir tolaik topošās baletdejotājas Austras Strazdiņas-Miļēvičas (1904 – 1946) dienasgrāmata, kas savā ziņā ir kultūrvēsturisks, unikāls dokumentāls materiāls,  atspoguļojot pagājušā gadsimta divdesmito gadu mākslas un sabiedriskās aktivitātes Rīgā.

Dienasgrāmatā atrodamas liecības par tādām latviešu baleta vēsturē nozīmīgām personībām kā V. Komisārs, M. Balbo, K. Sergejevs u. c. Jaunā dejotāja apmeklē koncertus un izrādes, tāpēc dienasgrāmatā līdzās koncertu, operu un baleta izrāžu iespaidiem ienāk arī dramatiskā teātra un mūzikas darbinieku ļaudis. Tomēr visa pamatā ir vēlme dejot: „Es gribu dejot, ak, kā gribu dejot! Tās jūtas, kad šodien redzēju „Mirstošo gulbi”, nav izteicamas. Neviens, neviens to saprast nespēj – manas ilgas pēc baleta. Es pate nesaprotu, kā man viņas cēlās, tik tagad jūtu to, par ko tik karsti lūdzos bieži nakts klusumā. Tik to reiz sasniegt! To laimi izjust…Ak, nespēju tam ticēt, vai es to spēšu. Bet tomēr ticu, es ticu..ticu savai tālai zvaigznei. Kā gan nespēt – tik ceļā nepagurt, tik tālāk, tālāk, pretim viņai steigties, tik – nepagurt..”

Grāmatas priekšvārdā teātra zinātniece Gundega Saulīte raksta: „Dokumentālais dienasgrāmatas materiāls, kura tekstā saglabāta neskarta valodas un domas pirmatnība, aptver Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē nozīmīgu laika posmu – no 1920. gada līdz 1928. gadam –, un tajā atklājas vairāki satura slāņi. Vispirms tā ir jaunas meitenes jūtu un pārdzīvojumu pasaule, mākslinieces tapšanas un personības veidošanās ceļš baleta studijās Nacionālās operas baleta trupā un ārzemēs – Antverpenē. Mūsu priekšā ir saviļņojošs liktenis ar sapņiem, ilgām mīlestību…”