Galvenais ir personības spēks. DANCEPUNKC bija uz kabarē „La Luna”

13/01/2015

Inta Balode

Par kabarē neko nezinu. Uz Viktora Runtuļa kabarē biju pirmo reizi. Dzirdējusi gan biju daudz. Katru gadu laba daļa laikmetīgās dejas dejotāju un horeogrāfu vairākus mēnešus ir aizņemti ar kabarē. Runā, ka labi aizņemti gan profesionālā, gan finansiālā ziņā. Padomāju, ka gan jau darbam kabarē ir ietekme arī uz Latvijas laikmetīgo deju. Kaut vai tāpēc, ka daudz mēģinājumu, salīdzinoši liels sastāvs, labi dejotāji, iespējas radoši izpausties, vienlaikus domājot par konkrēta žanra un mērķauditorijas ietvariem. Tāpēc arī mani jau labu laiku vilka uz kabarē, bet kabata žņaudzās un par kritiķi kautrējos uzprasīties. Šogad mani ierunāja par kritiķi, un tā nu, gaidot šovu, ar lielu prieku sēžu uz augsta bāra krēsla un mielojos ar uzkodām un sarkanvīnu. Un domāju arī.

Domāju par to, ko es gribētu no kabarē? Gribu, lai ir „sssssssšš……” – seksīgi, smieklīgi, satuvināti, satriecoši, sarežģīti, skaisti, skandalozi, šarmanti, šokējoši, bet ne pārāk. Domāju par publicitātes tekstu: „Jau 10 gadus projekta “Cabaret” autori skatītājiem piedāvā krāšņu koncertiestudējumu, ikreiz pārsteidzot ar ko nebijušu un jaunu. Arī šis gads nav izņēmums, jo pašreiz savam iznācienam gatavojas kabarē tradīcijās balstīta izrāde – koncertiestudējums “La Luna””. Atkal jau domāju, ka par kabarē tradīcijām neko nezinu. Centos atcerēties, vai man maz ir kāda skatīšanās pieredze uz kabarē pusi.

Sēžot pie galda, ēdot un dzerot, esmu skatījusies „Trīs māsas” „Austrumu robežā”. Dikti, dikti patika, bet tas laikam nav gluži kabarē, lai gan dāmas spridzināja un šarmēja pat bez zeķturiem. Pietika ar šinjonu vien. Tas nekas, ka mazliet citā krāsā. Galvenais ir personības spēks.

Vēl es biju operā uz Ūtes Lemperes koncertu „Pēdējais tango Berlīnē”. Tā nebija nejaušība, biļeti arī pirku pati. Viņas disks ir viens no pusotra, ko mēdzu klausīties. Pirms koncerta Ineses Lūsiņas rakstā „KDi” bija teikts: „Kabarē pasauli varētu sadalīt divās daļās: Ūte Lempere un visi pārējie. Šādi laikraksts Chicago Tribune vēstures kontekstā redz Ņujorkā dzīvojošo vācu dziedātāju Ūti Lemperi.” Viena pati Ūte Lempere, klavieres un pianists. Šovs atliku likām, ne uz sekundi nav laika novērsties, operas lielā zāle nemaz nav par lielu intīmam dialogam. Balss, kustība, kleitas, patiesi un vienkārši stāsti, fantastiska laika, īstā mirkļa un publikas izjūta. Galvenais ir personības spēks.

Vēl es septembrī biju Parīzē – divus vakarus pēc kārtas pavadīju Monparnasā, kur Ceasar Palace Paris kabarē programmā jau vairākus gadus dejo un horeografē vēl viena latviešu laikmetīgās dejas horeogrāfe Kristīne Borodina. Lai nežmiegtu kabatu, Kristīne kabarē īpašniecei mani stādīja priekšā kā dejas kritiķi, kam dikti interesē, kā Kristīnei sokas Parīzē. Interesē arī! Tad nu nācās pēc šova stāstīt amerikāņu priekšniecei, ko redzēju. Manas refleksijas par dejas niansēm viņu īpaši neaizrāva. Vairāk par to, ka izklaide ir izklaide un māksla ir māksla, viņai nebija, ko piebilst. Tad metu kaunu pie malas un sāku komentēt dziedātājas uznācienu. Spriedelēju, ka viņa taču ir tik laba un šarmanta, un viss būtu lieliski, ja vien viņa sev ticētu un nesāktu par ātru uzkurināt publiku, kura tūlīt jau ies līdzi pati. Te nu dāma saausījās un jautāja, vai strādāju šovbiznesā. Labu brīdi vēl skaidroju savu izpratni par mākslinieka pašapziņu un pareizo „taimingu” (mirkļa/laika/situācijas jušanu un veidošanu), kurš ir viens no būtiskākajiem gan mākslas, gan izklaides publikas vadības rīkiem. Priekšniece atzina manis teikto par interesantu un teicās pateikt dziedātājai. Pateica arī, jo izklaidē jau daudz par mākslinieku jūtīgajām dvēselēm nedomā. Var jau būt, ka es sadomājos, bet otrā vakarā dziedātāja bija tik laba, ai, cik laba! Gandrīz kā Ūte Lempere. Galvenais ir personības spēks.

Arī uz kabarē „La Luna” gāju pēc personību spēka. Tā kā neko nezinu par dziedātājiem, aktieriem, akrobātiem, vingrotājiem, žonglieriem, mīmiem un muzikantiem, tad gāju pēc dejotāju un horeogrāfu spēka. Svarīgi, kā viņi tiek glorificēti šova ietvaros. Svarīgi, cik glamūrīgi paši sevi iznes. Svarīgi, cik labi viņus var saskatīt gaismas punktos un staros. Tas, kas amerikānieti no Parīzes kabarē neinteresēja, bija manas pārdomas par dejas un dejotāju lomu kopējā programmā. Ir izcili mākslinieki, kurus piesaka un slavina un kuri rāda, ko māk. Un tad seko kāda deja, pirms kuras neviens skaļi neizkliedz brīnišķīgo dejotāju vārdus. Lai arī dejotāji nereti it kā starp citu izpilda tādas kustības, ko vingrotāji lēni un ar šova auru dara lielu ovāciju pavadījumā. Es no savas „neko nezinu par kabarē” pozīcijas zinu vienu – spēks ir personības iekšējā un ārējā glorificēšanā. Masās, protams, ir spēks, bet šie nav gluži deju svētki. Tā kā individuāliem dejotājiem parasti velta mazāk slavas vārdu nekā dziedātājiem vai žonglieriem, tad es šeit mazliet…

Tie ir viņi, izcilākie dejotāji un horeogrāfi!

Dāmas un kungi, jūsu uzmanībai koncertiestudējuma “La Luna” spēks un asinis! Bez viņiem nav kabarē, bez viņiem pilnmēness ir maziņš un sažuvis! Bez viņiem miesa vīst un acis žūst.

Horeogrāfs un horeogrāfe, ak, viņi! Viņi ir mans iemesls sēdēt vēl un vēl! Kādus tik rakstus, rakursus, pozas, aktus un pacēlienus viņi nerada! No nekā, no garlaicīgās cilvēka miesas, kas knapi kust, top dejas brīnums. Telpa piepildās ar daudzkrāsu enerģijas un virzienu bultām – vai patiesi var būt tik daudz vietu un lietu, kur vēl nav būts?!

Dejotājs un dejotāja – jā, vārdi lieki! Paņem mani aiz rokas, aiz kājas, aiz sirds un papēža un griež, met, velk, stumj, apkampj. Līdz man zūd elpa, līdz sviedri līst un tirpas skrien. Viņi modina manī kaisli un ilgas, viņi atdzīvina ikvienu manu šūnu – vai patiesi es esmu tik silta?!

Būtiska piezīme! Glorificēšanas vārdi ir veltīti visiem „La Luna” dejotājiem un horeogrāfiem, taču diemžēl dažiem nespēju veltīt atsevišķas vārsmas, jo par viņiem pietiekoši daudz nezinu. Neņemiet ļaunā. Jūs visi esat varoņi! Man zināmie varoņi atspoguļoti šādā secībā – vispirms alfabētiskā secībā tie, kuri veikuši arī lielisko horeogrāfa darbu; pēc tam alfabētiskā secībā tie, kuri izcili nes virtuozo dejotāja vārdu. Katra raksturojuma pamatā ir pāris mirkļi, kas vai nu kabarē, vai citā vakarā tika uz mūžiem iededzināti manā atmiņā. Kad pilnmēness naktīs mostos, tad domāju par viņiem…

Dmitrijs Gaitjukevičs

Viņš zina visu par vīru lietām! Pamatīgi par vīrieša spēku un trauslumu, iekarotāju un apcerētāju. Klusi ar smīniņu, noslēpumaini un enerģiski. Līdz kaulam. Tikai un vienīgi viņš var divdesmit minūtes nedarīt gandrīz neko un fascinēt kā neviens. Vizionārs – sieviete uz platformas virs viņu galvām, dūmos tītas kūniņas pie griestiem, ne šīs planētas cilvēku ilgas pēc satikšanās. Skaisti!

Elīna Lutce

Viņa ir dejas iemiesojums! Viena no retajiem, kam nevajag izlīdzēties ar šķobīšanos, bolīšanos un aktierspēli, lai pateiktu visu, kas sakāms. Maģija, kad cilvēks parastais, kas runā, pārtop par cilvēku, kas ir pati kustība un mūžīgais dzinējs. Tikpat labi, ja vajag jokus – lūdzu! Dueti, dueti un dueti! Sievietes izkušana Argentīnas tango meistara rokās – ne ēnas no latviskās morālās stājas. Bet turpat arī sportiska saspēle totālā dzimumu līdztiesībā. Skaisti!

Liene Stepena

Viņa ir sievišķība, seksapīls, ak, tu naivā vientiesība un arhetipiskā sievietes gudrība. Dzērāju tenterisks gājiens un murmulējums un visas pasaules skaistās sāpes, franču dziesmai skanot. Tikai nepamet mani. Zina, ko darīt ar papēžiem, zina, ko darīt bez tiem. Viņa pierāda, ka laikmetīgā deja nav pelēks unisekss – nezūdoša skaisto meiteņu sajūta, kas liek viņiem kust un just. Skaisti!

Ilze Zīriņa

Viņa ir spēks un sirds! Cauri sienām, cauri galaktikām – kad Ilze dejo, manis nav. Visi, kas ir klāt, ir spēka varā. Vai tur rozes, rozes un galvas būkšķis pret grīdu vai nebeidzami apskāvieni, vai mošanās no nekā, vai sveiciens Rainim vecumdienās. Ilze nečakarējas, pietiek tādu, kas čakarējas. Kad dara, tad dara – saturies! No tukša gaisa un sastingušas dailes kustības neķer, meties iekšā un sapratīsi. Noviz spīguļi gaisā, zirdzisks solītis – pāri jūtu upei un atkal iekšā dzīves prozā, bet jau cits. Skaisti!

Vita Bekmane

Viņa ir trīs vienā – dumpīgs hiphopa skuķis, dīva un cilvēka labākais draugs. Duets mākslas galerijā par to pašu mūžīgo – pamanīja, nepamanīju, cenšos, bet neredz, tad redz, tad, kas vispār notiek – tukša vieta?! Kapājies tik un cīnies, varbūt tad būs! Humors un godīgums – triks ar griešanos uz muguras, kūlenis, hūte atpakaļ uz acīm un viss! Nepaspēji? Pats vainīgs! Skaisti!

Gints Dancītis

Viņš jau it kā neko tādu! Vienu reizi dzīvē apraudājos mēģinājumu zālē – tā uzreiz un tā, ka, šķiet, beidzot sapratu visu par dejas mākslas spēku. Ne aiz sāpēm vai sentimentāla stāsta. No vienas Ginta radītas kustības. Ja zina, kā vajag, nevajag ne kostīmus, ne gaismas, ne orķestri – pāris sekundes un visi beigti! Skaisti!

Andrejs Filipovs

Viņš ir vienmēr pa īstam un kārtīgi! Šarmants un izskatīgs, naivs un kautrīgs, un ķermenis, ak, ķermenis – ne par daudz, ne par maz. Kā pirmo reizi. Vienmēr tā. Ne smakas no uzpūtības un lētas uzspēles. Visas grib ar viņu dejot! Gan jau visi arī! Ja kāda mamma domā, ka negrib, lai dēls iet deju skolā, tad paskatās uz Andreju un pārdomā. Laukuma izjūta un matemātika – viņas sēž, nāk un iet, kāda pauze, it kā nekas tāds, it kā neko tādu, bet viss tā ievelk. Skaisti!

Jūlija Kobceva

Viņa ir pati valdzinājuma kvintesence! Sarkana kleita – kā otra āda. Spēle ar skatītāju. Skaties uz mani! Neskaties uz mani! Viena starp desmit. Ko darīja pārējie? Tikko saplūdusi ar vīrieti, tūlīt jau atkal izvirpina mazus dumpja un te-es-tā, te-es-šitā virpulīšus. Tikai pie Jūlijas džeza matemātika tik salda kā austrumu saldumi un joga tik ērta kā dīvāns. Skaisti!

Kabarē_La Luna_foto no Jūlijas Kobcevas personīgā arhīva

Fotogrāfija no Jūlijas Kobcevas personīgā arhīva. Tajā redzamas brīnišķīgās un noslēpumainās “La Luna” dāmas kabarē aizkulisēs. Kadrā ticis arī kāds apburošs kungs, kurš, acīmredzot, lai pārāk nenoreibtu no šarma, ir uzvilcis aizsargtērpu. Fantastiskie dejotāji tikmēr izklaidē zālē sēdošās dāmas. Galu galā vīriešiem arī mazāk patīk pozēt. Un galu galā viņus tāpat vairāk pamana. Un tur pie vainas ne vienmēr ir personības spēks. Kādreiz arī tas, ka viņiem nav vainagi, copes vai mežģīņu sejas maskas… Bet vislielākā vaina ir, ka es nevaru uz viņiem neskatīties. Visu garo vakaru nosēdēju ar muti vaļā. Visa “La Luna” dēļ. Nevarēju neskatīties.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.