Laura Jasmane*

Baleta kritiku Latvijā kritizē daudz. Neglaimosim sev, izliekoties, ka šī situācija būtu unikāla, – vietējā kontekstā ar kritiķiem apmierināta ir reti kura mākslas nozare. Baleta recenziju autori ir kārtīgi grēcinieki – viņi kritizējot par daudz, kritizējot par maz, pievēršoties neīstajiem baleta elementiem, esot pārāk politiski, nespējot rakstīt par baletu “daudzmaz” profesionālā valodā, bet vienlaikus dodot iemeslu lepoties ar Normunda Naumaņa balvai nominētu autori. 

Muļķīgi, bet kā “Dance.lv Žurnāla” baleta nozares redaktore es šos pārmetumus uztveru nedaudz personīgi. Tas gan liecina par manu ideālismu un vismaz pagaidām dzīvajām romantiskajām ambīcijām un fantāzijām, nevis reālu iespējamību šo “ideālo frankenšteinkritiķi” radīt. Nepalīdz izteikto iebildumu forma – argumentācija tajos kļūst par liekvārdību, un secinājumi robežojas ar vēlmi “otru pusi” apvainot, radot sajūtu, ka impulss publiski izteikties par baleta kritiku dzimst no aizvainojuma, nevis skaidriem priekšstatiem par nozari, problēmām un to iemesliem.

Šis neskaidrību mākonis ir izcila ilustrācija idejai, ka pareizais jautājums ir puse no atbildes, tāpēc formulēšu jautājumu, kas varētu tapt par “kritiķi vs. kritiķu kritiķi” situācijas atspēriena punktu:

Kādu baleta kritiku lasīt vēlaties jūs? 

Cerības sasniegt skaidrību lēnām sadrūp, jo šis jautājums rada vēl vairāk jautājumu, piemēram:

Vai jūs vispār vēlaties lasīt kritiku? 

Kas, jūsuprāt, ir baleta kritika? 

Kāds ir baleta kritikas mērķis? 

No kuriem izriet jauna, šeit pavirši ieskicēta jautājumu rinda:

Vai baleta kritika līdzinās citu mākslas nozaru kritikām? 

Vai ir taisnība, ka dejotājiem interesē tikai tās recenzijas, kurās pieminēti viņi paši, t.i. – “ideāla” recenzija ir nevis par baletu, bet par baletdejotājiem? 

Kur ir problēmas sakne – kritiķos, baletā, mākslā, jauniešos, potenciālo kritiķu izglītībā, mūsu baleta mikroklimatā, (ieraksti savu variantu) ___________________?

Varu pievienot pāri provokatīvu jautājumu:

Kā dzimst baleta kritiķis?

Un, ņemot vērā, ka pēdējos gados no “lielās skatuves” attālinājušās vairākas, manuprāt, augsti profesionālas un baletu mīlošas autores:

Kā mirst baleta kritiķis? Varbūt tā nav nāve, bet tikai hibernācija?

Visbeidzot – varbūt izskatās, ka sarunājos pati ar sevi, bet mans mērķis ir panākt, ka neviens no šī murskuļa netiek vaļā tīrs, tāpēc es viltīgi izcelšu arī lasītāja (un nelasītāja) atbildību pret tekstu:

Kas ir šie “jūs”? Ar ko es runāju?

Lai sadomazohistiski padziļinātu šo haosu, sniegšu vienu atbildi no pašas skatpunkta: lai gan dažu kritiķu darbus lasu ar vēlmi izzināt un ielūrēt pagājušajā (kā Ērika Tivuma recenzijas), mani kritika interesē arī kā no mākslas notikuma nošķirama, pašvērtīga, mākslinieciski augstvērtīga pieredze, kuras mērķis ne vienmēr ir izvērtēt – es bieži baudu recenzijas par grāmatām, kuras lasīt negrasos, un teātra izrādēm, uz kurām doties neplānoju. Bieži piesaistošais faktors ir nevis aplūkotais mākslas darbs, bet recenzijas autors. Un, lai gan “savējiem” (šeit varētu noderēt apzīmējums “baletniekiem”) simpātiskāki varētu likties Ērika Tivuma teksti, jo tie baletu skata pietuvinājumā un rada omulīgu baleta “mikrokosmosu”, rakt dziļāk un interpretēt no jauna mani mudina otra veida teksti un to autori – savu subjektivitāti atzīstošie un “kultūras” mērogu meklējošie; tie, kuri uzdrošinās riskēt, ka aplūkotais mākslas darbs un izpildītājs izšķīdīs kultūras jūrā. Papildinot domu par recenziju kā ar mākslas pieredzi saistītu, bet vienlaikus no tās atdalītu fenomenu, citēšu man mīļo teātra kritiķi Valdu Čakari, kura uz jautājumu: “Vai uzskatāt, ka jums pieder tāda vara, ka spējat ietekmēt teātra radošo procesu? Vai varat nosaukt tādu gadījumu?” sniedz atbildi: “Apžēliņ, nē!” 

Ja jau ar šo jautājumu apspriešanu (uzsveru – ne atbilžu meklēšanu) nodarbojas sarunām, diskusijām un viedokļiem krietni vien atvērtākā un aktīvākā teātra nozare¹, tad skaidrs, ka baletam atbilžu ir vēl mazāk. Tomēr, kamēr šī fantoma sāpes izraisošā diskusija par baleta kritiku nav notikusi un skaidru priekšstatu par tās esenci man nesniedz arī ārvalstu autori, es izmantošu, manuprāt, baleta kritikai visskaidrāk formulēto iebildumu – objektivitātes trūkumu. Pirmo reizi to izdzirdēju 2022. gada decembrī, bet jau 2018. gadā recenzijā par baletu “Dons Žuans” un laikmetīgās dejas izrādēm “Memor” un “Divotne” viedokli par “nepieciešamību pēc objektīvas kritikas” apspēlē dejas kritiķe Inta Balode. Un, lai gan postmodernismu pārdzīvojušajiem “objektivitātes” meklējumi droši vien izraisa smīnu, līdzīgi kā Inta (tiesa, viņa jau teksta ievadā norāda, ka eksperiments nolemts neveiksmei, kamēr es saglabāju naivu pozitīvismu), arī es apņemos ieklausīties šajā iebildumā un drosmīgi meklēt “objektīvo” baleta kritiku.

Par “objektīvu” kritiku šī raksta ietvaros uzskatīšu izrādes tehniskos, interpretācijai nepakļaujamos, matemātiski izmērāmos un skaidri (“ir/nav” kategorijās) izvērtējamos elementus. “Objektivitātes” pilnības sasniegšanai radīšu no subjektīviem elementiem attīrītu tekstu jeb faktu uzskaitījumu. Šādas recenzijas tapšanu iedvesmoja tas, ka par “Donu Kihotu” daudz plašākā kontekstā domāju šīgada jūlijā, un tas, ka šoreiz izrādes izpildījums ļāva šim eksperimentam notikt, jo –

“Dona Kihota” izrāde 3. oktobrī Latvijas Nacionālajā baletā ir kļūmju pilna. 

Tajā ir:

Nevienādi intervāli gan apļos, gan diagonālēs. Dažkārt zīmējumu nav iespējams izpildīt scenogrāfijas elementu dēļ, kuru klātbūtnei mākslinieki acīmredzami nav sagatavoti. Pietrūkst vienādības horeogrāfijas izpildē vai varbūt pat precīzas izpratnes par horeogrāfiju, kas izpaužas, piemēram, trīs dažādās épaulement versijās četru līnijā stāvošu dejotāju izpildījumā. Muzikalitātes trūkums simetriskos zīmējumos (vietām horeogrāfija gandrīz aicina uz līdzīgiem pārpratumiem), žestu “tukšums” (apskāvieni, kas mudina domāt par paziņām, kuru starpā valda nevienprātība par attiecību tuvumu) un uzkrītoša to kopēšana no dejotājiem, kuri izrādes vidē jau orientējas. Kļūdas aktiermeistarībā (reakcija pirms to izraisošā notikuma), jaunie mākslinieki, kuri dejo, ar vienu aci šķielējot uz kolēģiem. Prožektora stars, kurš pirmā cēliena laikā apmaldās. Mizanscēnas, kuras kā ar “on” podziņu ieslēdzas, kad priekškars jau pusvirus. Kolektīvs un dažkārt arī individuāls koordinācijas trūkums, uzkrītošas kļūdas Kitrijas un Bazila (Annijas Kopštāles un Filipa Fedulova) dejojumos, kuras savu augstāko punktu sasniedz ar izteiksmīgo Filipa izglābšanos pas de deux laikā.

Tomēr tieši šis brīdis izrādās izšķirošs: vērojot, kā gandrīz palēninājumā Bazils pūlas saglabāt līdzsvaru pozā uz ceļa, zāle šausmās sastingst un noelšas. Un izrāde, kura līdz šim ovācijas nav baudījusi (spontānos aplausus trešā cēliena sākumā rada Ilzes Vītoliņas krāšņie tērpi, kurus veiksmīgi izrāda horeogrāfija, ne kordebaleta spēja pie aizvērta priekškara nostāties precīzā diagonālē), atdzīvojas un iegūst to sajūtu, kurai skatuves mākslā vajadzētu būt nepārejošai – ka māksliniekam piemīt spēja turēt skatītāju uzmanības ķīlnieka lomā, ka dejotājs izmanto savu harismu, lai, izskanot skaņdarba noslēgumam, ļautu zālei uzsprāgt ovācijās un paceltu rokas pret skatītājiem ar mīlestību, bet arī pelnītu paštīksmi. Šādu enerģijas apjomu Latvijas Nacionālā baleta dejotājiem šajā vakarā radīt neizdodas, taču solista neveiksme un citas kļūmes izrādi pamodina, tā pierādot, ka – kļūdām par spīti vai arī kļūdu dēļ – šovakar publika mūsu dejotājus mīl. Tas gan arī ļauj secināt, ka aplausi var mānīt, savukārt “zāle vienmēr ir izpirkta” arguments vedina aizmirst, ka izrāžu repertuārs tiek rūpīgi kūrēts un dažkārt piemērots skatītājam, ne otrādi.

Tomēr mīlestība pret baletu ir šīs izrādes vadmotīvs, jo frankenšteinrecenzija tuvojas noslēgumam ar šīvakara galveno varoni – Iļanu Puhovu. Var jau būt, ka 20. gadu kino zvaigznes Rozitas (oriģinālā – ielu dejotājas Mersedesas) loma baleta solistes beneficē nepiedāvā vajadzīgo retrospektīvu, tomēr tieši šis tēls ļauj Iļanai kļūt par izrādes epicentru un saņemt mīlestību un uzmanību visas izrādes garumā.

Iļana Puhova ir sievišķīga, gudra un vienlaikus intuitīva dejotāja ar brīnišķīgu kustības un žesta amplitūdu. Tas izpaužas dabiskumā un viedumā, ar ko apveltīta gan viņas Mirta “Žizelē”, gan par visspilgtāko Iļanas lomu atzītā Ceriņu feja “Apburtajā princesē”. Kā baletskolas 3. kursa audzēkne toreiz, 2012. gadā, atceros viņai pirmizrādē pasniegto milzīgo sarkano rožu pušķi un kulisēs izdzirdētos Modra Cera slavinājumus par Iļanas harismu šajā lomā. Iļana bijusi dziļi dramatiska un nobriedusi arī laikmetīgā un neoklasiskā baleta lomās – kā Dezdemona Allas Sigalovas “Otello”, soliste Kšištofa Pastora “5 tango” un citos iestudējumos. Svarīgi atcerēties arī Iļanas dalību diemžēl īsu laiku aktīvajā projektā “New Latvian Ballet” – vienā no retajiem mēģinājumiem radīt mūsu nacionālajai trupai līdzās esošu baleta kompāniju. 

“Donā Kihotā” Iļana uz skatuves izlido kolēģu rokās, un drīz vien viņu aplenc fotogrāfiju un autogrāfu tīkotāji. Viņai dejojot, toreadori atkāpjas un kordebaleta volānu kleitas veido viņai fonu. Nepārtrauktu uzmanību un svētku sajūtu vairo Iļanas šīvakara partneris Raimonds Martinovs. Jo vairāk izrāde tuvojas saldsērīgajam noslēgumam, jo spilgtāks un nozīmīgāks kļūst katrs Iļanas žests. Visa izrāde top par skaistu atvadu ceremoniju.

Pēc izrādes noslēguma projām nedodas tie, kuri zina, ka gaidāms benefices galvenais notikums, un tie, kuriem ir drosme stāties pretī leģendārajai skatītāju vietu ierādītājai Anitai Ķepītei, kura ir apņēmības pilna zāli izdzenāt. Droši vien visus zālē palikušos, kuri Iļanai velta stāvovācijas, var uzskatīt par viņas draugiem. Kad kolēģi Iļanu paceļ skatuves centrā, viņa līksmi māj ar roku, un šajā žestā nav sēru vai mākslinieces pārākuma izjūtas. Izrāde beidzas ar to tuvuma un intimitātes sajūtu, kura baletā dažkārt aizkustina, bet citreiz liedz plašāku perspektīvu, kura noderētu mums visiem.  

Foto: Kristaps Kalns

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.

ATSAUCES:

1.  Papildus tekstā jau minētajai “Teātra Vēstneša” diskusijai ar Valdas Čakares dalību šīgada otrā ceturkšņa numura tēma bija “Kritika par kritiku”.